Enerģijas cenu bilde Eiropā pēdējā laikā kļūst arvien kolorītāka. Eurostat inflācijas mērījums nupat atklāja, ka enerģijas cena eirozonā augustā gada skatījumā palēkusies par 15,4%. Turklāt pagaidām īsti nekas neliecina, ka situācija šajā jomā varētu ātri mainīties.
Visā pasaulē, tautsaimniecībām uz dāsno valdību un centrālo banku stimulu fona strauji augot, pieprasījums pēc enerģijas arī ir palēcies. Šajā pašā laikā šādam pieprasījumam īsti nav spējis tikt līdzi piedāvājums (un ir zināmas bažas, ka tas tā kādu laiku būs arī nākotnē).
Daudz cerības tiek liktas uz atjaunojamo enerģiju. Tikmēr arī tās ražošanu Eiropā negatīvi ietekmējis sausums un ne pārāk lielais vēja apmērs. Skaidrs ir arī tas, ka enerģijas transformācijas process pats par sevi pieprasīs ļoti daudz resursus. Parādās visai nopietni jautājumi, kur tos tādā apmērā ņemt, ja nebūs ieguldījumi arī, piemēram, tradicionālo fosilo resursu ieguvē. Visa rezultātā šogad liels pieprasījums bijis kaut vai pēc tām pašām oglēm, kuru cena Eiropā šogad palēkusies jau vairāk nekā par 70%. Jānorāda, ka ogles ir viena no netīrākajām degvielām.
Tāpat strauji palēkusies elektrības un gāzes cena (tās krājumi Eiropa nav lieli, Krievijas piegādes ir mazas un Āzija savukārt nosmeļ sašķidrinātās gāzes piegādes). Piemēram, Vācijā elektrības vairumtirdzniecības cena kopš 2019. gada beigām ir pieaugusi par 240%, liecina Nordpoolgroup informācija.
Līdz jaunam rekordam – virs 60 eiro par tonnu – palēkusies oglekļa emisiju cena Eiropas to tirdzniecības sistēmas ietvaros. Kopš gada sākuma šī cena ir teju dubultojusies. Arī tas nozīmē, ka faktiski jebkā ražošana sadārdzinās. Piemēram, Bloomberg ziņo, ka komunālo pakalpojumu uzņēmumi visās Eiropas malās steidz ziņot par savu tarifu paaugstināšanu. Šādas augošas izmaksas kādā brīdī jūtamāk var sasāpināt dzīvi gan biznesiem, gan ierindas patērētājiem. Turklāt jāņem vērā, ka šāds cenu pieaugums ir bijis vērojams jau vasarā.
Parasti pieprasījums pēc enerģijas liels ir ziemā, kas šogad tādējādi var būt visai izaicinošs periods – sevišķi, ja atkal būs aktuāli stingrāki pandēmijas ierobežojumi, kas slāpēs ekonomikas izaugsmi (un tad, ja šī ziema būs auksta). Bloomberg pat raksta, ka Eiropa var piedzīvot enerģijas cenu šoku, ko potenciāli pavadīs arī tās deficīta problēmas. Arī Bank of America pārstāvji jau norādījuši, ka negaida, ka Eiropas enerģijas cenu pieaugums pārskatāmā termiņā varētu beigties. “Problēmas vēl pat nav sākušās. Eiropā šajā ziņā būs ļoti smaga ziema,” vēl Bloomberg teic Francijas komunālo pakalpojumu uzņēmuma Engie pārstāvji.
Augstāki rēķini par jebkādu enerģiju ietekmēs arī, piemēram, pārtikas un jebkādu citu lietu cenu. Tas savukārt var audzēt daudzu sabiedrību jau tā šobrīd ievērojamo neapmierinātību. Tas galvassāpes sagādās arī esošajiem varas politiķiem, kur bieži vien turpina aktīvi bīdīt bezierunu zaļuma ideju. Faktiski sabiedrība palēnām var saprast, ko tas aptuveni prasīs un izmaksās.
DB jau rakstījis, ka pie jau esošā pandēmijas saspīlējuma sabiedrībās var būt laba augsne kādiem plašiem protestiem, šķiet, par jebko. Piemēram, Francijā 2018. gada bija vērojami tā saucamie “dzelteno vestu” protesti, kas sākās tieši pēc tam, kad tās valdība grasījās palielināt nodokļus degvielai. Kādā brīdī arī politiķiem var nākt atklāsme, ka būs grūti tikt pārvēlētiem, ja cilvēki bariem tiek dzīti enerģijas nabadzības virzienā. Situācija var izveidoties visai paradoksāla. Jo vairāk pasaulē tiks virzīta zaļās politikas virzienā, jo dārgāks un sabiedrībai nepieņemamāks šīs process var būt. Tas savukārt var samazināt šādas politikas efektivitāti un pat nozīmēt, ka netiek sasniegti tās mērķi. Jeb “zaļā inflācija” draud izsist visu šo procesu no sliedēm.
Piemēram, viens no ekonomikas zaļināšanas politikas efektiem ir tas, ka pietiekamas investīcijas netiek veiktas dažādu izejvielu atrašana, kas nebūt nav zaļš process. Savukārt, lai cik arī nezaļš šis process būtu, šīs izejvielas tāpat ir nepieciešamas zaļajam ekonomikas transformācijas procesam, lai būtu vismaz cerība, ka tas būs veiksmīgs. Jeb – pārāk ātra vecās ekonomikas aizslēgšana draud radīt realitāti, kad zaļākas nākotnes uzbūvēšana vienkārši ir pārāk dārga un nepanesama un politiski - neīstenojama. Tādējādi, lai cik tas varbūt arī izklausītos jocīgi, nezaļas izejvielu un enerģijas iegūšanas neapdomāta bloķēšana patiesībā var būt sociāli ļoti neatbildīga, ja mērķis patiešām ir panākt ekonomiku transformāciju. Tiekot risinātām vienām problēmām, radīsies citas - morālas dabas jautājumi būs saistīti ar augstajām cenām, mobilitātes sarežģījumiem un citiem izaicinājumiem. Sliktākajā gadījumā šādu investīciju izpalikšanas rezultāts drīzāk var būt plaša un smaga enerģijas krīze, kas gluži kā par spīti var nozīmēt, ka jebkāds zaļums tiek atbīdīts kaut kur tālākā plānā.
Viss šis transformācijas process ir pietiekami piņķerīgs, un lietas dažkārt zaļuma ziņā nebūt neizskatās labi, ja paskatās tālāk par dažādiem sociālo atbildību un zaļināšanu slavinošajiem virsrakstiem. Piemēram, Eiropā un ASV gaidāms milzīgs pieprasījums pēc saules paneļiem. Tos galvenokārt ražo Ķīnā, kas būtībā kontrolē šo tirgu, un tas tur notiek galvenokārt izmantojot no oglēm iegūtu enerģiju. Tādējādi šādi saules paneļi ir arī lētāki. Valdot šādam fonam, piemēram, The Wall Street Journal raksta, ka sagaidāmā milzīgā saules enerģijas industrijas izaugsme nākamajos gados patiesībā pasaulē būs viens no lielākajiem pasaules piesārņojuma avotiem.
