Tēma, vai valsts uzņēmumi drīkst daļu no nopelnītā tērēt ziedojumos, kļuva aktuāla ekonomikas krīzes rītausmā jeb pirms dažiem gadiem. Vispārējā finanšu trūkuma dēļ, tika pieņemts lēmums publiskā kapitāla uzņēmumiem un organizācijām liegt atbalstīt sportu, kultūru, sociālos projektus utt.
Viens no tā laika redzamākajiem upuriem bija basketbola klubs ASK, kas tika «atbrīvots» uzreiz no visiem galvenajiem finansētājiem – finanšu nespējīgās Parex bankas, Rīgas Domes un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem – un aizgāja nebūtībā.
Laiki mainās, valsts kļūst šķietami turīgāka, un iepriekš pieņemtās normas atkal ir atceltas. Finanšu ministrijas apkopotā informācija liecina, ka valsts uzņēmumi ik gadu kļūst aizvien dāsnāki. Ja pirmskrīzes laikā kopumā tika ziedoti 1,2 miljonu latu, tad 2009. un 2010. gadā attiecīgi 7,4 un 5,6 miljonu latu. Dāsnākais ziedotājs ir Latvijas Valsts meži (LVM). Pērn nepilna puse no visas naudas ziedota sportam - 42.3%, trešdaļa – sociālajai palīdzībai (34.5%) un pavisam nedaudz kultūrai (14.2%) un citiem mērķiem.
Nav šaubu, ka sports, mākslas, kultūras un izglītības projekti ir jāatbalsta. Nemaz nerunājot par atbalsta sniegšanu tiem, kas par sevi paši nespēj pietiekami parūpēties. Tomēr, pat ja Latvijā ir pieņemts, ka valsts veic sev neraksturīgas funkcijas – nodarbojas ar uzņēmējdarbību, vai ir pareizi, ka valsts kapitālsabiedrības uzņemas vēl arī kultūras un sporta mecenātu un sabiedrības labdaru lomu?
Valsts uzņēmumi tiek dibināti, lai gūtu peļņu no uzņēmējdarbības un īstenotu kādu valstij svarīgu funkciju savā uzņēmējdarbībā. Uzņēmumu vadība tiek iecelta un vērtēta pēc darba rezultātiem - šo mērķu sasniegšanas. Nu vismaz tā tam vajadzētu būt. Kāpēc tad šo uzņēmumu vadība uzņemas spriest, kādiem sociāliem mērķiem tērēt mūsu naudu? Turklāt veids, kā tas notiek, kārtējo reizi rada aizdomas par subjektivitāti un politiskajām interesēm.
Tā, piemēram, basketbola klubs VEF Rīga, kura padomes priekšsēdētājs ir viens no Vienotības līderiem Edgars Jaunups, saņēmis 450 000 latu finansējumu no LVM sportam šogad ziedotās naudas, liecina pietiek.com rīcībā esošā informācija. Tieši tikpat liela summa piešķirta ar citu politisko spēku - šobrīd opozīcijā esošo Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) - saistītajam basketbola klubam Ventspils, kura prezidents ir Ventspils mērs Aivars Lembergs (Latvijai un Ventspilij). Un šie nav vienīgie piemēri. Jāatgādina, ka pirms vairākiem gadiem, tad, kad tika spriests un izlemts, ka uzņēmumi un organizācijas ar publisko kapitālu nav tiesīgi ziedot, viens no debašu dienaskārtības jautājumiem un secinājumiem bija, ka valstij ir jāatbalsta bērnu un jauniešu sports, bet profesionālā sporta finansēšanā klubiem ir pašiem jāspēj piesaistīt privātais kapitāls. Tagad tas ir «piemirsies».
Valsts uzņēmumi izmanto savu iedzīvotāju – nodokļu maksātāju – līdzekļus, līdz ar to var uzskatīt, ka arī valsts uzņēmumu peļņa pieder nodokļu maksātājiem. Attiecīgi arī tiesības izlemt kā un kur to izmantot. Labs vai slikts, bet, gan no nodokļiem, gan cita veida darbības, valstī ieņemtās naudas tērēšanai tradicionālais instruments saucas valsts budžets. Gala lēmumu pieņem, tautas uzticības mandātu saņēmušie deputāti jeb Saeima, kas atbild savu vēlētāju priekšā. Politiķu darbību kontrolē mediji, bet ierēdņu rīcību, operējot ar valsts līdzekļiem, reglamentē likumdošana. Nu tā vismaz vajadzētu būt. Tāpēc mans priekšlikums ir ļoti vienkāršs. Atvieglosim dzīvi valsts uzņēmumu vadībai – lai uzņēmumi samaksā nodokļus un iemaksā valsts budžetā dividendes no peļņas, bet to vadītāji pievēršas saviem tiešajiem pienākumiem.