Sadarbībā ar tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS veicot Latvijā reģistrēto lielo un vidējo uzņēmumu vadītāju aptauju par energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumu nozīmīgumu Latvijas uzņēmumu vērtējumā, noskaidrojām, ka 90% aptaujāto uzņēmumu energoefektivitātes paaugstināšana ir svarīga un tikai 15% lielo un vidējo uzņēmumu pēdējo trīs gadu laikā nav veikuši nekādus ar energoefektivitāti saistītus pasākumus. Un tas nav arī nekāds brīnums. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes un Ekonomikas ministrijas datiem elektroenerģijas cenas pieaugums mazumtirdzniecībā pēdējos piecos gados sasniedz jau 83%, bet siltumenerģijas cenas Rīgā kopš 2007. gada pieaugušas par 105%!* Ja jau situācija šobrīd ir tik dramatiska, tad neviļus rodas jautājums – kas mūs sagaida vēl pēc pieciem gadiem?
Kas ir energoefektivitāte? Energoefektivitāte ir dažādu darbību un faktoru sinerģijas rezultāts, kas veicinājis enerģijas patēriņa samazinājumu un radījis papildu komfortu vai ērtības. Darbību mērķis ir samazināt ēku un dažādu iekārtu resursu patēriņu, taču tikpat svarīgs faktors ir uzņēmuma darbības procesu un vides analīze ar mērķi samazināt energoresursu patēriņa apjomus.
Lai kaut ko padarītu efektīvāku, vispirms ir maksimāli precīzi jāaprēķina patēriņš esošajā situācijā – cik un kur tērējam enerģiju. Tad pēc iespējas detalizētāk jāsaprot, kādiem procesiem šī enerģija tiek tērēta un kādās ēkās vai telpu grupās tas notiek. Jo precīzāk aprēķināsim patēriņu esošajā situācijā, jo labāk sapratīsim, kur enerģiju pārtērējam, kur enerģija ir visdārgākā un kur to izmantojam neefektīvi.
Industriālajā uzņēmējdarbībā visvairāk naudas patērē enerģija dzesēšanas iekārtām, apkure vai siltumenerģija, apgaismojums un ražošanas procesi. Lai samazinātu enerģiju ražošanas procesos, jārēķinās, ka tas var prasīt lielas investīcijas, jo bieži vien jānomaina ražošanas iekārtas un jāpārkārto ražošanas procesi. Savukārt, runājot par siltumenerģiju, apkuri, ļoti iespējams, ka ražošanas procesi rada pietiekami daudz siltuma, ko var izmantot lietderīgi, piemēram, apsildei. Šādu ražošanā izdalīto siltumu no ražošanas atkrituma iespējams pārvērst lietderīgā resursā. Bieži vien uzņēmumi šādu siltumu izmet un tajā pašā laikā papildus pērk siltumu, lai apsildītu telpas. Un tas ir ļoti neefektīvi, jo maksāts tiek divreiz. Vienreiz, lai izmestu ražošanas procesā radušos lieko siltumu. Un otrreiz – lai apmaksātu siltumu, ar ko apsildīt telpas, kuras tieši nav saistītas ražošanā, piemēram, blakus esošās biroja telpas vai noliktavas.
Lai kaut ko mērītu un aprēķinātu, ir vajadzīgas ierīces, kas šos mērījumus veic. Liela daļa uzņēmumu savā pārvaldībā esošās ēkas ar kādu automātiku jau ir aprīkojuši – tā var būt ir ēku vadības sistēma, tās atsevišķi elementi vai citas sistēmas. Īsāk sakot, uzņēmumi ir uzstādījuši ēkas smadzenes, kas vada un organizē to, cik daudz siltuma vai aukstuma ir jāparedz ēkai, kuros brīžos tas ir jāparedz utt.
Taču arī te var parādīties jautājums – vai šī automātika ir funkcionāla un rezultatīva, vai tomēr tā ir tikai formāla? Prakse gan liecina, ka daudzos gadījumos uzstādītā automātika netiek izmantota pilnīgi vai ir tikai «ķeksīša pēc». Ir gadījumi, kad uzņēmumā ir uzstādīta automātika, bet tā ir statiska. Kā vienreiz ieregulēta pirms n-tajiem gadiem, tā arī strādā. Tas «nekas», ka darba laiks iestādīts no 8 līdz 17, kaut gan nu jau tas ir no 9 līdz 18. Tas «nekas», ka šogad Ziemassvētkos ir brīvas divas nedēļas, nevis viena, «nekas», ka ražošana ir samazināta, «nekas», ka uzņēmumā ir pārkārtoti kādi būtiski procesi utt. Jā, nekas. Nekas, ja gribas veikt eksperimentu – cik ilgā periodā izdosies iztērēt pēc iespējas vairāk naudas? Taču, ja vēlas ietaupīt, tad šādā gadījumā automātika neatbilst reālajam pieprasījumam un neievēro operatīvo informāciju. Strādā neefektīvi. Nestrādā efektīvi. Tātad tās nav.
Tāpat jāpiezīmē, ka automātika, kas uzstādīta pirms pieciem līdz desmit gadiem, ir gan tehniski, gan morāli novecojusi. Tādas tehniskās iespējas, kādas ir šobrīd, tolaik vēl nebija. Tolaik šīs iekārtas maksāja lielu naudu, un daudzi uzņēmumi izvēlējās uzstādīt tikai to, ko uz to brīdi varēja atļauties. Savukārt tagad par salīdzinoši nelieliem līdzekļiem var iegādāties «gudrus» centrālos vadības blokus un pilnveidot sistēmu darbību, jo nereti pietiek jau izbūvētās mehāniskās sadaļas aprīkot ar mūsdienīgu automātiku, kuru var «sasiet» kopā ar kalendāru, ar ražošanas grafikiem, mērīt dažādus parametrus utt.
Ja uzņēmumā nav uzstādīta nekāda automātika, bet tomēr ir vēlme veikt kādus energoefektivitātes pasākumus, tad jāsaprot, ka to veikšanai būs jāveic energoaudits, un, lai to veiktu, ir ļoti vēlams, lai būtu uzstādīta ēku vadības sistēma vai vismaz tās atsevišķi elementi, kas nodrošina uzskaiti. Pretējā gadījumā nav iespējams uzskaitīt un izmērīt lielākos enerģijas resursu patērētājus.
Ne vienmēr energoefektivitātes celšanas pasākumi ir jāveic pilnīgi visam un vienmēr. Uz tiem jāskatās ļoti sabalansēti un kompleksi. Jāskatās ne tikai uz puzles gabaliņu, bet jāredz jau salikta puzle. Bieži vien iekārtu ražotāji vai izplatītāji mēģina «uzspiest» uz viņiem izdevīgām «podziņām». Piemērs. Ventilācijas iekārtu izplatītājs uzņēmumam apgalvo, ka sakārtota ventilāciju sistēma palīdzēs ietaupīt noteiktu summu gadā, bet iespējams, ka uzņēmumam ventilācija vispār izmaksā tikai 5% no visas elektrības izmaksām un viņš šo ietaupījumu nejutīs vispār. Tādējādi gaidītais rezultāts izpaliks. Šādas situācijas mazina uzņēmēju uzticēšanos energoefektivitātes celšanas pasākumiem.
Ieviešot kādus energoefektivitātes celšanas pasākumus, nevajag cerēt, ka nākamos piecus gadus neko darīt nevajadzēs. Ir nepieciešams veikt regulārus mērījumus, uzturēt iekārtas labā darba kārtībā, kā to ir noteicis ražotājs, kā arī prasīt un sagaidīt atbildību no darbiniekiem. Atsevišķos gadījumos līdz pat 20% enerģijas var ietaupīt ar disciplīnas jautājumiem. Darbiniekiem ir jābūt atbildīgiem – ja telpā, kurā neviena nav, ieslēgts apgaismojums, tas jāizslēdz. Ejot mājās, nedrīkst aizmirst izslēgt datorus, ražošanas iekārtas jāizmanto optimālajos režīmos utt. Šos obligātos pasākumus pārskatāmi apraksta ISO 50001 – ENERGY MANAGEMENT STANDARD standarts, kurā ir ietverti galvenie pasākumi, kas jāveic jau ekspluatācijas laikā. Pat, ja šādu sertifikātu nepiekar pie sienas goda vietā, ir labi, ka tā principi un nostādnes tiek ievērotas uzņēmuma ikdienā.
Tātad. Atkārtošana ir zināšanu māte. Sākumā ir saruna par to, kas uzņēmumam jau ir, tad – ieteikumi, ko vēl vajadzētu mērīt, un vienošanās par mērījumu veikšanas periodu, kas ir no trim līdz sešiem mēnešiem, un pēc tam – mērījuma datu analīze, kopīgi pieņemot lēmumu, ar kuriem enerģijas patērētājiem strādāt tālāk. Tad katram konkrētajam naudietilpīgākajam enerģijas patērētājam tiek izstrādāti konkrēti risinājumi, piemēram, sakārtot ventilācijas sistēmu, ieviest automātiku, nomainīt novecojošus dzinējus, izslēgt elektroenerģijas patērētājus tajā laikā, kad tie absolūti nav nepieciešami, veikt pasīvās energoefektivitātes pasākumus utt. Ja, saņemot rēķinus par patērēto enerģiju, sāk sāpēt galva, nav jāmeklē aptieka. Ir citi – efektīvāki – risinājumi.
*Centrālās statistikas pārvaldes dati: http://data.csb.gov.lv/Menu.aspx?selection=ekfin__Ikgad%C4%93jie%20statistikas%20dati__PCI&tablelist=true&px_language=lv&px_db=ekfin&rxid=2163d24e-1af5-4d03-ab50-ef147328ed9c, datu bāze: 3.PCG03. ATSEVIŠĶU PRODUKTU VIDĒJĀS MAZUMTIRDZNIECĪBAS CENAS
Ekonomikas ministrijas sagatavotie informatīvie ziņojumi par situāciju saistībā ar siltumapgādes pakalpojumiem( 2010. g., 2013. g.)