Ideja, kas iemirdzas kā zvaigzne. Tad seko fanātisks atjaunošanas darbs. Ja liktenis ir labvēlīgs, ideja saaug ar biznesu un kļūst dzīvotspējīga - aptuveni šādiem posmiem iet cauri katrs, kurš iegādājies muižu un ķēries pie tās atjaunošanas.
Tāds ir arī Liepupes muižas saimnieces stāsts. Latvijā netrūkst sendienās celtu namu, kas burtiski izdziest no mūsu zemes ainavām. Taču trūkst uzņēmīgu cilvēku, kas ir gatavi ziedot daļu savas dzīves, lai vēstures mantojumu saglābtu no droša posta.
Kultūra un graudi
«Kurš cits, ja ne es?» tā Egita nodomājusi, kad pirmo reizi apsvēra iespēju iegādāties un savest kārtībā astoņpadsmitā gadsimta vidū būvēto baroka pērli, no kuras pāri bija palikušas tikai sienas un jumts. «Neskatoties uz to, kaut kā šī vieta mani uzrunāja – ieraudzīju un iemīlēju.» Vecajā vīna pagrabā atkal glabājas vīns, zem mūra velvēm darbojas muižas spa zona ar masāžas telpu, tvaika pirti, baļļu. Muižas greznās zāles ar podiņu krāsnīm, gleznām un antīkām mēbelēm izstaro tādu mieru, ka tā, tāpat kā zaļā harmonija aiz senās ēkas logiem, šķiet kā radusies pati no sevis. Tomēr atjaunotās ēkas, trīs hektāru plašais parks ar briežu dārzu, skaistie apstādījumi un muižas saimniecība kopumā prasa lielu ieguldījumu. Ikdienas rūpes gan nav salīdzināmas ar investīcijām un entuziasmu, kas šeit ieguldīti pirms 15 gadiem, kad uzņēmēju Lausku ģimene pieņēma lēmumu glābt tolaik vienu no simt apdraudētākajiem kultūras pieminekļiem Latvijā.
«2004. gadā šeit bija tikai paliekas no bijušās godības. Laika gaitā cilvēki bija tik ļoti izņirgājušies par šo ēku – jau kopš agrārās reformas, pēc kuras šeit ierīkoja skolu, bet padomju laikā šeit pat turēja graudus,» stāsta Egita. Muiža deva pajumti vietējās padomju saimniecības kantorim, bibliotēkai un klubam, bet deviņdesmitajos to pameta novārtā. Atradās nelieši, kuri muižas zālēs, kur kādreiz lauku mieru baudīja un varbūt pat valsēja lielskungi un kundzes, dedzināja ugunskurus. Muižas viens gals bija izdedzis, ēka, paslēpusies mežonīgos krūmos, lēnā agonijā gāja bojā. Tādu šo īpašumu pirmo reizi ieraudzīja Egita. Tagad akurāti atjaunotās ēkas sirds ir Provansas stilā iekārtotā virtuve ar maizes krāsni, kur muižas viesi aicināti ieturēt brokastis. Savukārt, guļot kāda numuriņa vannā, caur logu var lūkoties uz gleznainu ezeriņu.
Lai šo mieru muižas viesi varētu baudīt, bija nepieciešami «septiņi gari gadi». Atjaunošana galvenokārt notika precīzi ekonomiskās krīzes laikā, līdz ar to būvniecības izmaksas bija samērīgas, stāsta Egita. Kungu mājas lielākā vērtība ir saglābtās kāpnes, jumta sijas. Viesiem durvis muiža vēra 2012. gadā, bet gadu no gada tiek rekonstruētas arī citas muižas ansambļa ēkas. Pašlaik viesiem pieejami desmit numuriņi kungu mājā un astoņi – agrākajā pārvaldnieka namā. Naktsmītņu rezervēšanas vietnes Booking.com lietotāju vērtējumā, Liepupes muiža atrodas pa vidu skalā starp deviņi un desmit. Muižas saimniece plāno tuvākajā laikā ķerties klāt padomju laika «brīnuma» pārbūvei, kas piebūvēts nekaunīgi tuvu kungu ēkai, ar savu bezveidību ievainojot muižas maigo ansambli. Celtnē savulaik darbojies sadzīves pakalpojumu kombināts. Ēku ar grūtībām izdevies atpirkt no iepriekšējā saimnieka, un drīzumā tipveida kastīte pārtaps par koncertzāli un telpām semināriem, jo kungu mājā tik plašu telpu nav. Pieņemts namu nenojaukt, bet lietderīgi izmantot, un tā būs jau ceturtā atjaunotā ēka muižas teritorijā. Egita apņēmusies muižas teritoriju atjaunot kā senāk, soli pa solim tuvojoties šim mērķim.
Visu rakstu lasiet 22. maija laikrakstā Dienas Biznesa pielikumā Biznesa Plāns, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
#1/19
#2/19
#3/19
#4/19
#5/19
#6/19
#7/19
#8/19
#9/19
#10/19
#11/19
#12/19
#13/19
#14/19
#15/19
#16/19
#17/19
#18/19
