Tīri cilvēciski žēl Arta Pabrika. Viņš bija viens no retajiem ministriem, kurš darīja to, kas normālam politiķim jādara - mēģināja patikt savam vēlētājam. Piedalījās visos iespējamos pasākumos, komunicēja sociālajos tīklos, lamājās ar oponentiem, grieza lentītes, pozēja ar AK-47 automātiem, pat solīja Uzvaras pieminekli nojaukt, kad šādi sentimenti viņa vēlētāju aprindās izplatījās. Bet beigās, kā saka latvieši - āreče pēče! Pārdeva kā lelli. Pierādot, ka mūsu politiskā sistēma nav gluži normāla: kura partija gan atteiktos no populāra, vēlētāju aprindās ne tikai paciesta, bet iecienīta politiķa? Vēl vairāk - populārākā starp savējiem! Sīkums par morālajām vērtībām, kaut vēsi racionālu un savtīgu apsvērumu dēļ - drīz taču vēlēšanas. Ar ko tad Vienotība cer savākt balsis un kuras sejas izstādīt uz plakātiem vēlētāju priekšā? Sarmīti Ēlerti, vai?
Maldījušies ir tie, kas pārmet politiķiem īstermiņa domāšanu un orientēšanos tikai uz palikšanu savās vietās. Šis vairs nav nekāds īsais, bet super-mini termiņš: pāris mēneši, kuros vēl pēdējo saraut. Un tad izšļūkt no Saeimas kā Zatleram - ienīstam un pēdējo cieņu zaudējušam, toties labā mašīnā ar velūra paklājiņiem un dzīvokli klusajā centrā. Pa ceļam dungojot līdzi Prāta vētrai: «Jo tikai vienreiz dzīvot dots. Kā tu domā, vai viss ir izmantots?»
Nav nekādas loģikas valdības veidošanas stāstā. Kādēļ atkāpjas visi, bet daži tomēr atgriežas? Protams, ministru kabineta noteikumos nav tieši ierakstīts, ka nebūtu pieklājīgi līst caur logu iekšā tur, kur esi izmests pa durvīm. Arī no valsts viedokļa vismaz kāda nebūt pēctecība ir tikai vēlama laikos, kad visādi ministri un valdošās noskaņas svārstās biežāk nekā 13 gadīgas meitenes romantiskās simpātijas. Bet godātie kungi un dāma viņu priekšā - dodiet taču vismaz kādu apjausmu par to, kas starp jums tur notiek!
Pabriks ir viens piemērs, vēl viens interesants gadījums - Pavļuts. Arī populārs visās aprindās, izņemot tās, kuras tieši saistītas ar ekonomiku. Pavļuts māk runāt angliski, spēj izteikties paplašinātos teikumos un nebraukā ar mašīnu dzērumā - uz Latvijas politiskās skatuves tas ir gatavais prezidenta materiāls. Protams, katram, kurš kaut nedaudz iedziļinājies ekonomikas procesos, Pavļuta ministrēšana šķiet tikpat konstruktīva kā Roberta Ķīļa ieguldījums mūsu valsts zinātnē un izglītībā. Liepājas metalurga totāli bezatbildīgā aizlaišana, mazā biznesa nīdēšana, klaji apšaubāmās, lai nevajadzētu teikt - koruptīvās, shēmas ap atjaunojamiem energoresursiem, nodokļu audzēšana un gāzes tirgus raustīšana, kas valstij draud izmaksāt trijās paaudzēs atmaksājamas summas... Tomēr lielākā daļa vēlētāju, tostarp sociālo tīklu lietotāju, nav ekonomikā pārāk dziļi iekšā, tādēļ Pavļuts ir otrais populārākais aiz Pabrika. Citējot daudz dzirdētu sentimentu: «Vismaz nav jākaunas.»
Ja reiz nav jākaunas, tad kādēļ tik populāru politiķi met aiz borta? Ja vēl būtu kāds bezpartejiskais, bet tagad taču kaut mirušās, tomēr valdību veidojošās Reformu partijas redzamākais biedrs. Ja vēl jaunā valdība solītu radikāli visu darīt citādāk, bet skaļi teiktā apņemšanās ir visu darīt tāpat. Un neko lielu līdz vēlēšanām nedarīt vispār. Tad kur ir loģika?
Viena no retajām lietām, kuru šī jaunā valdība tomēr apņēmusies darīt - veicināt tautas ataudzi. Tā vismaz būšot rakstīts jaunajā valdības deklarācijā, jo vēl viena deklarācija, protams, ir degošākais, kas mums visiem šeit nepieciešams. Tad nu runājot par ataudzi - pirmkārt, tas ir ārkārtīgi neglīts vārds. Runāt par cilvēkiem kā par augiem vai padumjām radībām, kuru ataudzi regulē šurp vai turp pēc vajadzības, ir diezgan pazemojoši. Ataug koki, nevis cilvēki. Cilvēki dzimst un mirst, un pa vidu vēlas drusku padzīvot kādā nebūt skaidrībā.
Pat dzīvniekiem, lai tie ataugtu, ir vajadzīga zināma kārtība. Laboratoriskie pētījumi rāda, ka nemitīgi mainot ēdināšanas režīmu, žurkas pārstāj vairoties. Tas notiek arī tad, ja būros ir silti un labi jeb cilvēku valodā runājot - lieli pabalsti un sociālās garantijas. Audzēt latviešu skaitu var tikai radot pārliecību, ka rītdien viss atkal nebūs pilnīgi citādāk. Un ka lietas notiek vismaz pēc kādas loģikas. Diemžēl šobrīd notiekošais turpina visas iepriekšējās sajūtas. Ir sakratīts būris un daži, kas grauž rīkles kādiem citiem. Diezgan nesaprotamu iemeslu dēļ.