Tīri cilvēciski žēl Arta Pabrika. Viņš bija viens no retajiem ministriem, kurš darīja to, kas normālam politiķim jādara - mēģināja patikt savam vēlētājam. Piedalījās visos iespējamos pasākumos, komunicēja sociālajos tīklos, lamājās ar oponentiem, grieza lentītes, pozēja ar AK-47 automātiem, pat solīja Uzvaras pieminekli nojaukt, kad šādi sentimenti viņa vēlētāju aprindās izplatījās. Bet beigās, kā saka latvieši - āreče pēče! Pārdeva kā lelli. Pierādot, ka mūsu politiskā sistēma nav gluži normāla: kura partija gan atteiktos no populāra, vēlētāju aprindās ne tikai paciesta, bet iecienīta politiķa? Vēl vairāk - populārākā starp savējiem! Sīkums par morālajām vērtībām, kaut vēsi racionālu un savtīgu apsvērumu dēļ - drīz taču vēlēšanas. Ar ko tad Vienotība cer savākt balsis un kuras sejas izstādīt uz plakātiem vēlētāju priekšā? Sarmīti Ēlerti, vai? Maldījušies ir tie, kas pārmet politiķiem īstermiņa domāšanu un orientēšanos tikai uz palikšanu savās vietās. Šis vairs nav nekāds īsais, bet super-mini termiņš: pāris mēneši, kuros vēl pēdējo saraut. Un tad izšļūkt no Saeimas kā Zatleram - ienīstam un pēdējo cieņu zaudējušam, toties labā mašīnā ar velūra paklājiņiem un dzīvokli klusajā centrā. Pa ceļam dungojot līdzi Prāta vētrai: «Jo tikai vienreiz dzīvot dots. Kā tu domā, vai viss ir izmantots?»