Šobrīd dārgmetālu tirgus «bauda» visas priekšrocības – zemas procentu likmes, parādu krīze eiro zonā, suverēno valstu reitingu pārskatīšanas vilnis turpina plosīt Eiropu, valūtu nestabilitāte apdraud ekonomikas ilgtspēju. Visas pasaules centrālās bankas un attīstības valstis turpina palielināt savus zelta krājumus.
No otras puses fons, kam būtu jāveicina zelta cenu pieaugums, neizraisa būtisku zelta cenu attīstības tendenci. Protams, tam pamatā ir arī vispārējs naudas trūkums likviditātes krīzes apstākļos, izmainītie spēles noteikumi vadošajās biržās, kas prasa papildus nodrošinājumu atvērtajām pozīcijām, spēcīgais ASV dolārs u.t.t.
Tomēr, salīdzinot apstākļus, kas nāk par labu zelta cenu pieaugumam, ar apstākļiem, kas šo pieaugumu bremzē, jāsecina, ka zelta cenu pieaugumu bremzē investoru «koķetēšana» ar ieguldījumiem šajā aktīvā – grib, bet baidās. Tā ir «liegšanās» atzīt esošās situācijas patiesos apstākļus, cerībā, ka varbūt viss noregulēsies pats par sevi. Tās ir bailes ieguldīt «pārkarsušā» produktā, kurš jau vairākus gadus atrodas «cenu burbuļa plīšanas» apstākļos.
Lai gan vairums investoru vadās pēc savām ieguldījumu stratēģijām un pieturas pie izstrādāta ieguldījumu plāna, tomēr ir brīži, kad šāda maģiskā «burbuļa» piesaukšana rada zināmas psiholoģiskas barjeras ieguldījumiem zeltā.
Ieguldījumu zeltā jāuztver plašākā perspektīvā un jābalstās uz fundamentāliem rādītājiem. Tāpat kā rudenī lapkritī mēs zinam, ka pavasarī koks uzzaļos un dos jaunus augļus, tāpat jāattiecas pret ieguldījumiem zeltā. Pašlaik pasaules finanšu sektorā valda lapkritis, ziema vēl priekšā, bet, kad atnāks pavasaris, ieguldījumi zeltā nesīs augļus, un ar tiem vajadzēs rīkoties apdomīgi. Tad ieguldījumus zeltā var pārdot un ieguldīt citās jomās – biznesā, akcijās, nekustamajā īpašumā. Taču, kamēr valda «finanšu ziema», nav vajadzības «koķetēt», ir jādomā kā saglabāt savu kapitālu.
Arī Latvijā līdz ar jauna gada iestāšanos, aktualizējas jautājumi par to kas mūs sagaida šajos neskaidrajos laikos. Vieni saka, ka krīzes nav, citi apgalvo, ka sākusies jauna krīze. Visticamāk – krīze nav beigusies un šobrīd ir turpinājums tam, kas iesākās vēl 2008. gadā.
Protams, ka daudzus interesē jautājums, kā šādos apstākļos attīstīsies valsts un kas sagaida, piemēram, nacionālo valūtu. Zināms, ka oficiālās valdības un Latvijas Bankas (LB) pozīcija ir jau parakstījusi «nāves spriedumu» latam, tuvākajā laikā plānojot to aizvietot ar eiro. Vai tas ir efektīvākais risinājums, valdošās aprindas joprojām uzskata par labāku nediskutēt.
Kamēr lats vēl turpina savu apriti, var prognozēt, ka bieži apskatītais lata devalvācijas jautājums aktuāls būs arī 2012. gadā. Latvijas Bankas un pašreizējās valdības nostāja pret lata devalvāciju ir definēta kategoriski pret. No otras puses, ir redzami arī devalvācijas ieguvumi – tirgus dalībnieku konkurētspējas un eksportspējas uzlabošana, valsts maksātspējas sabalansēšana.
Nav iespējams pateikt, kura no pozīcijām ir pareizākā, taču LB tik ļoti iestājas pret lata devalvāciju, tāpat kā par eiro ieviešanu, ka nepieļauj pilnīgi nekādas diskusijas. Konsekvenci te var redzēt – uzņemtais kurss uz dziļāku integrāciju Eiropas Savienībā un tās norēķinu sistēmā paģēr šo LB politiku. Jautājums tikai, vai tas ir Latvijas vai ārvalstu investoru interesēs? Šķiet, ka nevajadzētu baidīties no šī temata apspriešanas un devalvācijas kā tādas – tas ir normāls ekonomisks process, un nav skaidra pārspīlēti slimīgā atbildīgo institūciju uztvere tiklīdz pieskaras devalvācijas jautājumam. Jābaidās no ļaunprātīga šī temata ekspluatācijas, kas var izraisīt tirgus spekulācijas un šūpošanās, kādas jau ir pieredzētas agrāk, nevis no konstruktīvas visu ieguvumu un zaudējumu izvērtēšanas.
Nekad nebūs tā, ka visas iedzīvotāju un interešu grupas būs apmierinātas ar pieņemtajiem lēmumiem. Taču, šķiet, ka būtu tikai godīgi, ja par izveidojušos situāciju Latvijas ekonomikā nestu atbildību pilnīgi visi – ne tikai pensionāri un sociālais budžets, uz kuru rēķina visvairāk pēdējos gados veikta konsolidācija. Devalvācija pēc būtības ir veids kā visiem vienlaicīgi samazināt algas, jo, devalvējot latu, šajā procesā tiek iesaistītas visas iedzīvotāju grupas un uzņēmumi, ne tikai pensionāri, kā līdz šim. Šādā veidā var panākt visas valsts solidāru atbildību par „trekno” gadu pieļautajām kļūdām.
Svarīgāks ir veids kā devalvāciju īstenot. Šķiet, ka pieņemamākais veids ir palielināt lata svārstības koridoru 15% robežās, turpinot budžeta taupības un fiskālās disciplīnas pasākumus, veidojot budžetu ar pārpalikumu.
Neatkarīgi no tā, kā dzīvē īstenosies pāreja uz eiro un lata stabilitāte, skaidrs ir tas, ka ieguldījumi zeltā palīdzētu pārdzīvot šo sarežģīto laiku. Tāpēc lokāli pārdomu vērts būtu ierosinājums Latvijā kā monetāro instrumentu, vismaz nelielas valsts finansiālās stabilitātes nodrošināšanai, izmantot dārgmetālu rezervju veidošanu, un nepieņemt pāreju uz eiro kā vienīgo un absolūto valsts monetārās politikas stratēģiju.