Ziņu virsrakstos pēdējo nedēļu laikā figurē pašvaldību nedienas – Rēzeknes finanšu ķeza un nu jau bēdīgi slavenā SPA centra epopeja, korupcijas ēna Valmierā un šķietami izsaimniekotie Eiropas Savienības fondu līdzekļi, savukārt kāda Tukuma novada kapitālsabiedrības amatpersona uz savu kontu pārskaitījusi vietvaras naudu 22 tūkst. EUR apmērā.
Šie nesenie notikumi atkal liek jautāt, vai vietvaras tiesiski izmanto nodokļu maksātāju resursus, rīkojas iedzīvotāju interesēs un rada labvēlīgu vidi uzņēmējdarbības attīstībai reģionos. Vai varam būt pārliecināti, ka pašvaldībās valda kārtība vai arī tās saimnieko katra pēc saviem ieskatiem? Ja ikviens komersants zina, ka nesaimnieciska rīcība agri vai vēlu novedīs pie nevēlamām sekām, pašvaldībās, acīmredzot, valda nesodāmības sajūta.
Šī gada vasarā publiskotajā revīzijas ziņojumā Valsts kontrole secinājusi, ka apskatītās novadu pašvaldības, izvērtējot līdzdalību kapitālsabiedrībās, vispusīgi nevērtē to saimnieciskās darbības efektivitāti, rada šķēršļus privāto komersantu darbības attīstībai un apgrūtina privāto komersantu iesaisti tirgus nepilnību novēršanā. Tāpat daudzām pašvaldību kapitālsabiedrībām nav stratēģijas vai tajā nav finanšu un nefinanšu mērķu, netiek veikta finanšu rādītāju analīze, visbeidzot – ieguldījumi veikti bez noteikta mērķa. Tātad tiek pārkāpti ne vien konkurences noteikumi un Eiropas Savienības darbības principi, bet arī nav iespējams runāt par efektīvu finanšu vadību. Lai radītu realitātes sajūtu un paskaidrotu, kādēļ šādi turpināties nedrīkst – Valsts kontrole konstatējusi, ka bez izsekojama mērķa ir izlietoti 5 milj. EUR jeb 43% no kapitālsabiedrību peļņas kopsummas. Jāatgādina, ka runa ir tikai par 8 pašvaldībām.
Administratīvi teritoriālā reforma varēja veicināt konkurences kropļojumu izbeigšanu, taču tas nav noticis – to, ka pašvaldībām nav vienotas izpratnes par pienākuma ievērot konkurences noteikumu nozīmi un saistošo spēku, konstatēts arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pērn veiktajā pētījumā. Viens no pētnieku ieteikumiem ir palielināt kompetento iestāžu un uzņēmēju organizāciju atzinumu juridisko svaru, kas palīdzētu izbeigt un nepieļaut normatīvajiem aktiem neatbilstošu pašvaldības līdzdalību kapitālsabiedrībā. Pašvaldību darbību pārrauga Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kurai ir pienākums iesaistīties gadījumos, kad ir kompetento institūciju ziņojums par pieļautajiem pārkāpumiem - arī un īpaši konkurences jomā (reģionālā attīstība nav iespējama, ja pašvaldības kropļo konkurenci). Lai gan iepriekšējais ministrs Māris Sprindžuks deklarēja, ka modelis “VARAM kontrolē pašvaldības” ir greizs, tam sekoja virkne kliedzošu skandālu un bez iesaistes neiztika. Manā ieskatā arī Valsts kontroles secinājumi prasa tūlītēju un apņēmīgu rīcību no visām atbildīgajām institūcijām, tai skaitā identificējot, kādēļ šī sērga ir izplatījusies tik plaši.
95% no pašvaldību kapitālsabiedrību sniegtajiem pakalpojumiem – bez pamatojuma
Valsts revidentu vērtējumā no 267 pakalpojumiem (izlasē iekļautas astoņas pašvaldības) tikai 148 (55%) ir sasaiste ar pašvaldību funkciju nodrošināšanu, savukārt 141 (95%) no minētajiem 148 pakalpojumiem pašvaldības nav norādījušas vai ir norādījušas daļēju pamatojumu atbilstībai Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajam. Rezumējot – tikai pieci procenti no pašvaldību sniegtajiem pakalpojumiem ir pamatoti.
Pašvaldībām nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, ja tirgū ir privātie komersanti, kas var piedāvāt kvalitatīvu pakalpojumu par konkurētspējīgām cenām.
Arī Konkurences padome, sniedzot viedokli, piemēram, par atkritumu savākšanas un pārvadāšanas pakalpojumiem, ir norādījusi, ka “nav pamata uzskatīt, ka privātie tirgus dalībnieki nevarētu nodrošināt vienlīdz efektīvu pakalpojumu sniegšanu”. Ja vietvaras nenodarbotos ar komercdarbību, tām būtu vairāk resursu un apņēmības efektīvi īstenot tām noteiktās autonomās funkcijas. Līdzīga diskusija ir arī par pašvaldību brīvprātīgajām iniciatīvām – piemēram, Jaungada svētku pabalsti, protams, ir jauks žests, bet ierobežotu resursu gadījumā, trūkstot līdzekļiem autonomo funkciju izpildei, vien apliecina nespēju vai pat nevēlēšanos risināt pamatjautājumus. Skaidrs, ka te ir arī populistiskā, vēlētāju “makšķerēšanas” komponente. Uzņēmējs, kurš raugās uz uzņēmējdarbības attīstību novadā, kā vēlētājs, acīmredzot, netiek uzlūkots – esam mazākumā.
Jāatzīmē, ka, diemžēl, konkurences kropļojumi no pašvaldību puses kļūst arvien rafinētāki – ja agrāk tika dibinātas jaunas kapitālsabiedrības konkrētu pakalpojumu sniegšanai, šobrīd novērojami “radošākas” formas, kuras ir sarežģītāk pamanīt un izvērtēt. Tiek izmantotas aģentūras, veidotas jaunas struktūrvienības, tiek paplašināts jau esošu kapitālsabiedrību pakalpojumu grozs, tiek piesaistīts ES līdzfinansējums, notiek pakalpojumu šķērssubsidēšana, taču jautājumi “Vai vispār šo pakalpojumu pašvaldībai ir tiesības, nepieciešamība sniegt un kāds labums no tā ir novada iedzīvotājiem?” paliek neatbildēti.
Biedējošā pašvaldību pārstāvju retorika
Šī gada 13. septembrī pieminētais Valsts kontroles revīzijas ziņojums tika prezentēts Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijā. Latvijas Pašvaldību savienība demonstrēja ne vien necieņu pret revidentu kompetenci (piemēram, apstrīdot Valsts kontroles norādi, ka pašvaldībai nav pamata sniegt santehniķa vai traktorista pakalpojumus), paužot absurdus attaisnojumus pašvaldību neizdarībai, bet arī klaju nekompetenci, apgalvojot, ka uzņēmums Dalkia, kas ir ienācis Latvijā, ir Helsinku pašvaldības kapitālsabiedrība, un gluži vai Minhauzena cienīgus argumentus, kādēļ viss ir kārtībā. Citēšu: “Ja pašvaldības kapitālsabiedrība ir izstrādājusi cenrādi un viņa nekropļo konkurenci, strādā par tādu pašu cenu, es neredzu problēmu – pašvaldība nav pārkāpusi likuma “garu”.” Būšu atklāts – neesmu drošs, vai šo izpratnes trūkumu drīkst “lāpīt” lēnā garā, organizējot izglītojošus seminārus. Vismaz par apmācības nepieciešamību pašvaldību pārstāve piekrita.
Vienlaikus jāatzīmē, ka nav runa par precēm vai pakalpojumiem, kas ir stratēģiski svarīgi valsts vai pašvaldības administratīvās teritorijas attīstībai vai valsts drošībai. Taču, lai gan pašvaldību pārstāvji diskusijā min dažādus iespējamos izņēmumus, kad privātajam sektoram uzticēt kādu jomu nedrīkstētu, līdz šim šādas preces un pakalpojumi, ievērojot Valsts pārvaldes iekārtas likumā ietverto pienākumu Ministru kabinetam izdot noteikumus, nav noteikti.
Vietvarai nav jāuzņemas tieša rūpe par pakalpojumiem, ko var piedāvāt privātais sektors. Gluži pretēji – pašvaldībai ir jārada veselīgi apstākļi, kuros uzņēmēji var augt, attīstīties, piesaistīt vietējo darbaspēku un pildīt valsts un pašvaldības budžeta līdzekļus, savukārt pašvaldības uzmanība jākoncentrē uz likumā noteikto autonomo funkciju nodrošināšanu, tai skaitā uzņēmējdarbības vides attīstību un iedzīvotāju dzīves kvalitātes celšanu.
Šķēršļu josla ceļā uz informētu sabiedrību
Iepriekš pieminētais Valsts kontroles revīzijas ziņojums uzskatāmi parāda, ka pašvaldību vadība nepilnīgi veic savus pienākumus attiecībā uz savu kapitālsabiedrību darbības lietderīguma izvērtēšanu, kas, savukārt, izceļ apstākli, ka pašvaldību amatpersonas un politiķi personīgi neuzņemas atbildību par savu darbību vai bezdarbību. Laba prakse būtu pašvaldībām un tām piederošajām kapitālsabiedrībām publicēt pietiekami plašu informāciju iedzīvotājiem, komersantiem, uzņēmēju organizācijām un arī kompetentajām institūcijām ērti pieejamā veidā.
Piemēram, ja pašvaldības iedzīvotājiem būtu izpratne un pilna informācija par to, kā veidojas pašvaldības kapitālsabiedrības sniegta pakalpojuma cena, tad gan iedzīvotāji, gan komersanti varētu jautāt, kādēļ, piemēram, citviet tas pats pakalpojums izmaksā mazāk vai kādēļ pašvaldība vispār iegulda savu resursu komercdarbības veikšanā, ja privātais sektors piedāvā attiecīgo pakalpojumu.
Tautsaimniecības attīstība un līdz ar to arī iedzīvotāju dzīves līmeņa pieaugums nav iespējams bez uzņēmējdarbības veicināšanas. Turpināmas sarunas par godīgu un brīvu konkurenci, tālredzīgu pārvaldību un ilgtspējīgu uzņēmējdarbības vides attīstību, taču tām beidzot ir jārezultējas konkrētā rīcībā. Valsts kontroles revidentu secinājumi nedrīkst palikt bez ievērības. Atkal jau salīdzinot, nav iedomājama situācija, kurā uzņēmums varētu ignorēt normatīvo regulējumu un palikt nesodīts vai nenovērst pārkāpumu.
Publisku personu, tai skaitā pašvaldību un to kapitālsabiedrību saimniekošanas modelis tiešā veidā ietekmē izaugsmi novados un valstī kopumā. Pienācis laiks izbeigt konkurences kropļojumus, par virsmērķi uzstādot sabiedrības intereses.
