Astoņus gadus pēc Abavas vīna darītavas izveidošanas tā ir kļuvusi par vadošo Latvijas vīna darītavu, taču šobrīd tā atrodas izaicinājuma priekšā – vai ar Latvijā darinātiem dzērieniem izdosies iekarot ārvalstu pircēju sirdis.

Izdevniecības Dienas bizness informācijas platformas DB HUB projekta Ekspedīcija – eksporta pieredzes stāsts ietvaros interesentiem šoreiz bija iespēja paviesoties netālu no Tukuma, vīna darītavā Abavas, kuru Mārtiņš Barkāns izveidojis un vada kopā ar sievu Lieni Barkāni.

Tūkstoši konsultantam

«Mēs dzīvojam mazā valstī ar ne pārāk lielu pirktspēju, turklāt mūsu ražojumi nav plaša patēriņa prece. Līdz ar to vietējais tirgus ir ierobežots,» pamatojot eksporta nozīmi, teic M. Barkāns.

Abavas vīna darītavas stāsts sākās ar vīnogu dārza iestādīšanu Abavas ielejā netālu no Sabiles, tomēr vīnogu vīnu darināšana pagaidām ir dārgs eksperiments un uzņēmums pagaidām tajā tikai investē un cer uz atdevi pēc gadiem desmit. Tikmēr Latvijas un nu jau ārvalstu tirgi tie iekaroti ar 22 dažādiem dzērieniem no Latvijā audzētiem augļiem un ogām. Tie tiek darināti visdažādākajām gaumēm, tomēr vispārdotākie Abavas vīna darītavas produkti pērn bijuši ābolu sidrs un upeņu karstvīns. Šajā dzērienā izmantoti Latvijas āboli un upenes, veidojot tādu garšu kompozīciju, kura acīmredzot uzrunā latviešu pircēju. Vīna darītavas saimnieks atklāj, ka patērētāji, kuri dzērienus pērk lielveikalos, labprātāk izvēlas nedauz saldākus, savukārt, restorānu klienti - sausākus dzērienus.

«Kā Jums izdevās iekļūt lidostas «Rīga» Duty-Free zonā?» šāds jautājums tika uzdots Līgatnes vīna darītavas saimniekam Ainaram Vanagam, šodien, 24. maijā, tiekoties Latvijas Vīnkopju un vīndaru biedrības projekta «Latvijas vīna tūres» sezonas atklāšanā.

A. Vanags pasākuma viesiem uz jautājumu atbildēja ar vīndara humoru, ka viņa stāsts ir vienkāršs: «Nekas nav vienkāršs. Tā bija sagadīšanās.»

Uz Dienas Biznesa jautājumu, kāds varētu būt nākamais izaicinājums A. Vanags atbildēja, ka tā būtu nokļūšana nacionālās lidsabiedrības «Air Baltic» lidmašīnās un viesnīcu minibāros. «Mēs to varētu,» pārliecināts A. Vanags. Tas nozīmētu ieguldījumus dizainā un iepakojumā, taču tas būtu iespējams. Lidostā «Rīga» Līgatnes vīni nopērkami jau piecus gadus.

Latvijas Vīnkopju un vīndaru biedrībā ir 35 juridiskas personas un 12 vīna darītavas piedalās Lauku atbalsta dienesta atbalstītā projektā «Latvijas vīna tūrisma attīstība», kura mērķis ir iepazīstināt ar Latvijā tapušu vīnu gan Latvijas iedzīvotājus, gan tūristus.

Līgatnes vīna darītava uz pārējo fona izceļas ar prasmi iemānīt pudelē visdažādākās garšas un smaržas. Produktu portfelī ir 80 dzērienu nosaukumi, piemēram, lāceņu un rabarberu vīns, biešu un burkānu degvīns. Joko, ka tas varot pārcelt no piektdienas uz pirmdienu.

Vīna darītavas īpašnieks Ainārs Vanags ir gandarīts, ka ābolu ledus vīnu savas vizītes laikā Latvijā ir atzinīgi novērtējis Francijas prezidents Emanuels Makrons. Uzņēmuma darbā ir iesaistījušies visi ģimenes locekļi, kā arī nodarbināti vairāk nekā 100 tūkstoši čaklu darbinieču – bišu. Šogad pēc vairāku gadu eksperimentiem ir izdevies arī medus vīns, kam pievienota bišu maize un propoliss. Uzņēmuma trumpis ir vietējās izejvielas – vīni tiek gatavoti no Gaujas Nacionālā parka teritorijā augušām ogām, augļiem, augiem un ziediem.

Desmit gadu laikā, kopš valdība ir devusi zaļo gaismu mazajām alkohola darītavām, Latvijā tās ir savairojušās kā sēnes pēc lietus. Līgatnes vīna darītava bija viena no pirmajām. Kādu tirgus nišu desmit gadu laikā Līgatnes vīni ir ieņēmuši? Kā tie atšķiras no pārējiem?

Noslēgušies vēsturiskās ēkas - Līgatnes papīrfabrikas direktoru viesu nama - atjaunošanas un restaurācijas darbi. Ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kurā šodien atrodas Līgatnes pirmsskolas izglītības iestāde.

Fasādes atjaunošanas darbus Līgatnes pašvaldības uzdevumā veica RERE Grupas uzņēmuma meistari, atklājot vēsturiskās liecības un dodot jaunu dzīvi būvgaldniecības meistaru mantojumam.

Ēku viegli pamanīt, jo tā cēli stāv uz viena no Līgatnes pakalniem. Telpu plānojums, fasāžu dekorējums un interjera elementi norāda, ka ēka ir izcils jūgendstila paraugs ar tā sauktā vasarnīcu vai Šveices arhitektūras stila iezīmēm. Ēka celta 1914. gadā, un kopš 1940. gada ēkā atradies bērnudārzs. Tik vērienīgus atjaunošanas darbus ēka līdz šim nav piedzīvojusi.

“Līgatne ir atguvusi kvalitatīvi atjaunotu un restaurētu valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa “Līgatnes papīrfabrikas direktoru viesu nama” fasādi, logus un jumta segumu, kā arī veikti ēkas siltināšanas darbi. Nākamais solis būs rūpīga iekštelpu un komunikāciju atjaunošana. Jau septembrī durvis vērs bērnudārzs un nākamā paaudze varēs novērtēt vēsturiskās ēkas skaistumu,” atzīmē Ilze Goba, Cēsu novada Līgatnes apvienības pārvaldes vadītāja pienākumu izpildītāja.

Bijušajā Līgatnes papīrfabrikas teritorijā atsākta papīra ražošana, to plānots arī eksportēt.

Šobrīd bijušajā Līgatnes papīrfabrikā nelielos apjomos – dažas tonnas - tiek ražots specifisks nišas papīrs - akvareļu papīrs. No 1815. līdz pat 2014. gadam Līgatnes papīrfabrikā notika papīra ražošana, bet 2022.gadā bijušo Līgatnes papīrfabriku par 1 050 000 eiro iegādājās uzņēmējs Edgars Ricevs.

Viņš aktīvi darbojies dažādos IT, telekomunikāciju un mediju uzņēmumos vairāk nekā 25 gadus. Bijis vadītājs un īpašnieks uzņēmumos Latnet, Stream Networks, Telecentrs.Tāpat viņš darbojies valdē un padomē mediju uzņēmumā TV3 Grupa (iepriekš All Media Baltics), vadījis interneta TV platformas Go3 izstrādi.

Šobrīd E.Ricevs nedaudz darbojas kā konsultants un eksperts dažādos IT projektos, betpamatlaikā velta visu enerģiju un uzmanību Līgatnes papīrfabrikas attīstībai. “Puslīdz normālā režīmā papīra ražošana atsākta no jūnija, bet tāpat ražošana šobrīd notiek eksperimentālās partijās, un esam kvalitātes uzlabošanas procesā. Šobrīd esam uzstādījuši jaunu līniju, un tā ir neliela – maksimālā jauda līdz trīs tonnām diennaktī, kas ļautu gadā saražot līdz 1000 tonnām,” atklāj Līgatnes papīrfabrikas saimnieks Edgars Ricevs. Viņš stāsta, ka papīra masas sagatavošanas iekārta gan ir atjaunota vecā, kas saņemta mantojumā no bijušās Līgatnes papīrfabrikas. Tā uzlabota, nomainot automātiku, spēka sadaļu, piedziņu, bet pamata daļas elementi, piemēram, katli, dzirnavas, tiek izmantoti vecie. Šobrīd akvareļu papīra ražošanas iekārtās investēti aptuveni 400 000 eiro. “Uz nākamo gadu mēs skatāmies cerīgi ar domu, ka gadā varētu saražot līdz 200 tonnām. Tie nav ļoti lieli apjomi,” saka E.Ricevs.

Cilvēki lielākoties uzskata, ka ekskluzīvus vīnus ražo Vecajā pasaulē — Francijā, Spānijā vai Itālijā —, un šie vīni parasti pamatā arī veido premium, super premium un ultra premium klases segmentu. Taču daudzi bieži nezina, ka Jaunajā pasaulē — Čīlē, Argentīnā, Dienvidāfrikā un Jaunzēlandē — ražo daudzus ekskluzīvus vīnus. Šis ekskluzīvo vīnu klases segments pagaidām vēl nav guvis plašu atpazīstamību, taču minēto valstu vīndari aktīvi iekaro savu tirgus nišu, intervijā DB pastāstīja Liene Avotiņa, alkoholisko dzērienu izplatītāja un tirgotāja SIA Amber Distribution Latvia vīnu zīmolu vadītāja.

Kāds ir Latvijas ekskluzīvo vīnu segmenta tirgus īpatsvars procentos?

Precīzi nevaru pateikt, jo Latvijas ekskluzīvo vīnu tirgus segments ir neliels un fragmentēts — izplatītāju ir daudz un šādus vīnus eksportē arī daudzi restorāni. Domāju, ka tie varētu būt aptuveni 5-7 %.

Cik liels ir ekskluzīvo vīnu īpatsvars Jūsu uzņēmuma portfelī?

Mūsu portfelī ir vairāk nekā 450 dažādu vīnu no kuriem 200 ir ekskluzīvie vīni.

Kā Jūs izvēlaties ekskluzīvos vīnus?

Mēs saņemam retu un dārgu vīnu pasūtījumus no restorāniem un viesnīcām, ar kuriem sadarbojamies. Tāpat arī mūsu vīnu speciālisti atrod un atved uz Latviju ekskluzīvus vīnus. Mūsu uzņēmumā ir HoReCa nodaļa, kurā strādājošie speciālisti uztur kontaktus ar starpniekiem Eiropā, kur mēs iepērkam vīnus, bet šādi pirkumi negadās bieži, jo tie ir apjomīgi un dārgi. Chateau vīnus — vīni no slavenām darītavām — mēs iegādājamies, pamatojoties uz pasaulslavenu vīnziņu reitingiem, kā arī atkarībā no pieprasījuma pēc ražas gada. Kā arī veicam aprēķinus, lai mūsu vīna pagrabā uzglabāto vīnu vērtība ik gadu pieaugtu. Taču dažkārt pieeja vīna izvēlei atšķiras — kastes Miko Chardonnay baltvīna atvešanai uz Latviju vajadzēja 2 gadus.

Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā izbrūvētā alus apjoms ir sarucis vairāk nekā uz pusi. Pērn un šogad Latvijā alus imports pārliecinoši pārsniedz Latvijā izbrūvētā alus apjomu.

Alus imports Latvijā turpina un turpinās augt. Lielās alus ražotnes brūvē tur, kur lētāk un lētāk ir ražot Lietuvā un Igaunijā, nevis Latvijā. Kopējais alus tirgus Baltijā samazinās, tādēļ lielie alus ražotāji ietaupa, konsolidējot savu ražošanu. Pudeles ar latviski skanīgiem alus nosaukumiem arvien retāk rotās uzraksts «ražots Latvijā», to aizstājot ar «izplatītājs» , kas nozīmē - nav ražots Latvijā. Tādēļ ļoti atbalstu «Rimi» jauno iniciatīvu pie alus cenām līdzīgi vīnam norādīt arī alus izcelsmes valsti, tā sniedzot pircējiem pilnu informāciju.

Mazās alus darītavas pieder vietējiem uzņēmējiem, kas vēlas dzīvot, strādāt, brūvēt alu Latvijā. Mazo alus darītavu nopelnītais paliek Latvijā, ieguldot alus darītavu attīstībā un gardēžu tūrismā. Tās veicina vietējo nodarbinātību un veic daudz lielākas nodokļu iemaksas valsts budžetā uz katru Latvijā pārdoto alus litru, nekā importa alus. Mazās alus darītavas godīgi norāda alus sastāvdaļas un brūvēšanas vietu un liek uzsvaru uz alus garšu, jo ar cenu tās nespēj konkurēt. Mazās alus darītavas attīsta alus eksportu, popularizējot Latviju kā gardēžu tūrisma galamērķi. Tās neseko klasiskai konkurences stratēģijai par lielāku tirgus daļu, jo ir mazas un to brūvēšanas jaudas - ierobežotas. Mazās alus darītavas cenšas sadarboties un viena no otras atšķirties ar garšu un stāstu, lai veidotu alus baudīšanas kultūru Latvijā un vairotu izpratni par mazajām amata alus darītavām. Savā ziņā mazās alus darītavas konkurē pašas ar sevi, lai nevis gulētu uz lauriem, bet radītu jaunas alus garšas, kas ir vēl bagātākas, vēl aizraujošākas par jau iecienītajām. Un tas ir bezgalīgs radošs process.

Apzinoties krīzes situāciju saistībā ar Covid-19 pandēmiju un tās dēļ noteikto ierobežojumu ietekmi, alus darītavas samazinājušas ražošanas apjomus alum mucās, atklāja uzņēmumu pārstāvji.

Alus darītavas "Aldaris" "On-Trade" tirdzniecības vadītājs Raimonds Zibens skaidroja, ka, ņemot vērā jau vasarā izteiktās prognozes par Covid-19 gaidāmo otro vilni, alus ražošanas apjomi savlaicīgi tika samazināti, lai ārkārtas situācijas gadījumā neveidotos nerealizētās produkcijas pārpalikums.

"Vispirms cenšamies atrast kopīgu risinājumu ar klientu, lai neattaisītās mucas jeb "kegi" nebūtu jāatgriež. Sekojam līdzi epidemioloģiskajai situācijai un paralēli cenšamies rast iespējami labāko risinājumu abām pusēm," teica Zibens.

Līdzīgu viedokli par pārdošanas apjomiem pauda "Valmiermuižas alus" saimnieks Aigars Ruņģis, kurš atzīmēja, ka uzņēmuma HoReCa sektors pavasarī pirms ārkārtējās situācijas sākuma veidojis apmēram trešdaļu no "Valmiermuižas alus" pārdošanas apjoma. "Gan pavasarī, gan tagad rudenī, iestājoties ārkārtas situācijai valstī, kas ierobežo restorānu un bāru darbību, sadarbojamies, lai meklētu risinājumu, kā tiem palīdzēt šajā grūtajā laikā, kad to darbība pēc būtības ir apturēta, lai tiem palīdzētu pārziemot, jo zinām, cik ārkārtīgi grūts laiks šis ir visai viesmīlības nozarei," sacīja Ruņģis.

Muižnieks Marko Polsdams gada laikā kļuvis par lielāko Igaunijas vīndari. Aizvien vairāk igauņu šodien tic, ka vietējiem ogu vīniem ir nākotne.

Viņa ģimene par modernajiem muižniekiem var saukties, pateicoties M. Polsdama vectēvam, kas pagājušā gadsimta sākumā iegādājās Pootsi muižu tās zemes dēļ. Zeme bijusi paredzēta liellopu audzēšanai. Padomju laikos īpašums ģimenei tika atsavināts, ēka pārbūvēta un tajā ierīkota skola. Īpašumu ģimene atguva 1996.gadā.

Piesaistīt Eiropas Savienības līdzekļus uzņēmējdarbības uzsākšanai laukos M.Polsdams neesot pratis, tādēļ, pašam strādājot finanšu sfērā, viņš atlicinājis personīgos līdzekļus remontdarbu veikšanai un vīna ražošanas uzsākšanai.

Iedvesma brūvēt vīnus uzņēmējam radusies pirms desmit gadiem, Cēsu pilsētas svētkos Latvijā nobaudot gardu aveņu vīnu, kura ražotāju M.Polsdams diemžēl vairs neatceras. Toreiz sapratis, ka, ja pašam sanākšot kaut ko tikpat labu izgatavot, to varētu pārdot Igaunijā.

Amatalus darītava "Ārpus Brewing Co" Latvijas vārdu nes pasaulē un tagad, krīzes laikā, radījusi alu, lai atbalstītu visus nozares dalībniekus.

Alus darītavu SIA "Ārpus" Ādažu novadā 2017.gadā izveidoja četri alus mīļotāji. Katrs no viņiem pirms tam darbojās dažādās nozarēs - no IT jomas, līdz pat saistībai ar alus darīšanu. Par brūvētavas galveno aldari kļuva Vladimirs Berezins. Uzņēmuma nosaukumā ietverta doma par to, ka šis alus ir citādāks un ārpus ierastajām garšām.

No čigāniem līdz savai darītavai

Pašos pirmsākumos "Ārpus Brewing Co" darbojās kā "čigānu" alus darītava - pēc sevis izstrādātas receptūras alus tika brūvēts dažādās alus darītavās visā Latvijā. Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Ģirts Tihomirovs norāda, ka tā bijusi lieliska iespēja labāk sagatavoties un uzkrāt pieredzi savas darītavas atvēršanai: "Pilnīgi noteikti jebkura čigānu alus darītava sapņo par savu brūzi, un mēs nebijām izņēmums."

Alus darītavas «Valmiermuižas alus» apgrozījums šogad desmit mēnešos ir audzis par 10,4% salīdzinājumā ar 2016.gada attiecīgo periodu, aģentūrai LETA pastāstīja alus darītavas līdzīpašnieks un valdes loceklis Aigars Ruņģis.

Viņš informēja, ka 2017.gada desmit mēnešos «Valmiermuižas alus» apgrozījums sasniedzis 3,98 miljonus eiro. Alus darītavai strādājot ar pilnu jaudu vasaras sezonā, pārdotā alus apmērs pieauga par 4,2% salīdzinājumā ar attiecīgo periodu un sasniedza 1,83 miljonus litru.

Tāpat Ruņģis norādīja, ka «Valmiermuižas alus» šogad desmit mēnešos ir arī būtiski - par 65% - audzējis eksporta apmēru, un alus darītavas eksports veido 7,4% no kopējā alus darītavas izbrūvētā alus apjoma.

Viņš minēja, ka «Valmiermuižas alus» pagājušajā gadā realizēja produkciju Igaunijā, Lietuvā, Zviedrijā, Somijā un Šveicē. Taču šogad uzņēmums produkciju realizē arī Apvienotajā Karalistē, Dānijā, Nīderlandē, kā arī Austrālijā.

Ministru kabinets (MK) otrdien apstiprināja Finanšu ministrijas sagatavoto noteikumu projektu par kārtību, kādā piešķirams patstāvīgas mazās alus darītavas statuss un piemērojama akcīzes nodokļa likme patstāvīgo mazo alus darītavu saražotajam alum, informē FM.

Noteikumi paredz, kādos gadījumos komersantiem, kas ražo alu, izsniedzams sertifikāts, kas apliecina patstāvīgās mazās alus darītavas statusu, kā arī kādos gadījumos to atsaka piešķirt vai anulē. Šobrīd Latvijā ir 47 patstāvīgās mazās alus darītavas.

Patstāvīgās mazās alus darītavas statusu var iegūt tikai juridiski un saimnieciski neatkarīgā darītava. Kritēriji atbilstībai šim statusam noteikti regulējumā. Lai saņemtu patstāvīgās mazās alus darītavas statusu, uzņēmumam būs jāiesniedz iesniegums Valsts ieņēmumu dienestam (VID).

Komersantiem, kuriem ir viena vai vairākas akcīzes preču noliktavas, kas ražo alu, tiks noteikts, ka pirmajiem 10 000 hektolitru alus, kas saražoti kalendāra gadā, piemēro samazināto akcīzes nodokļa likmi. Tā piemērojama, ja alus ir saražots Latvijas Republikas alus darītavā, kurai ir piešķirts patstāvīgās mazās alus darītavas statuss, vai, ja alus ir saražots citas valsts patstāvīgā mazā alus darītavā, kuras saražotā alus apjoms iepriekšējā kalendāra gadā nepārsniedz 50 000 hektolitru.

Restorānā "Pullman Riga Old Town " 23.novembrī pulcēsies Latvijas labākie vīndari, lai atklātu nu jau septīto pēc kārtas vadošo Latvijas vīndaru ražojumu degustāciju - "Latvijas vīnu, augļu un ogu vīna skate 2023 ".

“Latvijas vīnu, augļu un ogu vīna skate 2023 ” pasākumā būs iespēja tikties ar 14 vīndariem un nodegustēt vairāk nekā 100 augļu, vīnogu un citu ogu vīnu un sidru šķirnes. Skates laikā gaidāmas arī vairākas aktivitātes, tostarp aklā degustācija un balsošana par labāko skates vīnu.

“Latvijas vīnu, augļu un ogu vīna skate 2023” piedāvātie vīnogu, augļu un ogu vīni un sidri tapuši no Latvijā audzētiem augļiem un ogām, kā arī pagatavoti pēc profesionālām vīna darīšanas metodēm un paaudzēs nodotām zināšanām. Skates ilggadējie dalībnieki regulāri pilnveido savas vīndaru prasmes, ko pierāda arī prakse – vairākiem vīndariem ir atzīstamas godalgas un tituli arī Baltijas valstu mērogā. Vairums vīna skates dalībnieki ir arī apvienojušies Latvijas Vīnkopju un Vīndaru biedrības projektā “Latvijas vīna tūre” (www.latvijasvinature.lv), kas kalpo kā pārskatāms ceļvedis ikvienam interesentam, kurš vēlas doties tūrē pa Latvijas vīna darītavām.

Bez snobisma, bet ar pretenziju uz pasaules klasi – tā varētu dēvēt Latvijas restorānu centienus vīna karšu izveidē.

«Lai izveidotu izcilu vīna karti, nepieciešams apsēsts vīnzinis, kam jāstrādā tandēmā ar šefpavāru un saprotošu un naudīgu restorāna īpašnieku. Vīna karte ir ļoti nozīmīgs instruments klientūras pievilināšanā, lojalitātes veicināšanā un, protams, rentabilitātes uzlabošanā,» uzsver Riga Wine&Champagne festivāla un konkursa Baltic Wine List Awards dibinātājs Aigars Nords.

Personības aspekts

Pirms vīna kartes izstrādāšanas jāapzinās, vai tā domāta vīna bāram, kafejnīcai, casual dining vai fine dining restorānam. Tāpat svarīgs faktors ir atrašanās vieta – Rīgā vai kādā lauku nostūrī, kas kļūst aizvien populārāk. Tas ietekmē to, kas būs gala patērētājs. «Līdz ko pieskaramies restorānu lauciņam, prātīgi būtu pārdomāt, kāds ir šefpavāra gatavoto maltīšu rokraksts. Protams, vīns un ēdiens iet roku rokā, līdz ar to lielai daļai vīna kartē atrodamo dzērienu jābūt pakārtotiem ēdienam, ko restorānā pasniedz. Viens no restorāna klientu visbiežāk uzdotajiem jautājumiem ir – kādu vīnu ieteiksiet pie šī ēdiena? Lai gan ir iesaistītas divas lielas personības – šefpavārs un vīnzinis, viņi nevar strādāt katrs savā lauciņā, un es uzskatu, ka pasaulē tas vēl pieklibo,» stāsta restorāna Vincents vadītājs vīnzinis Raimonds Tomsons. Savukārt itāļu restorāna Monterosso līdzīpašnieks, vīna veikala Art-Vino īpašnieks Zandis Klebais akcentē, ka, veidojot restorāna vīna karti, jāņem vērā trīs iesaistīto pušu intereses – uzņēmuma īpašnieka, kurš gribēs pēc iespējas vairāk nopelnīt, klientu, kuri vēlēsies maksāt pēc iespējas mazāk, un vīnziņa, zāles pārziņa vai viesmīļa, kurš vēlēsies būt interesants, parādīt savas zināšanas. «Rīga katrā ziņā nav nedz lielākā, nedz izsmalcinātākā pasaules pilsēta, līdz ar to veidot tādas vīna kartes, kādas ir restorānos Ņujorkā vai Japānā, ir lieki – tas būtu vai nu dārgs hobijs, vai ceļš uz bankrotu. Mūsdienās vīna pasaule ir ārkārtīgi plaša, un tā ar katru gadu kļūst vēl daudzpusīgāka, līdz ar to aptvert visu vienā kartē nav iespējams. Es mudinu specializēties. Piemēram, Monterosso ir pieejama Itālijas stila virtuve, un arī vīna kartē akcents ir uz Itāliju, kas ir tik plaša un vīna reģioniem bagāta valsts, ka pietiktu pozīciju vismaz pieciem restorāniem,» stāsta Z. Klebais. Tai pašā laikā ir jāsaprot, ka ne visiem restorāniem ir vēlme un vajadzība veidot plašu vīna karti. Piemēram, restorāna Gutenbergs terase vadītājs Sandis Solims teic, ka vīna kartes noteikti veido tie restorāni, kuru īpašnieki mīl vīnu un neļauj piegādātājiem izdarīt spiedienu. Viņš atklāj, ka sākumā nedaudz aizrāvies ar sava rakstura parādīšanu vīna kartē, bet restorāna viesus tas neuzrunāja, tāpēc vīna karti nācās pārstrādāt. «Būtiski ir saprast, kādā virzienā restorāns plāno savu attīstību, kāda ir tā virtuves specifika un viesis. Kad ir apzināts pieprasījums un aptuvenā vīzija, var ķerties klāt pie vīna kartes skeleta izveides un tālāk jau parādīt tajā savu īpašo rokrakstu,» pieredzē dalās restorāna Kolonāde. Mūsu stāsti vīnzinis Aigars Ozoliņš, kurš atjaunoto vīna karti viesu vērtējumam nodevis pirms diviem mēnešiem.

"Pēc tam kad vēl divas alus darītavas paziņoja, ka tehnisku sarežģījumu dēļ nevarēs Latvijā ievest savu alu, esam pieņēmuši nepatīkamo, taču vienīgo atbildīgi pareizo lēmumu un šīs nedēļas nogalē plānotais amatalus festivāls "Riga Craft Beer Weekend" tiek atcelts," informē festivāla organizators un biedrības "Alus brālība" vadītājs Andrejs Šikors.

Sarežģījumi ar alus ievešanu Latvijā un tā piedāvāšanu degustācijām amatalus festivālā radušies darītavām, kas uz Rīgu brauca no valstīm ārpus Eiropas Savienības.

"Esošais normatīvais regulējums strikti nosaka kārtību, kādā valstī drīkst ievest akcīzes preces. Ir jābūt akcizētās preces nosūtītājam, juridiskai personai, kas nodrošina tās atmuitošanu, uzglabāšanu, realizāciju un garantē akcīzes nodokļa nomaksu. Vest alu tiešā ceļā no darītavas uz festivāla norises vietu nedrīkst. Aizvadītajā gadā, kad amatalus festivāls "Riga Craft Beer Weekend" notika pirmo reizi, visu formalitāšu kārtošanu uzņēmās organizators. Juridiski mēs kļuvām par festivālā piedāvātā alus īpašnieku, kas nodrošināja arī visu nodokļu nomaksu.

Ārvalstu tiešās investīcijas (ĀTI) ir starptautiskās kapitāla plūsmas. Ja investors no ārvalstīm investējis 10% vai vairāk no Latvijā reģistrēta uzņēmuma pamatkapitāla, šis investors iegūst attiecīgu kontroli uzņēmumā un līdzdarbojas tā pārvaldē.

Vai ĀTI ir labas vai sliktas ekonomikai? Kā jau dzīvē ierasts, visam ir savi plusi un mīnusi. Finanšu asinsrites sistēmā ĀTI mēdz salīdzināt ar holesterīnu. Kā zināms, ir gan labais, gan sliktais holesterīns.

Holesterīns ir taukvielas, un tās nepieciešamas organismā, lai sintezētu, piemēram, dažus hormonus un D vitamīnu. Labais holesterīns asinis attīra, tātad dara labu kopējai organisma funkcionēšanai, tāpat arī notiek labo ĀTI gadījumā. Savukārt sliktais holesterīns var izraisīt dažādas slimības organismā. Tāpat arī ĀTI var radīt negatīvas sekas ekonomikai.

Šajā rakstā aplūkošu ĀTI priekšrocības un trūkumus, tuvāk analizējot ĀTI ietekmi uz Latvijas eksportu. Sākšu ar slikto holesterīnu jeb ar sliktajām ziņām par ĀTI.

No entuziasma mājas apstākļos dot āboliem pievienoto vērtību līdz biznesa idejai – šāds ir Sabiles sidra rašanās īsais stāsts

Baiba un Aldis Circeņi Sabiles vārdam liek ieskanēties biežāk nekā reizi gadā, kad šajā mazajā Kurzemes mazpilsētā tiek rīkoti grandiozi vīna svētki, kurus apmeklē tūkstošiem cilvēku. Abi Sabiles sidra (SIA Kroņstrauts) īpašnieki ir ar arhitektu izglītību un sidra darināšanai no sākuma pievērsās intereses vadīti, bet vēlāk saskatīja arī biznesa potenciālu.

«Daļu dzīvē nosaka likumsakarības un daļu – nejaušības – tā kā Ņūtonam uzkrita ābols uz galvas. Mums tepat, Matkulē, netālu no Sabiles, ir lauku māja, kur aug āboli. Gados, kad bija raža, to bija pilna zeme. Visu apēst nevar, tādēļ neatlika nekas cits kā augļus šķūrēt uz komposta kaudzi. Sirds sāpēja, un domās raisījās dažādi varianti, ko vēl ar āboliem varētu izdarīt. Cik tad dzersi sulas un ābolmaizes ēdīsi? Tobrīd Latvijā sidra un vīna ražošana nebija tik populāra, un tas bija īstais brīdis, kad to varēja sākt darīt. Turklāt tika veiktas izmaiņas likumos, kas atļāva mazās alus un vīna darītavas. Kustība pamazām sākās,» atminas Baiba.

Uz Vidzemes šosejas (A2) Augšlīgatnē turpinās Līgatnes upes caurtekas (64,8. km) atjaunošanas darbi, informē VSIA Latvijas Valsts ceļi.

Būvdarbi tika uzsākti pērn septembrī un patlaban ir noslēguma fāzē. Arkveida caurtekai no jauna uzmūrēti ieteces un izteces gali, kā arī uzbetonēti tā saucamie "spārni", kas palīdz noturēt caurtekas uzbēruma konstrukciju. Šobrīd tiek atjaunots dekoratīvais mūrējums caurtekas ieteces un izteces galos, paralēli tam notiek būvbedres aizbēršana un autoceļa otras brauktuves izbūve. Velvei atjaunota arī hidroizolācija. Plānots, ka darbi tiks pabeigti jūnija sākumā.

Līgatnes caurteka būvēta 19.gadsimta pašās beigās, tai ir ķieģeļu velve un kaltu granīta akmeņu sienas. Caurteka ir 7,3 m plata un 5,5 m augsta, tās garums - 21,5 m. Pēc otrā pasaules kara caurteka remontu nav piedzīvojusi.

Bijušo Līgatnes dzemdību namu pavārs Ēriks Dreibants pārvērtis par satikšanās vietu gardēžiem – Pavāru māju.

“Tas notika pavisam netīšām, tas nebija kaut kas ļoti plānots,” par bijušā Līgatnes dzemdību nama iegādi saka Ē.Dreibants. Pirms aptuveni pieciem gadiem viņš pārdeva dzīvokli Rīgā un pārcēlās uz laukiem. Bija finanšu līdzekļi, bet ne konkrēts mērķis, kur tos ieguldīt. Kopā ar domubiedriem viņš uzsāka rīkot festivālu Pārceltuve un nolēma, ka par festivāla mājvietu varētu kļūt Līgatne.

“Braukājām pa Līgatni un skatījāmies vietas, kur festivāls varētu notikt. Mums parādīja šo māju, kas stāvēja tukša, un tāpat vien piebilda, ka būtu forši, ja kādreiz te būtu kafejnīca. Ēka bija ļoti bēdīgā stāvoklī - izsisti logi, plastmasas jumts, apkārt čūskulājs. Logos bija uzraksts, ka to tirgo, un pēc pāris dienām nolēmu, ka jāapskata, cik šī ēka maksā. Apskatījos un - johaidī, tieši tik, cik man ir naudas, un pat nedaudz paliek pāri. Notika impulsīvs lēmums – pērku šo māju! Bez vīzijas un stratēģijas. Pārdodot dzīvokli, nauda kontā stāv, un tā viegli tērējas. Kaut kādā mirklī saproti - ja neiztērēsi naudu saprātīgi, tad tā arī izkusīs, pērkot konfektes un skaistas mantiņas,” atklāj Ē.Dreibants.

Igaunijas pierobežā latvieši no Austrālijas gatavojas ražot sidru ķīniešiem – tā vienā teikumā varētu raksturot neparasto Mūrbūdu sidra darītavas biznesa stāstu no Valkas novada.

Sidra darītavu pirms pāris gadiem izveidoja Krišjānis Putniņš, kurš, līdzīgi kā vīndaris un darītavas tehnologs Pauls Vedigs, arī ir no Austrālijas un Rīgas bāru publikai labi zināms kā folkkluba ALA Pagrabs īpašnieks. Sākumā sidrs bija tikai Krišjāņa hobijs, taču pirms diviem gadiem vaļasprieks izauga līdz 20 tūkstošiem litru dzēriena gadā. Krišjānis investēja iekārtās, apjoms turpināja augt – jau līdz 95 tūkstošiem litru pērn. Tā sidra darītava atvadījās no garāžas līmeņa uzņēmuma statusa un pieteica sevi tirgū. Galvaspilsētā vien Mūrbūdu sidrs jau pašlaik baudāms vairāk nekā 50 bāros un kafejnīcās.

Eksotisks dzēriens

Krišjānis un Pauls auguši vienā pilsētā un bija pazīstami, vēl dzīvojot Austrālijā. Krišjānis Latviju sauc par mājām jau gadus desmit, Pauls pārbrauca tikai pirms pusotra gada. Tā kā sidra darītavā noderēja lietpratēja palīdzība, Krišjānis piedāvāja darbu uz Latviju pārbraukušajam Paulam, kurš ir profesionāls vīndaris un ir strādājis daudzās vīna darītavās gan Austrālijā, gan Eiropā. Iepriekš gan Pauls darbojās grāmatvedības nozarē, tomēr ieguva otru izglītību jomā, kas bija saistījusi kopš bērnības. Tā Mūrbūdu sidra darītava Paulam kļuvusi par pilna laika darbavietu, un nu tikpat kā visas darbdienas Pauls pavada sevišķi klusajā Ērģemē, kamēr Rīgā iegādātais dzīvoklis gaida remonta pabeigšanu, jo tā īpašnieks galvaspilsētā ir reti. Tagad Pauls lielāko daļu laika pavada pavisam citos mūros – vecā laukakmeņu klētī, kas pielāgota sidra ražošanai. No ēkas balkona paveras pastkartītes cienīgs skats pāri Ziemeļvidzemes pakalniem.

Mazās alkoholisko dzērienu darītavas varēs ražot savu produkciju tikai no savvaļā augošiem un Latvijas teritorijā esošos dārzos vai dravās iegūtiem augiem, paredz Saeimā trešajā lasījumā atbalstītie grozījumi Alkoholisko dzērienu aprites likumā.

Ar likuma izmaiņām definēts, ka mazā alkoholisko dzērienu darītava ir fiziska persona – saimnieciskās darbības veicējs - vai komersants, kurš ražo vīnu, raudzētos dzērienus, starpproduktus vai pārējos alkoholiskos dzērienus no savā īpašumā vai valdījumā esošajos dārzos un dravās Latvijas teritorijā iegūtajiem produktiem.

Tāpat noteikts, ka gadījumā, ja darītavas īpašnieks ir fiziska persona, augu valsts produktus varēs pirkt arī no pirmās pakāpes radiniekiem vai laulātā, kuram Latvijas teritorijā piederošā dārzā vai dravā augi iegūti. Savukārt komersantam šāda iespēja būs, ja tā dalībniekam, kura pirmās pakāpes radiniekam vai laulātajam pieder dārzs vai drava Latvijas teritorijā, piederēs ne mazāk kā 35 procenti komersanta kapitāldaļu vismaz deviņus mēnešus pirms darījuma veikšanas.

Valmiermuižas alus darītava uzsākusi eksportu uz Lielbritāniju.

Turpmāk "Valmiermuižas" alu varēs iegādāties arī bāros un veikalos Londonā, kā arī vēl 40 Anglijas un 3 Skotijas pilsētās. Šobrīd "Valmiermuižas" alus ir pieejams arī Igaunijā, Lietuvā, Īrijā, Somijā, Zviedrijā un Dānijā. Plānots, ka šogad eksports kopumā veidos ap pusmiljonu eiro no "Valmiermuižas alus" apgrozījuma.

"Valmiermuižas alus" saimnieks Aigars Ruņģis stāsta: "2019. gadā daudz pūļu pielikts, lai attīstītu eksportu, kas mums šogad ir devis iespēju piedāvāt "Valmiermuižas" alu Lielbritānijā. Mēneša laikā esam piegādājuši atkārtotu pasūtījumu. Tā kā "Valmiermuižas alus" ir maza alus darītava, nesaņemsim subsīdijas eksporta attīstībai, jo tās pieejamas tikai lielajiem ražotājiem, bet eksportu audzēsim lēnām pašu spēkiem."

Aizbraucām ar sievu kāzu ceļojumā uz Toskānu, un lielāko ceļojuma laiku pavadījām, braukājot no vienas mazas vīna darītavas uz otru. Nav grūti šajā burvīgajā itāļu vidē iedvesmoties visādām dzīves idejām – atceras ABAVAS vīna darītavas saimnieks Mārtiņš Barkāns. Sēžot uz kādas vīna darītavas terases, spriedām, ka būtu forši arī Latvijā dzīvot laukos un darināt vīnu.

Pāris gadi pagāja mācoties un pētot tēmu. Beidzās ar to, ka 2010. gadā iegādājāmies lauku saimniecību pie Sabiles, skaistā Abavas ielejas dienvidu nogāzē, un iestādījām tur vīnogu dārzu. Savukārt ražotnē esam nu jau piecus gadus.

Lai nebūtu tā, ka rokas klēpī salikuši skatāmies un gaidām uz tiem zaļajiem augiem, kuri kādreiz dos ražu, sākām rosīties ar āboliem. Pamazām sākotnējais plāns B – kaut ko padarīsim ar āboliem, kamēr aug vīnogas, – kļuva par plānu A. Šobrīd mūsu vīna darītavas bizness ir balstīts uz Latvijas āboliem, Latvijas upenēm, rabarberiem, aronijām, ķiršiem, cidonijām. Esam kļuvuši par premium dzērienu darinātavu no Latvijas augļiem un ogām, kuros citu starpā pavisam neliela daļa, daži simti pudeļu ir arī ar vīnogām, tomēr tie nav biznesa apjomi, tas drīzāk ir dārgs hobijs.

«Pihtla õleköök» ir Igaunijas senākā amatalus darītava, kas nodarbojas gan ar Sāremā tradicionālā alus izgatavošanu, gan brūvē izsmalcinātu amatalu, kuru piedāvā restorāniem un bāriem. Tā «met acis» arī uz Latvijas tirgu.

Alus darītavas dibinātāja Arveta Vali (Arvet Väli) brāļa dēls Alo Vali (Alo Väli) pievienojās ģimenes uzņēmumam pirms sešiem gadiem. Tieši viņam ir jāpateicas par amatalus recepšu izstrādi un jauno alus veidu ienākšanu darītavas piedāvājumā. Pats viņš vēl aizvien atzīst, ka bizness ir attīstības stadijā, taču nākotnes plāni ir lieli, tai skaitā eksports uz Latviju un Somiju.

«Pihtla õleköök» radītais alus ir iegādājams viscaur Igaunijas veikalos un bāros, kas specializējas amatalus tirdzniecībā, kā arī lielveikalos. Tieši rudens un ziema ir tas laiks, kad darītavas saimnieki varēs brīvāk pievērsties jautājumam par eksporta attīstību, jo vasarā lielākā daļa alus paliek turpat Sāremā.

Alus darītavas pērk visās valstīs, un kapitāla kustība ir normāla lieta, bet Latvijas īpatnība ir tā, ka ražošana visu laiku iet prom no mums, vismaz, ja runājam par aldariem - ir Latvijas zīmoli, ir sortiments, bet alus nav tapis Latvijā. Septembri vietējie aldari gaida ar cerībām, jo lielveikalu plauktos produkciju rotās karodziņi, ļaujot patērētājam identificēt vietējos ražotājus.

To intervijā Dienas Biznesam teic alus darītavas Labietis vadītājs un Latvijas Neatkarīgo aldaru biedrības prezidents Reinis Pļaviņš.

Labietis augusta izskaņā svinēja kompānijas 11. pastāvēšanas gadadienu, un šajā laikā ir bijis daudz notikumu. Pēdējais no tiem skāra arī patērētājus, proti, iepakojuma maiņa, pārejot uz bundžām, lai nelietotu Krievijā ražotas pudeles, uz brīdi pat radīja šī zīmola produkcijas iztrūkumu lielveikalu plauktos.

Fragments no intervijas

Kādēļ tik daudz alus darītavu ir pārdotas ārvalstu kompānijām, un kādēļ ražošana tiek pārcelta uz citām valstīm? Ko īsti pērk - ražotni vai zīmolu?

Noteikti nav iemesla pārmest tiem pārdevējiem. Nepārmetīšu uzņēmējam, kurš jau pensijas gados - pēc 30 darba gadiem pārdod uzņēmumu un vēlas izbaudīt pelnītu atpūtu. Tas, ka viņš nevēlas uzlikt atbildību savai mākslu mīlošajai meitai vai dēlam, ir tikai saprotami. Tas, ka alus darītavas pārdod, ir pilnīgi normāls process. Jautājums - kurš tās pērk un kādēļ? Skaidra lieta, ka pērk tie, kuriem ir nauda, un vietējiem naudas vēl nav tik daudz. Vismaz tajā laikā, kad tika pārdotas lielās alus darītavas, vietējiem nebija tāda kapitāla. Turklāt, pērkot alus darītavu, nepērk pašu ražotni, iekārtas vai ēku. Pērk zīmolu, tirgus daļu, pārdošanas kanālus! Protams, ka ārvalstu korporācijai, kurai vairākās valstīs pieder vairākas alus darītavas, ir iespēja tirgotājiem nodrošināt plašu sortimentu. Kroga īpašnieks no viena ražotāja var saņemt virkni alus un citu dzērienu zīmolu un viegli nodrošināt plašu piedāvājumu plauktos. Tikai vietējie dzērieni šādos krogos iekšā vairs netiek, jo plaukti pilni un līgumi arī saslēgti ar noteikumiem.