Atsauksmes par manu iepriekšējo rakstu par Parex glābšanu (Vai vajadzēja glābt Parex banku?) liecina, ka vairums lasītāju tā arī nesaprata, kas notika ar banku. Īpaši to, kāpēc «Latvijas sapnis» pēkšņi atradās tik bēdīgā stāvoklī? Pacentīšos īsi atbildēt arī uz šiem jautājumiem.
Tik tiešām vairākus gadus Parex banka tika minēta kā Latvijas analogs «amerikāņu sapnim». Praktiski sākot no nulles, tās galvenie akcionāri spēja uzbūvēt spēcīgu bankas impēriju, kura Baltijas tirgū spēja kā līdzīga ar līdzīgu konkurēt ar zviedru banku gigantiem. Tas bija izcils panākums, kas iedvesmoja visu Latvijas biznesu. Bet, lai saglabātu liela spēlētāja statusu, Parex bankai bija nepieciešams nemitīgi audzēt aktīvus. Audzēt, attiecīgi, vajadzēja arī bilances pasīvu pusi - privātpersonu depozītus un sindicētos aizņēmumus. Banku biznesa specifika ir tāda, ka tradicionālie aktīvi - kredīti, kā likums, ir ilgtermiņa. Savukārt tradicionālie pasīvi - depozīti un sindicētie kredīti - ir īstermiņa. Tādēļ, lai uzturētu bankas likviditāti, daļu savu aktīvu bankas izvieto augstas likviditātes vērtspapīru portfeļos. Depozīta vai sindicētā kredīta atmaksas nepieciešamības gadījumā, daļa portfeļa tiek pārdota. Pēc tam, kā likums, tiek atjaunots status quo, piesaistot jaunu depozītu vai sindicēto kredītu. Saprotams, ka šis mehānisms labi darbojas tad, ja tirgos saglabājas stabila situācija vai notiek tikai nelielas svārstības. Savukārt to, ko piedzīvoja pasaules finanšu tirgus 2008. gada septembrī-oktobrī, savādāk kā par katastrofu nosaukt nevar. Spēcīgus kritumus piedzīvoja kā akciju, tā arī obligāciju tirgus (kāpēc: skat. Pasaules margin call).
Visabsurdākā situācija bija ar obligācijām. No vienas puses, vērtspapīru emitents varēja pilnībā palikt kredītspējīgs un saglabāt spēju atgriezt parādu noteiktajā laikā. No otras puses, šo vērstpapīru tā brīža cena kritās par 20%-40%. Citiem vārdiem, skaidras naudas steidzamas nepieciešamības gadījumā, bankai nācās pārdot šādus vērtspapīrus, fiksējot lielus zaudējumus. Un, ja bija nepieciešams liels skaidras naudas apjoms, teiksim, liela sindicētā kredīta atmaksai, zaudējumi varēja «noēst» visu bankas kapitālu. Ar līdzīgām problēmām 2008. gada rudenī saskārās ne tikai Parex, bet arī daudzas citas bankas pasaulē. Faktiski tajā brīdī virs pasaules banku sistēmas pacēlās sabrukuma rēgs (sk. Pasaules margin call).
Tomēr izeja no šādas situācijas ir un tā jau tika izmantota arī agrāk (lai gan ne tik lielos apmēros). Bankas nepārdod vērtspapīrus, bet likviditātes nodrošināšanai saņem kredītus no centrālajām bankām, ieķīlājot tos pašus vērtspapīrus, kā arī citus aktīvus. Šī mehānisma ietvaros visas pasaules centrālās bankas 2008. gada rudenī banku sistēmā iepludināja triljonus dolāru. Tā piemēram, Amerikas FRS, šādas kreditēšanas ietvaros 2008. gada augusta-decembra laikā vairāk nekā divas reizes palielināja savu bilanci - no 900 miljardiem līdz 2.2 triljoniem.
Īpaši sarežģītās situācijās palīgā nāca arī valdības, kreditējot bankas vai ienākot to kapitālā (piemēram, Amerikas programma TARP).
Šodien, ka vairums parāda saistību cenu gandrīz atgriezušās pirmskrīzes līmenī, daļa glābto banku jau atmaksā aizņemtos līdzekļus un ziņo par pelnītspējas atjaunošanos.
Kā tad attīstījās situācija ar Parex? Diemžēl, variants par palīdzības saņemšanu no Latvijas bankas neizdevās. Lielāko daļu aktīvu mūsu bankas izvietoja dolāros un eiro un kreditēšana ar latiem, ieķīlājot šos aktīvus, novestu pie straujas latu masas pieauguma. Bet tas, savukārt, radītu draudus lata stabilitātei, ko Latvijas banka negribēja pieļaut. Savukārt, ja Parex atrastos ECB jurisdikcijā, tad banka varēja atrasties to daudzo eirozonas banku vidū, kuras tika izglābtas līdzīgā situācijā.
Tas ir vēl viens secinājums - eirozonā iestāties ir nepieciešams un pēc iespējas ātrāk! Kā rāda prakse, labāk atrasties tādas centrālās bankas jurisdikcijā, kurai ir lieli aktīvi. It īpaši - krīzes situācijās.
Palika variants par palīdzības saņemšanu no valsts. Tomēr arī ar valsts palīdzības saņemšanu ne viss notika tik veiksmīgi. Protams, arī valdībai situācija bija unikāla, bez gatavām receptēm. Tobrīd prakse, kad valsts ieiet banku kapitālā, pamazām «pieslīpējās» vēl tikai vadošajās pasaules valstīs. Tomēr, ja valdības pozīcija būtu bijusi ātrāka un izlēmīgāka, naudas aizplūšana un tās aizvietošana ar valsts līdzekļiem varēja būt krietni mazāka.
Piemēram, būtu bijis labi paziņot, ka ne tikai mūsu valsts (kas pati saskārusies ar problēmām), bet, galvenais, arī spēcīgā Eiropas Savienība nepieļaus sistēmu veidojošo Latvijas banku krišanu.
Atgriežoties pie pasaules situācijas, var secināt, ka esošā krīze ir izdarījusi spēcīgu triecienu pa banku biznesu. Turklāt, cieta ne tikai vājākās un mazāk kvalificētās bankas, bet arī vadošās Amerikas un Eiropas bankas - banku elite. Nobankrotēja viena no lielākajām Amerikas investīciju bankām - Lehman Brothers ar aktīviem 640 miljardu apmērā. Var pat teikt, ka visa Amerikas investīciju banku nozare pārtrauca savu pastāvēšanu (tas arī ir saprotami - investīciju banku galvenie aktīvi ir tieši obligācijas un akcijas).
Pasaules sistēmas ietvaros kopējie banku zaudējumi krīzes ietekmē jau mērāmi vairāk nekā 1.2 triljonu ASV dolāru apmērā (Bloomberg dati). Visā pasaulē smagus zaudējumus ir cietušas daudzas bankas, ļoti daudzas ..., bet ne visas!