Tiek pieļauta iespēja, ka likuma prasība, kas nosaka, ka patērētājiem, kas ņem kredītu virs 100 minimālajām algām, ir jāveic pirmā iemaksa 10 % apmērā, varētu tikt atcelta. Finanšu ministrs Atis Slakteris gan norādījis, ka diez vai grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā tiks pieņemti tuvākajā laikā.
Šāds solis par 10% pirmās iemaksas atcelšanu būtu pareizs. Tas tomēr ir bankas un klienta attiecību jautājums, kurā valdībai nevajadzētu iejaukties. Formāla prasība par pirmo iemaksu neder visiem. Ir klienti, kuriem kredīta atteikums, pamatojoties uz šo 10% neesamību, ir pareizs lēmums, tomēr jāatzīmē, ka šiem cilvēkiem tiktu atteikts jebkurā gadījumā, jo personas kredītspēja tiek vērtēta, balstoties uz vairākiem faktoriem, kurus caurskatot lielai daļai klientu tomēr būtu iespējams kredītu piešķirt. Tāpēc, atceļot minēto prasību, tiktu novērsta tīri administratīva iejaukšanās tirgus procesos. Tas gan nenozīmē, ka līdz ar šī likuma panta maiņu atkal radīsies iespēja izsniegt hipotekāros kredītus visiem, kas vien izteiks šādu vēlmi, jo situācija kreditēšanas jomā ir kardināli mainījusies.
Ne jau valdības noteiktā 10% barjera bija kreditēšanas buma apstāšanās iemesls. Lielās bankas mainīja savu kredītpolitiku un padarīja kredītu izsniegšanas nosacījumus daudz stingrākus, kas vienkārši sakrita laikā ar valdības pieņemtajiem likuma grozījumiem patērētāju tiesību aizsardzības likumā un pretinflācijas plāna izstrādi. Kā kredītpolitikas pārskatīšanas iemeslu var minēt valsts realizētās bezatbildīgās makroekonomiskās politikas sekas, nestabilo situāciju pasaules ekonomikā. Bankas ir atbildīgas savu akcionāru priekšā, un, ja akcionāri redz, ka nestabilās tirgus situācijas dēļ bankas akciju cena krītas, viņi arī izvirza stingrākas prasības pret banku. Līdz ar to lielā mērā vēlme samazināt kreditēšanas pieauguma tempus kopumā nāca no banku vides, kam paralēli tika pieņemts pretinflācijas plāns.
Nesenais lēmums par pirmās iemaksas nepieciešamību tajā brīdī varēja tikt traktēts kā signāls apkārtējai pasaulei, ka no valdības puses kaut kas tiek darīts. Un, lai tas tiktu pamanīts, tika prezentēts pretinflācijas plāns, tā ieviešanas stratēģija, kas būtībā bija signāls investoriem par valdības gatavību aktīvi rīkoties. Tieši tā arī tas tika uztverts – kā signāls. Noteikumu atcelšana savukārt īpašu iespaidu uz kreditēšanas apjomiem neatstās, lai gan varbūt atsevišķiem nekustamā tirgus dalībniekiem tādas cerības ir. Pirmā iemaksa jebkurā gadījumā bija kā līdzeklis, kas būtībā tikai traucēja biznesam.
Šobrīd situācija ir pilnīgi citāda, nekā tā bija pagājušā gada sākumā, un jebkura banka daudz rūpīgāk nekā pirms gada izvērtēs katru kredīta pieprasījumu. Nevar, protams, teikt, ka pirms gada bankas pavirši vērtēja klientu kredītspēju. Vienkārši pašlaik kā papildu riska faktors klāt nācis pasaules ekonomiskās krīzes efekts. Galarezultātā tas, ar ko mēs saskaramies patlaban, ir nopietna ekonomiskā recesija, un tik nopietnā situācijā kā pašlaik mēs vēl neesam bijuši. Latvijai šī būs nopietnāka krīze par Krievijas izraisīto 1998. gadā, jo šī būs daudz aptverošāka.
Spilgts piemērs gaidāmajam kredītu sadārdzinājumam ir nesenais Latvijas eiroobligāciju laidiens, kura ietvaros obligācijas 400 miljonu eiro vērtībā tika emitētas ar riska prēmiju 160 bāzes punkti virs attiecīgā termiņa Vācijas obligācijām, kas var tikt vērtēts kā ļoti dārgs resurss. Mums tagad būs ļoti grūti ārvalstu investoriem izskaidrot, kāpēc viņiem būtu jāaizdod kādam Latvijas uzņēmumam līdzekļi lētāk, nekā tos aizņēmusies Latvijas valsts. Jāatzīmē, ka Lietuvas valdība pirms pusgada tāda paša termiņa eiroobligācijas izlaida ar četras reizes zemāku riska prēmiju, kas vien liecina par Latvijas darījuma sadārdzinājumu. Šis eiroobligāciju laidiens, var teikt, ir pagājis sabiedrībai nemanīts, un varbūt Finanšu ministrija emisiju vērtē kā pozitīvu sasniegumu pašreizējos tirgus apstākļos, tomēr no naudas resursu piesaistes viedokļa tas ir ļoti dārgi un noteikti atstās iespaidu uz jebkuru Latvijas kredītņēmēju.
Nākotnē prognozējamā kreditēšanas tendenču attīstība ir diezgan drūma. Situācija ir ļoti sarežģīta, un lēto kredītu laiks ir beidzies uz neatgriešanos. Un manis pieminētais Latvijas eiroobligāciju laidiens var tikt uzskatīts par kapakameni lētajiem kredītiem. Protams, ja mēs skatāmies no pieprasījuma puses viedokļa, redzam, ka cilvēki joprojām vēlas pirkt un pirks, tomēr riski tam ir nesalīdzināmi lielāki, kas arī liks bankām pārvērtēt kredītu izsniegšanu.
No valsts pozīcijas raugoties, būtiski šajā gadījumā ir nezaudēt mērķi - pēc iespējas drīzu pievienošanos eirozonai, jo uz to mums ir jātiecas. Jo ilgāk mēs paliksim ārpus vienotās monetārās telpas, jo vairāk nepatikšanu mums draud.