Jau ilgu laiku notiek diskusija par atkārtoti lietojamā dzērienu iepakojuma PET un skārdeņu depozīta sistēmas ieviešanu. Vienā pusē ir nostājušies dzērienu ražotāji, bet otrā – Vides ministrija (VM), kas vēlas ieviest depozīta sistēmu vienreiz lietojamam dzērienu iepakojumam. Aprēķini rāda, ka šādas depozīta sistēmas ieviešana dzērienu ražotājiem palielinātu gada izmaksas par sistēmā iekļaujamā iepakojuma apsaimniekošanu aptuveni trīs reizes, savukārt iedzīvotājiem gada izmaksas par atkritumu apsaimniekošanu pieaugtu par aptuveni diviem miljoniem latu, jo joprojām būs jānorēķinās arī par konteineru atkritumu sistēmu, kas veiks pārējo atkritumu savākšanu.
Interesanti, ka Roberta Ķīla un Ginta Klāsona pētījums* atklāj, ka puse iedzīvotāju nemaz nevēlas nodot PET pudeles tam paredzētos speciālos savākšanas punktos. Arī finansiālais stimuls nekalpo par argumentu, lai cilvēki nodotu tukšās PET pudeles – tas ir būtisks tikai 3%* iedzīvotāju. Rodas jautājums, kādēļ ir vajadzīga šāda sistēma, kurai ir milzīgas izmaksas un kura, piemēram, Igaunijā, nav devusi plānoto rezultātu, jo strādā ar zaudējumiem, kas uz saviem pleciem jāiznes industrijai un pastarpināti arī dzērienu lietotājiem? Kāpēc Latvijai nepieciešama jauna un dārga depozīta sistēma, ja milzīgi līdzekļi jau ieguldīti esošajā atkritumu savākšanas sistēmā, kas vēl pilnvērtīgi nestrādā un kuru var uzlabot? Uz šiem jautājumiem pamatotas atbildes VM nespēj sniegt.
Nav arī saprotams, kādēļ VM neņem vērā Ekonomikas un Zemkopības ministrijas, kā arī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas visai loģiskos iebildumus, ka PET depozīta sistēmas ieviešanas ieguvumi šobrīd nav samērojami ar lielajām izmaksām. Iedomājaties, ražotāja izmaksas, ieviešot VM plānoto sistēmu, gada laikā vien sadārdzināsies par 9 milj. latu, turklāt šīm izmaksām vēl jāpieskaita kapitālieguldījumi sistēmas izveidei 9,3 milj. latu apjomā! Tās ir milzīgas izmaksas, kas būtu uzkrautas uz uzņēmēju pleciem jau tā ekonomiski grūtajos laikos! Tas noteikti atsauksies uz dzērienu cenām, ko savos atzinumos min vairākas ministrijas. Proti, ka tas negatīvi ietekmēs ne tikai dzērienu cenas, bet arī Latvijas uzņēmumu konkurētspēju. Turklāt jāņem vērā arī fakts, ka alus izejvielu iepirkumu cenas šobrīd uzskrējušas debesīs un nākamais gads visiem alus tirgus dalībniekiem sagādās daudz izaicinājumu.
Kādēļ PET depozīta sistēmu nevar ieviest pakāpeniski, piemēram, tikai atkārtoti lietojamam iepakojumam (stikla tara), vai arī atlikt līdz laikam, kad ekonomiskā situācija Latvijā būs būtiski uzlabojusies? Šādu variantu atbalsta arī Latvijas Darba devēju konfederācija, un tas ir visai loģisks risinājums pašreizējos ekonomikas apstākļos. Turklāt šāds variants pastāv arī VM izstrādātajā koncepcijā
Iepriekš VM bija gatava ieviest depozīta sistēmu pakāpeniski, sākot ar obligāto depozītu stikla tarai, kuru mēs - ražotāji būtu gatavi ieviest jau rīt un kas ātri dotu redzamu labumu vides sakārtošanai. Taču tagad VM pēkšņi šādu iespēju ir atmetusi un tiek piedāvāts kopīgs risinājums gan PET, gan stikla tarai jau no 2013. gada. Kādēļ šāda pēkšņa viedokļu maiņa un kādēļ izmaiņas likumdošanā nepieciešams veikt tik steidzīgi un tieši tagad - to VM nespēj atbildēt.
Mūsu rīcībā esošā informācija arī liecina: 49%* iedzīvotāju uzskata, ka, samaksājot augstāku cenu par dzērienu, viņi jau ir norēķinājušies par tukšo pudeļu savākšanu. Tas nozīmē - tas, ka produkcijas cenas palielinājums iekļautu samaksu par PET depozīta sistēmu, zināmai daļai pircēju var kalpot par attaisnojumu PET pudeļu izmešanai dabā. Līdz ar to rodas šaubas, vai plānotā sistēma ar speciālajām nodošanas vietām PET iepakojumam var sasniegt vienu no saviem mērķiem – uzlabot apkārtējās vides tīrību. Drīzāk būtu jāiegulda resursi patērētāju un jauniešu izglītošanā, jo, kā rāda pētījums*, tad vairāk informācijas par atkritumu kaitīgumu apkārtējai videi motivētu viņus neizmest atkritumus dabā.
Attiecībā uz finansiālu stimulu, lai iedzīvotāju nodotu PET iepakojumu, tam ir jābūt pietiekoši lielam, kas savukārt sadārdzinātu dzērienu cenas veikalos. Vai esam gatavi maksāt dārgāk par dzērieniem? Lielākā daļa iedzīvotāju saka – nē!
PriceWaterhouseCoopers veiktais pētījums rāda, ka, ieviešot šo sistēmu, dzērienu ražotāju nozares lejupslīde varētu būt 6%. Turklāt būtu sagaidāms arī dzērienu cenu pieaugums, lai kompensētu jaunās sistēmas izmaksas. Aprēķināts, ka cenu kāpums varētu samazināt valsts kopējos budžeta ieņēmumus par 3 milj. latu gadā! Vai valsts ekonomiskā situācija tiešām ir tik spīdoša, ka varam atteikties no «liekiem» trim miljoniem latu?
Gribu uzsvērt, ka dzērienu ražotāji nav pret atkritumu savākšanu vai to otrreizējo pārstrādi, taču savākšanas sistēmai ir jābūt pārdomātai un ekonomiski pamatotai. Šobrīd šāda pamatojuma nav.
Lai beidzot sakārtotu šo jautājumu par PET depozīta sistēmas ieviešanu, kurā ir ieinteresēti gan dzērienu ražotāji, gan valsts institūcijas, manuprāt, Latvijai būtu jāmācās no tuvāko kaimiņvalstu veiksmes stāstiem. Piemēram, Lietuvā šobrīd sekmīgi darbojas depozīta sistēma tikai atgriezeniskajai stikla tarai, kas būtu pieņemams risinājums (ekonomiski izdevīgs visām pusēm) arī Latvijā. Tāpat noteikti būtu jāpilnveido jau esošā atkritumu sistēma, kuru uzlabojot, būtu iespējams nodrošināt labākus vienreizējā iepakojuma un vides piesārņojuma rādītājus, bez milzīgām papildu investīcijām gan no valsts, gan privātā sektora puses.
* «Plastmasas pudeļu savākšana – Latvijas iedzīvotāju attieksme un rīcība»