«Domāju, ka vissmagākā situācija ir celtniecības sektorā - tas ir krities pilnībā. Stāv nepabeigtu māju karkasi, daudzas celtniecības firmas ir bankrotējušas. It kā pie Madrides plāno būvēt kaut ko līdzīgu Lasvegasai, varbūt tas radīs kaut kādus celtniecības apjomus. Man ir daudz paziņu, kas ir bez darba. Bezdarbs ir visos līmeņos. Visās jomās,» intervijā laikrakstam Diena stāstījis politikas analītiķis Aleksandrs Merkulovs, kurš jau vairāk nekā 12 gadu dzīvo Valensijas piepilsētā.
«Bezdarbs ir ārprātīgs! Statistika - tas ir viens, bet faktiskie skaitļi ir daudz lielāki, jo cilvēki, kuru nav uzskaitē, nesaņem nekādu palīdzību - viņus jau nepieskaita. Tas pats ir arī citur Eiropā. Domāju, ka jauniešiem rodas sajūta, ka vispār nav jēgas mācīties, jo darba nav. Mācies par mediķi un kļūsti par bezdarbnieku. Zūd jēga kaut ko apgūt, uzzināt. Tā nedrīkst būt,» teicis A. Merkulovs.
Vaicāts, kur darba meklējumos brauc paši spāņi, viņš sacījis: «Uz Franciju, Šveici, Vāciju - spāņi jau piepilda Eiropu. Iespējams, ka spāņiem varētu būt moratorijs attiecībā uz darbu atsevišķās valstīs - kā ar rumāņu darba meklētājiem Spānijā. Šeit ir arī daudz bulgāru, arābu. Esmu sastapis iebraucējus no Baltijas, kas dzīvo mašīnās. Tie gan ir tādi, kam ir problēmas ar alkoholu. Ir spāņi, kas tepat krīzes laikā iemanās iedzīvoties no sīkām mahinācijām, mazām shēmiņām, piemēram, dokumentu viltošanas.»
«Dzīve Spānijā ir ļoti grūta. Ir bankas, kas tuvojas bankrotam, ir, kas vēl turas ar īpašnieku maiņas palīdzību, piemēram, Bancaja tika pārņemta. Valsts cenšas turēt bankas pie dzīvības. Es neredzu, ka cilvēki skrietu uz banku, lai izņemtu naudu.
Seifu pārdošanas apjomi gan ir pieauguši, tas tiesa, jo cilvēki vairāk cenšas turēt skaidro naudu mājās. To jau var saprast - ja īsti nekādu procentu nav, kāda jēga tādā gadījumā turēt ietaupījumus bankā? Banku glābšanai tiek plānoti desmitiem, pat simtiem miljardu. Parādi ir milzīgi. Bankas īsti nedod kredītus. Šeit, tāpat kā citur Eiropā, cilvēki ir pieraduši dzīvot uz kredīta. Daudzi ir zaudējuši mājas, jo cena nokritās par 50% un vairāk. Maksāja kredītu 10 gadu - vēl kopš laika, kad algas bija labas - , bet tagad joprojām parāds ir ap 100 tūkstošiem eiro, kaut arī pašlaik par 100 tūkstošiem var nopirkt divus trīs dzīvokļus. Daudzi atdod bankai atslēgas, jo nespēj maksāt. Tuvējā autosalonā agrāk pārdeva 15 automašīnu nedēļā, tagad mēnesī vienu - un to pašu ne jau pirmā svaiguma,» skaidrojis A. Merkulovs.
«Darba nav. Ienākumu nav. Pieci eiro stundā - tā ir liela nauda, daudzi strādā par trim eiro - un tas nav atkritumu savācēja līmenis. Visas darbvietas ir aizņemtas. Nav svarīgi, vai cilvēkam ir augstākā izglītība vai nav. Uz apkopēja vietu ir daudz pretendentu. Tie, kam ir pāri 50 gadiem, vispār nevienam nav vajadzīgi. Agrāk algoja palīgstrādniekus lauksaimniecībā, tagad var redzēt, ka uz lauka strādā paši - visa ģimene, jo kaut kā ir jāsavelk gali,» viņš aprakstījis situāciju.
«Aptiekās redzami paziņojumi, ka valsts aptiekām ir parādā jau septiņus astoņus mēnešus, zāles nopērkamas, kamēr tās vēl ir krājumā. Zāļu ražošana samazinās. Aptiekas slēdz. Slimnīcā ārsta konsultācija jāgaida piecas sešas stundas, cilvēku ir ļoti daudz. Protams, ārsts pieņems, bet rēķinies - burzma ir milzīga. Analīzes taisīt negrib, tās ir jāpieprasa. Par tām zālēm, kuras agrāk sirmgalvjiem un invalīdiem bija bez maksas, daļēji ir jāmaksā pašiem. Operācijas ir jāgaida ilgi, kāds mans paziņa nieres transplantāciju gaida divus gadus,» stāstījis Spānijā dzīvojošais latvietis.
Vienlaikus viņš norādījis: «Nav tā, ka cilvēki mestos ārā pa logu. Savādi, bet tik attīstītā valstī kā Šveice ar augsto dzīves līmeni ir liels pašnāvību skaits. Pie mums, Spānijā, visu laiku spīd saulīte. Ja ir saulains, gribas priecāties, nevis sevi nogalināt - lai vai cik grūti klātos. Spāņi ir dzīvespriecīgi. Dienvidu tautas vispār dzīvo citādi, ir mazāk punktuālas un mazāk kārtīgas, bet prot priecāties. Turpinās svētki, notiek korrida, lai gan tam visam velta mazāk līdzekļu.»