Latvijas zinātniekiem izdevies izskaitļot ideālo materiālu sirds vārstuļa protēzes izgatavošanai, turklāt tādu, kurš nenolietotos - šis jaunais un unikālais materiāls pamazām apaugtu ar cilvēka organisma šūnām, kuras ar laiku pilnībā pārņemtu mākslīgo protēzi. Šāds rezultāts panākts Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) paspārnē veiktā pētījumā.
«Esam izpētījuši, ka vispiemērotākais būtu kombinēts sintētisks nanošķiedru materiāls, kurš atbilst dabiska sirds vārstuļa mehāniskajām īpašībām. Tas ir pietiekami blīvs, lai izturētu pastāvīgo spiedienu, ko sirdī rada asinsrite, taču tas ir arī gana porains, lai tajā varētu iemājot cilvēka šūnas. Šīs šūnas pakāpeniski no jauna izveidotu cilvēka sirds vārstulim raksturīgo ļoti izturīgo dabīgo šķiedru tīklojumu, kas ar laiku pārņemtu sintētiskā materiāla funkcijas, tam pakāpeniski sadaloties. Tādējādi, par šablonu izmantojot sintētisko nanošķiedru karkasu, būtu radies pilnībā jauns sirds vārstulis. Šābrīža izaicinājums ir saražot šo kombinēto materiālu, lai turpinātu pētījumus materiāla izmantošanā. Pēc pāris nesekmīgiem mēģinājumiem to izveidot ārvalstīs, esam nolēmuši šo kombinēto materiālu sadarbībā ar vietējiem fiziķiem radīt Latvijā. Ražošanas process nav no vieglajiem - materiāls jāauž elektriskajā laukā no ārkārtīgi smalkiem pavedieniem, kuru diametrs mērāms nanometros,» stāsta RSU Biomehānikas laboratorijas vadošais pētnieks, sirds ķirurgs Mārtiņš Kalējs.
Kā pēc iespējas veiksmīgāk aizstāt bojātu sirds vārstuli ar protēzi, nodarbina pasaules zinātnieku prātus jau gadu desmitiem ilgi. No šobrīd lietotajām protēzēm vispopulārākie ir bioloģiska materiāla vārstuļu aizstājēji, kas veidoti no īpaši apstrādāta cūkas aortas vārstuļa vai liellopa sirds somiņas audiem. Taču šīm bioprotēzēm ir vairāki trūkumi. Tās ar laiku nolietojas, sacietē, zaudē funkcionalitāti, tās neaug un nespēj pielāgoties cilvēka organismam. Savukārt, ja cilvēkam ir ievietots kāds no šobrīd piejamajiem izturīgajiem mehāniskajiem oglekļa materiāla vārstuļiem, viņam visu atlikušo mūžu jāsaņem asinis šķidrinoši medikamenti, lai uz šiem svešķermeņiem neveidotos trombi. Latvijā ik gadu tiek veiktas aptuveni 800 sirds vārstuļu operācijas.
Šobrīd daudzviet pasaulē turpinās ideālas sirds vārstuļu protēzes meklējumi. Starp zinātniekiem pastāv gan sadarbība, gan sāncensība. «Eiropā ir pat veseli institūti ar milzīgiem budžetiem, kuri dara to pašu, ko mēs. Resursus, kas ir mūsu rīcībā, nevar pat salīdzināt,» par konkurenci zinātnē stāsta RSU asociētais profesors, sirds ķirurgs Pēteris Stradiņš. «Taču mūsu priekšrocība ir spēcīgās biomehānikas pētījumu tradīcijas RSU, kas gadu desmitiem ilgi ir bijušas ļoti augstā līmenī. Pirms M. Kalēja to esmu darījis es un pirms manis daudzi citi. Šiem pētījumiem ir pēctecība. Ir uzkrāta liela pieredze, apjomīgi dati. Sākotnējie pētījumi tika vērsti uz sirds struktūru mehānisko īpašību izzināšanu, kā arī dažādu faktoru - piemēram, vecuma, dzimuma, dažādu slimību ietekmi uz tām. Tagad mēs esam jau nākamajā pakāpē un meklējam jaunus nano un bioloģiskos materiālus, kas pie dažādām slimībām varētu aizstāt dažādus sirds asinsvadu struktūrelementus. Pasaules zinātnes kontekstā nebūt neizskatāmies slikti, un veiksmes gadījumā varam būt pirmie, kuriem izdosies patentēt šādu jaunu unikālu protēzi. Tas, protams atkarīgs no tā, kā sekmēsies ar nākamajām pētījuma fāzēm.»
Kā vienu no Latvijas zinātnes attīstību kavējošajiem faktoriem abi pētnieki min zemo valsts bāzes finansējumu.