Piesakoties šaubīgiem darba piedāvājumiem Spānijā, Latvijas strādnieki nereti iekuļas nepatikšanās un rezultātā viņiem ir problēmas tikt mājup, raksta Latvijas Avīze.
Beidzot būs darbs un nauda – nopriecājās bezdarbniece Guna, kad no Spānijas paciemoties Latvijā atbraukusī draudzene viņu un Gunas astoņpadsmitgadīgo dēlu piedāvāja iekārtot Spānijā. Drīz pēc aizbraukšanas Guna atrakstījusi vēstuli savai māsīcai Anitai, ka "iet ļoti slikti. Draudzene piekrāpusi – izrādās, ka nekāda darba nav. Ļoti gribot mājās, bet nav naudas atpakaļceļam", nobažījusies par radinieces likteni, stāsta Anita. Pa vairāk nekā diviem mēnešiem, kopš māsīca atrodas Spānijā, ar viņu sazināties izdevies vien dažas reizes, jo Gunas tālrunis klusē. Pēdējie jaunumi: abi ar dēlu mitinoties zirgu stallī kādā lauku saimniecībā, pārtiek no dēla Latvijas bezdarbnieka pabalsta un "dēls pat spiests zagt kartupeļus, lai izdzīvotu". "Izrādās, ka draudzene par darba sagādāšanu no Gunas kā samaksu saņēmusi piecsimt eiro. Un ne vienu vien tādā veidā "iekārtojusi"," noskaidrojusi Anita.
Pārsvarā uz vēstniecību zvana no Valensijas un Mūrsijas – reģioniem, kur visplašāk nodarbojas ar apelsīnu audzēšanu. Zvanītāji sūdzas, ka cietuši no negodīgiem starpniekiem – darbā iekārtotājiem. "Ar dažiem, izmantojot situāciju, ka viņi ir bezizejā un gatavi darīt jebko, negodīgi apgājušies spāņi, uz dažām nedēļām bez līguma smagi nodarbinot un tad atlaižot.
Latvijas vēstniecībā Spānijā ir neizpratnē, kādēļ latvieši ignorē ziņas par milzīgo bezdarba līmeni Spānijā un joprojām uzķeras uz krāpnieku darba piedāvājumiem. Taču lielākoties pievīluši Latvijas darbā iekārtotāji – paņēmuši naudu un pazuduši," stāsta K. Kupše. Krāpnieku upuri lūdz vēstniecību palīdzēt tikt mājās, taču tās budžetā nav līdzekļu, ar kuriem varētu segt ceļa izdevumus. "Tādēļ cenšamies līdzēt citos veidos: meklējam radus, draugus, tuviniekus Latvijā, kuri varētu iemaksāt naudu," teic K. Kupše. Tuvinieki gan spēj palīdzēt visai reti. "Diemžēl daudzi atbraukušie jau pirms došanās ceļā ir aizņēmušies visos iespējamos avotos, lai samaksātu par transportu un darbā iekārtošanu, cerēdami, ka parādus atdos no pirmās algas. Tādēļ nav vairs no kā aizņemties."
Tad neveiksmīgie darba meklētāji nonāk neapskaužamā situācijā: spiesti nakšņot parkos, dzelzceļa stacijās, lidostā un maltītes ieturēt bezmaksas zupas virtuvēs, stāsta K. Kupše: "Bez pajumtes palikušos mēģinām iekārtot kādā no sociālās aprūpes centriem, bet reti gan izdodas, jo tipiskais viesstrādnieks ir trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis bez veselības problēmām, un tādiem it kā nebūtu pamata tur uzturēties."
Otrkārt, sociālie centri ir pārpildīti, jo "arī paši spāņi paliek uz ielas". Šā gada pirmajā ceturksnī reģistrētais 17,4 procentu bezdarba līmenis Spānijā esot skaudri jūtams: "Turklāt bezdarbs turpina palielināties: tiek prognozēts, ka drīz Spānijā būs četri miljoni bezdarbnieku. Ja kāds jāatlaiž, pirmos atbrīvo tieši viesstrādniekus, jo spāņus atlaist ir ļoti dārgi prāvo atlaišanas kompensāciju dēļ," skaidro K. Kupše. Visdramatiskākā situācija esot "būvniecībā, kas ir pilnīgi apstājusies. Otra dziļākā krīze ir lauksaimniecībā – pienu lauksaimnieki lej sētā, jo ievērojami samazinājusies iepirkuma cena, kokos atstāj apelsīnus, jo neatmaksājas novākt".