Ēnu ekonomikas apjoms Latvijā 2021. gadā ir pieaudzis par 1,1%, sasniedzot 26,6% no iekšzemes kopprodukta. Naudas izteiksmē, kopējie zaudētie nodokļu ieņēmumi no ēnu ekonomikas Latvijā, pārsniedz 2,7 miljardus eiro, liecina publiskotie Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) “Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs” rezultāti.

Covid-19 pandēmijas ietekmē ēnu ekonomikas apjoms 2021. gadā ir pieaudzis arī Lietuvā un Igaunijā.

Atbilstoši ēnu ekonomikas indeksa aprēķiniem, kas tiek veikti Baltijas valstīs kopš 2009. gada, ēnu ekonomikas līmenim Latvijā bija tendence mazināties 2015. un 2016. gadā, kad tas sasniedza, attiecīgi 21,3% un 20,7% no IKP. Savukārt turpmākajos gados, ēnu ekonomikas apjoms Latvijā vai nu būtiski nemainījās, vai arī pieauga: 2017. gadā ēnu ekonomika Latvijā bija 22,0% no IKP, 2018. gadā - 24,2%, 2019. gadā - 23,9%, 2020. gadā 25,5%, bet 2021 gadā - 26,6% no IKP.

Ēnu ekonomikas pieaugums 2021. gadā ir vērojams arī Lietuvā un Igaunijā. Proti, salīdzinājumā ar 2020. gadu, Igaunijā ēnu ekonomika 2021. gadā palielinājusies par 2,5%, sasniedzot 19,0% no IKP. Igaunijā, šis ir augstākais ēnu ekonomikas rādītājs kopš 2012. gada, kad ēnu ekonomikas apjoms bija 19,2% no IKP. Savukārt Lietuvā ēnu ekonomikas apjoms 2021. gadā palielinājies pat par 2.7%, sasniedzot 23,1% no IKP. Lietuvā šis ir augstākais ēnu ekonomikas apjoma rādītājs kopš 2009. gada. Tādējādi, visticamāk, tieši Covid-19 pandēmijas ietekmē, ēnu ekonomika 2021. gadā ir palielinājusies visās trīs Baltijas valstīs. Lai gan starpība starp ēnu ekonomikas apjomu Latvijā un Lietuvā ir salīdzinošo mazāka kā novērtos iepriekšējos gadus, tomēr tā joprojām ir visaugstākā tieši Latvijā.

Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) “Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs” rezultāti liecina, ka ēnu ekonomikas apjoms Latvijā 2022. gadā saglabājies gandrīz 2021. gada līmenī: 26,5% no IKP, samazinoties tikai par -0,1 procentpunktiem.

Salīdzinoši būtiskāk ēnu ekonomika ir mazinājusies Igaunijā, savukārt Lietuvā vērojams ēnu ekonomikas apjoma pieaugums.

Atbilstoši ēnu ekonomikas indeksa aprēķiniem, kas tiek veikti Baltijas valstīs kopš 2009. gada, ēnu ekonomikas apjoms Latvijā kopš 2016. gada, ar nelielu izņēmumu 2019. gadā, ir bijis ar pieaugošu tendenci: 20,7% no IKP 2016. gadā, 24,2% no IKP 2018. gadā, 25,5% no IKP 2020. gadā. 2021. gadā ēnu ekonomika Latvijā pieauga līdz 26,6% no IKP, bet 2022. gadā pavisam nedaudz mazinājās, sasniedzot 26,5% no IKP.

Salīdzinoši vairāk ēnu ekonomikas apjoms 2022. gadā ir mazinājies Igaunijā: par 1.0 procentpunktiem, salīdzinot ar 2021. gadu, sasniedzot 18,0% no IKP. Savukārt Lietuvā 2022. gadā ēnu ekonomikas apjoms ir pieaudzis par 2,7 procentpunktiem un sasniedz 25,8% no IKP. Lietuvā šis ir augstākais ēnu ekonomikas apjoma rādītājs kopš 2009. gada, kad tika uzsākts ēnu ekonomikas Baltijas valstīs pētījums. Kopumā, jaunākie pētījuma rezultāti norāda, ka ēnu ekonomikas apjoms Lietuvā ir pietuvinājies ēnu ekonomikas līmenim Latvijā, savukārt Igaunijā ēnu ekonomika ir izteikti mazāka.

Latvijā ēnu ekonomikas īpatsvars pagājušajā gadā samazinājās par 3,6 procentpunktiem - līdz 22,9% no iekšzemes kopprodukta (IKP), trešdien ēnu ekonomikai Latvijā veltītā konferencē pavēstīja Rīgas Ekonomikas augstskolas Ilgtspējas biznesa centra direktors Arnis Sauka.

Neliels ēnu ekonomikas samazinājums 2023.gadā ir vērojams arī Igaunijā - no 18% no IKP 2022.gadā līdz 17,9% no IKP šogad. Savukārt Lietuvā 2023.gadā ēnu ekonomikas īpatsvars salīdzinājumā ar 2022.gada rādītājiem ir pieaugusi par 0,6 procentpunktiem un sasniedzis 26,4% no IKP.

Ēnu ekonomikas indeksa aprēķini Baltijas valstīs tiek veikti kopš 2009.gada. Atbilstoši jaunākajiem datiem 2023.gadā Lietuvā ir sasniegts augstākais ēnu ekonomikas īpatsvars kopš ir sākti ēnu ekonomikas mērījumi. Šī ir arī pirmā reize kopš 2009.gada, kad ēnu ekonomikas īpatsvars Lietuvā ir lielāks nekā Latvijā, uzsvēra Sauka.

Viņš skaidroja, ka ēnu ekonomikas īpatsvaru iepriekšējos dažus gadus Latvijā lielā mērā noteica ārējie apstākļi - nenoteiktība, kas bija saistīta ar Covid-19 pandēmiju, Krievijas karu Ukrainā, un citiem apstākļiem.

No šodienas paaugstinās akcīzes nodokļa likmi alkoholiskajiem dzērieniem, tabakas izstrādājumiem, elektroniskajās smēķēšanas ierīcēs izmantojamam šķidrumam, elektroniskajās smēķēšanas ierīcēs izmantojamā šķidruma sagatavošanas sastāvdaļām, tabakas aizstājējproduktiem.

Kā aģentūra LETA informēja Finanšu ministrijā, no 1.marta par cigarešu paciņu (20 cigaretēm) cena varētu pieaugt par 0,49 eiro, par 40 gramiem smēķējamās tabakas cena varētu pieaugt par 0,67 eiro un par cigāriem/cigarillām (10 gabali) cena varētu pieaugt par 0,46 eiro.

Tāpat par karsējamās tabakas paciņu (20 gabaliem) cena varētu pieaugt par 0,21 eiro, par e-šķidruma iepakojuma vienību divi mililitri ("Salt") cena varētu pieaugt par 0,10 eiro, savukārt par iepakojuma vienību 10 mililitri cena varētu pieaugt par 0,48 eiro. Par nikotīna spilventiņiem iepakojuma 14 gramu vienību cena varētu pieaugt par 0,30 eiro.

Savukārt par alkoholiskajiem dzērieniem par vien litru stiprā alkoholiskā dzēriena (degvīns, brendijs u.tml. ar spirta saturu 40%) cena varētu pieaugt par 0,67 eiro, sidra ar alkohola saturu līdz 6% cena varētu pieaugt par 0,07 eiro, vīna vai raudzētā dzēriena virs 6% cena varētu pieaugt par 0,13 eiro un starpproduktu (vermuti) līdz 15% cena varētu pieaugt par 0,13 eiro.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2023. gadā katrs desmitais pasaulē pārdotais ēvelētais skujkoku dēlis un dēlītis tika ražots Igaunijā. Savukārt Latvija 2023. gadā bija pasaules līdere apšu un bērza dēļu eksportā.

Grīda ir svarīgs ēku elements, un gadsimtiem ilgi Latvijā grīdu ēkas veidoja no tā paša materiāla, kurš ir zemes virsmā - smiltis vai māls. Koka grīdas bija nepieciešamas gadījumos, kad būve tika celta virs zemes virsmas līmeņa, kad tika celta vairāku stāvu ēka, arī tad, ja būve tika celta uz pāļiem - virs ūdeņiem vai purviem. Latviešu zemnieku sētās dominēja vienstāva apbūve, ēku grīdas bija no māla klona, bet koka grīdas segums plašāk ieviesās tikai 19. gadsimtā. Māju priekštelpas, kas aizņēma mājas lielāko daļu un kurā atradās pavards un dzīvoja saime, pamatnes segums līdz pat 19. gadsimta beigām tika veidots no māla klona. Koka seguma grīdas sākumā parādījās tikai no priekštelpas nodalītajā istabā vai kambaros (Augusts Bīlenšteins. Latviešu koka celtnes un iedzīves priekšmeti, Rīga, Jumava, 2021., 79.lpp.).

Šogad pakāpeniski paaugstinās akcīzes nodokļa likmi alkoholiskajiem dzērieniem, tabakas izstrādājumiem, elektroniskajās smēķēšanas ierīcēs izmantojamam šķidrumam, elektroniskajās smēķēšanas ierīcēs izmantojamā šķidruma sagatavošanas sastāvdaļām, tabakas aizstājējproduktiem, kā arī atsevišķiem naftas produktiem, kurus izmanto speciālajās ekonomiskajās zonās (SEZ) un brīvostās.

To paredz grozījumi likumā "Par akcīzes nodokli", kas iekļauti 2024.gada budžeta likumprojektu pakotnē.

Kā aģentūra LETA informēja Finanšu ministrijā, no 2024.gada 1.marta par cigarešu paciņu (20 cigaretēm) cena varētu pieaugt par 0,49 eiro, par 40 gramiem smēķējamās tabakas cena varētu pieaugt par 0,67 eiro un par cigāriem/cigarillām (10 gabali) cena varētu pieaugt par 0,46 eiro.

Tāpat par karsējamās tabakas paciņu (20 gabaliem) cena varētu pieaugt par 0,21 eiro, par e-šķidruma iepakojuma vienību divi mililitri ("Salt") cena varētu pieaugt par 0,10 eiro, savukārt par iepakojuma vienību 10 mililitri cena varētu pieaugt par 0,48 eiro. Par nikotīna spilventiņiem iepakojuma 14 gramu vienību cena varētu pieaugt par 0,30 eiro.

Jaudīgāka tautsaimniecība ļauj vairāk ieņemt un vairāk tērēt. Baltijas valstu čempione gan nodokļu ieņēmumu, gan arī izdevumu apmērā, rēķinot uz vienu valsts iedzīvotāju, ir Igaunija, jo tajā tautsaimniecība ir jaudīgāka, nekā tā ir ar iedzīvotājiem bagātākajās Latvijā vai Lietuvā.

Tādu ainu rāda a/s BDO Latvia pētījums. Būtībā šie dati ir tikai kārtējais skaudrais atgādinājums par to, cik svarīga ir tautsaimniecība, jo tikai uzņēmēji ir tie, kuri, maksājot nodokļus, uztur sabiedrībai nepieciešamo infrastruktūru un pakalpojumus.

Kopīgais starts

Baltijas valstīm ir kopīga pagātne pēdējo 100 gadu garumā, un arī to neatkarības atgūšanas laiks no PSRS visām ir 1990. gads, kas bija starta brīdis pārmaiņām tautsaimniecībā un būšanai par saimniekiem savā zemē. Tāpat visas trīs Baltijas māsas vienlaikus tika uzņemtas Eiropas Savienībā un NATO, savukārt pievienošanās eirozonai jau parādīja redzamas atšķirības, jo Igaunija to iespēja jau no 2011. gada, Latvija ‒ 2014. gada, bet Lietuva no 2015. gada. Pērnā gada inflācijas apmēros Baltija ir Eiropas čempione ‒ 2023. gada janvārī Latvijas inflācijas līmenis sasniedza 21,5%, kas bija vislielākais starp Baltijas valstīm, Igaunijā tas bija vismazākais – 18,6% ‒, bet Lietuvā tas sasniedza 20%.

Latvijā jau ilgāku laiku tiek spriests par kreditēšanas apjomiem un tiek meklēti iemesli, kāpēc mēs atpaliekam no kaimiņvalstīm. Un izaicinājums šajā diskusijā ir saprast cēloņsakarību un tieši tas, ka te nav acīmredzamu iemeslu rada spriedzi un neizpratni.

Proti, uz jebkuru jautājumu kreditēšanas jomā var paskatīties no vairākām pusēm – piemēram, ekonomika neaug pietiekami ātri, jo netiek pietiekami kreditēts. Vai arī netiek pietiekami kreditēts, jo ekonomika neaug pietiekami ātri. Jūs šo teikumu varat pateikt kā vien gribat un tas principiāli būs pareizi, bet risinājumu mums tas nedod.

Šajā komentārā es centīšos atrast alternatīvu skatījumu, kāpēc Latvijā patiesi ir zemāka uzņēmumu kreditēšana nekā citās Baltijas valstīs un apskatīšu dažādus aspektus. Šis komentārs viennozīmīgu atbildi nedos, bet ceru, ka tas piešķirs vismaz jaunu skatījumu uz šo “apļveida” diskusiju.

Un gribu sākt ar pieņēmumu, ka problēma nav paši Latvijas uzņēmumi, kas neradītu pietiekami ambiciozus izaugsmes plānus – mūsu uzņēmēji ne ar ko nav sliktāki par Baltijas kaimiņiem – tiem ir idejas, mērķi, prasmes un spējas. Un tikpat svarīgi, ka Latvijas bankas nav sliktākas – tās ir racionālas un vēlas pelnīt no kreditēšanas un tām nav iemesla būt būtiski piesardzīgākām kā citās Baltijas valstīs. Bet jāsāk ar situācijas apskatu.

Salīdzinot 2022. un 2023. gadu, Latvijā nodokļu jomā notikušas vien nelielas izmaiņas bez visaptverošas ietekmes uz iedzīvotāju ienākumiem, galvenokārt domājot par zemāku ienākumu saņēmējiem: palielināts maksimālais diferencētais neapliekamais minimums un minimālā darba alga. Arī Lietuva un Igaunija gada laika piedzīvojušas līdzīgas pārmaiņas, noskaidrots “Swedbank” Finanšu institūta veiktajā Baltijas valstu nodokļu sloga salīdzinājumā.

Šogad visās trīs Baltijas valstīs ir palielināts maksimālais diferencētais neapliekamais minimums – Latvijā līdz 500 eiro, Lietuvā līdz 625 eiro, bet Igaunijā līdz 654 eiro mēnesī. Arī minimālā alga pieaugusi visās trīs valstīs, attiecīgi Latvijā līdz 620 eiro, Lietuvā līdz 840 eiro, bet Igaunijā līdz 725 eiro mēnesī. Ja ņem vērā katrā valstī piemērotos nodokļus, minimālās algas saņēmējs bez reģistrētiem apgādājamiem Latvijā “uz rokas” saņem nepilnus 535 eiro, kamēr Lietuvā 633 eiro, bet Igaunijā teju 690 eiro.

Lai novērtētu, cik konkurētspējīga šobrīd ir Latvijas un kaimiņvalstu realizētā darbaspēka nodokļu politika no darbinieka un arī darba devēja skatu punkta, “Swedbank” Finanšu institūts veicis salīdzinājuma aprēķinus diviem algu līmeņiem – 750 eiro un 1500 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Vidējais mēneša pamatalgas pieaugums organizāciju valdes locekļiem Latvijā šogad bija visaugstākais +12,6%, kamēr Lietuvā tas bija +12,5%, bet Igaunijā +11,7%, salīdzinot ar periodu pirms gada, liecina vadības konsultāciju uzņēmuma “Figure Baltic Advisory” veiktais ikgadējais Augstāko vadītāju atalgojuma pētījums.

Tajā pašā laikā, analizējot vidējo mēneša pamatalgas pieaugumu organizāciju valdes priekšsēdētājiem, vērojama atšķirīga aina – šeit augstākais pieaugums ir Lietuvā (+13,6%), kam seko Latvija (+9,2%) un Igaunija (+8,8%).

Salīdzinot gada kopējā atalgojuma izmaiņas (atalgojums ieskaitot bonusus un piemaksas) ar periodu pirms gada, pētījumā secināts, ka vidējais pieaugums valdes priekšsēdētājiem Latvijā ir +11,6%, bet valdes locekļiem +11,3%. Lietuvā tas ir +16,3% valdes priekšsēdētājiem un 14,8% valdes locekļiem, bet Igaunijā 12,0% valdes priekšsēdētājiem un 14,3% valdes locekļiem. Attiecīgi, Latvijā vērojams zemākais gada kopējā atalgojuma pieaugums gan organizāciju valdes priekšsēdētājiem, gan valdes locekļiem.

Šā gada maijā SKDS veiktais iedzīvotāju attieksmes pētījums liecina, ka Latvijā un Lietuvā sabiedrība ir ievērojami tolerantāka pret kontrabandas preču iegādi nekā Igaunijā. Turpat trešdaļa jeb 30% Latvijas un Lietuvas sabiedrības nenosoda kontrabandas preču iegādi, kamēr Igaunijā to nenosoda tikai 20% respondentu.

Latvijā iecietība pret kontrabandas preču iegādi nav būtiski mainījies kopš 2019. gada, tomēr pēdējo desmit gadu laikā ir būtiski samazinājusies, jo 2013.gadā turpat puse – 46% iedzīvotāju – nenosodīja kontrabandas preču iegādi. Savukārt Lietuvā un Igaunijā iedzīvotāju iecietība pret kontrabandas preču iegādi tiek mērīta pirmo reizi.

Populārākās kontrabandas preces Baltijā ir cigaretes un citi tabakas un nikotīna izstrādājumi – Latvijā 12% respondentu šā gada pētījumā norāda, ka paši ir pirkuši šīs kontrabandas preces un vēl 12% atzīst, ka viņu draugi vai paziņas to ir darījuši. Lietuvā kontrabandas tabakas izstrādājumus pirkuši 8% aptaujāto (un vēl 9% norāda, ka to darījuši draugi un paziņas) bet Igaunijā - vien 4% (un vēl 9% norāda, ka to darījuši draugi un paziņas).

Ēnu ekonomika parasti nav novērojama eksportējošos uzņēmumos, bet drīzāk vietējos uzņēmumos, otrdien preses konferencē pēc valdības sēdes sacīja ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV), komentējot Rīgas Ekonomikas augstskolas Ilgtspējas biznesa centra direktora Arņa Saukas veikto ēnu ekonomikas pētījumu.

Premjers norādīja, ka būtu jārunā arī par izglītības stiprināšanu un to, lai nākotnē cilvēki ar labām prasmēm darba tirgū nebūtu spiesti izdzīvot, bet arī varētu strādāt ar atdevi eksportējošos uzņēmumos, kur nav izaicinājumu saistībā ar ēnu ekonomiku.

Vienlaikus ir arī jāturpina pētīt, tomēr "ir skaidrs, ka, ja cilvēkam ir laba izglītība un viņš strādā uzņēmumā, kas ir eksportējošs, tur nav ēnu ekonomikas," sacīja premjers.

Kariņš norādīja, ka vienlaikus dažādi pētījumi uzrāda nedaudz atšķirīgus rādījumus. "Šodienas Saukas kunga pētījums balstās uz aptaujām, bet vienlaikus ir arī otrs pētījums, ko veic Eiropas komisija (EK), kas balstīts uz ekonomiskajiem datiem".

Starp Baltijas valstīm "Rimi" mazumtirdzniecības tīklā visdārgākās pārtikas preces ir Latvijā, bet "Maxima" tīklā - Lietuvā, liecina Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) šogad jūnijā un jūlijā apkopotā informācija.

Kopumā AREI "Rimi" tīklam apkopojumu par cenu atšķirībām Latvijā, Lietuvā un Igaunijā veicis par 189 izvēlētiem pārtikas produktiem. Izvēlētie produkti ietver gan pārtikas pamata grupas, gan saldumus, sāļās uzkodas un ekskluzīvākas preces, piemēram, olīvas, riekstus un avokado. Analizēto produktu vidū ir arī ietverta virkne "Rimi" zīmola produkcijas.

No kopumā 189 produktiem Latvijā 80 precēm "Rimi" veikalos ir augstākā cena starp Baltijas valstīm, kamēr 58 precēm tā ir zemākā Baltijā. Vēl 38 produktiem cena ir vidējā līmenī.

Vienlaikus Lietuvā "Rimi" veikalos no izvēlētajiem produktiem 55 ir augstākā cena Baltijā, kamēr 83 precēm tā ir zemākā Baltijā. Vidējā līmenī cena Lietuvas "Rimi" veikalos ir 36 produktiem.

Atbilstoši Eurostat prognozēm jau 2055. gadā Igaunija apsteigs Latviju pēc iedzīvotāju skaita.

Kā liecina CSP un Baltijas valstu galveno statistikas iestāžu dati, tad reģionālā nevienlīdzība Latvijā ir vienkārši gigantiska, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju. 2022. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Igaunijas attīstītajā daļā Tallinā un vismazāk attīstītajā apriņķī - Pelvā atšķīrās 2,7 reizes. Lietuvā ir līdzīgi: 2022. gadā atšķirība starp Viļņas un Tauraģes apriņķu vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju atšķīrās arī 2,7 reizes.

Savukārt Latvijā atšķirība starp Mārupes novada un Augšdaugavas novada IKP uz vienu iedzīvotāju bija 5,4 reizes liela. Par Latvijas un Baltijas valstu reģionālajām atšķirībām šī gada 15. martā tika veikts ziņojums Latvijas Universitātes 82. starptautiskās zinātniskās konferences Telpiskās attīstības un plānošanas sekcijā.

Šodien publiskotie Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) "Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs" rezultāti liecina, ka ēnu ekonomikas apjoms Latvijā 2020. gadā ir pieaudzis par 1,6%, sasniedzot 25,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Atbilstoši ēnu ekonomikas indeksa pētījumam, kas tiek publicēts no 2010. gada, šis ir augstākais ēnu ekonomikas apjoma rādītājs valstī kopš 2011. gada, kad ēnu ekonomika Latvijā sasniedza 30,2% no IKP.

Atbilstoši ēnu ekonomikas indeksa aprēķiniem, ēnu ekonomikas apjoms Latvijā no 2016.- 2018. gadam ir bijis ar pieaugošu tendenci: 20,7% no IKP 2016. gadā, 22,0% 2017. gadā un 24,2% no IKP 2018. gadā. 2019. gadā Latvijā bija vērojams neliels ēnu ekonomikas samazinājums (23.9% no IKP), savukārt jaunākā pētījuma dati liecina, ka 2020. gadā ēnu ekonomikas apjoms Latvijā ir turpinājis pieaugt, sasniedzot 25.5% no IKP. Ēnu ekonomikas pieaugums 2020. gadā ir vērojams arī Lietuvā un Igaunijā, kur salīdzinājumā ar 2019. gadu, ēnu ekonomika ir palielinājusies par 2,2%, sasniedzot 16,5% no IKP Igaunijā un 20,4% no IKP Lietuvā. Lietuvā šis ir augstākais ēnu ekonomikas apjoma rādītājs kopš 2009. gada, kad tika veikts pirmais ēnu ekonomikas mērījums Baltijas valstīs. Savukārt Igaunijā, 2020. gadā ēnu ekonomika ir atgriezusies aptuveni 2018. gada līmenī, kad tā sasniedza 16,7% no IKP.

Neskatoties uz pēdējo gadu ekonomiskās attīstības perspektīvu un ģeopolitiskās situācijas pasliktināšanos, mazie un vidējie uzņēmēji Baltijā saglabā pragmātisku optimismu.

Par to liecina SEB Baltijas biznesa apskata 2024 (Baltic Business Outlook) rezultāti, kurā aptaujāti vairāk nekā 2200 mazie un vidējie uzņēmumi Baltijas valstīs. Latvijā lielākā daļa aptaujāto uzņēmumu uzskatāmi par mēreniem optimistiem – 70% respondentu sagaida apgrozījuma pieaugumu līdz 15%. Kā būtiskākos faktorus, kas šogad varētu atstāt lielāko ietekmi uz uzņēmuma apgrozījumu, uzņēmēji gan Latvijā, gan pārējās Baltijas valstīs identificēja nodokļu slogu, inflāciju un energoresursu izmaksas.

Apgrozījuma pieaugumu par vairāk nekā 15% visvairāk prognozējuši Lietuvas uzņēmēji (10% respondentu), savukārt Latvijā un Igaunijā optimistu ir salīdzinoši mazāk (Latvijā – 5%, Igaunijā – 7%). Taču vispesimistiskāk ir noskaņoti uzņēmēji Igaunijā, kur apgrozījuma kritumu šogad prognozējuši 27% aptaujāto uzņēmēju, savukārt Latvijā tādu ir 22%, bet Lietuvā – 24%.

Interneta izpētes un tehnoloģiju uzņēmums Gemius ir veicis ikgadējo E-komercijas pētījumu Baltijā. Pētījumā noskaidrots, ka lielākā daļa aptaujāto savus pasūtījumus izvēlas saņemt pakomātos, no kuriem populārākie Latvijā un Igaunijā ir Omniva pakomāti.

Savukārt, apskatot maksājumu metodes, tika noskaidrots, ka latvieši un igauņi galvenokārt dod priekšroku karšu vai internetbankas informācijas aizpildīšanai, bet lietuvieši – tiešsaistes naudas pārskaitījumu sistēmām, piemēram, Paypal u.c.

Jaunākajā Gemius Baltijas valstīs veiktajā E-komercijas pētījumā respondentiem tika jautāts par viņu iecienītākajām piegādes metodēm. Dati liecina, ka visās trīs valstīs izteikti dominē pakomātu izmantošana, ko izvēlas vairāk nekā 90 procenti igauņu un latviešu un gandrīz 70 procenti lietuviešu. Respondenti arī pauda vēlmi saņemt pasūtījumus, izmantojot kurjera piegādi un satiekoties ar kurjeru klātienē – šādu atbildi sniedza teju puse Lietuvas respondentu un vairāk nekā 30 procenti Latvijas un Igaunijas aptaujas dalībnieku. Trešā populārākā izvēle visās trīs Baltijas valstīs ir preču pasūtīšana tiešsaistē, bet to saņemšana klātienē veikalā vai kādā citā saņemšanas punktā – šādu vēlmi pauda gandrīz 40 procenti lietuviešu un virs 20 procentiem igauņu un latviešu. Tikmēr vismazāk pieprasītais piegādes veids gan Latvijā (10 procenti), gan Lietuvā (15 procenti) ir piegāde uz pastu, bet Igaunijā – pasūtījumu saņemšana izņemšanas punktos, piemēram, degvielas uzpildes stacijās, kam par labu nobalsoja tikai 1 procents aptaujāto.

Ēnu ekonomika pērn salīdzinājumā ar 2021. gadu Igaunijā saruka līdz 18%, savukārt Lietuvā tā pieauga līdz 25,8%, bet Latvijā faktiski palika iepriekšējā gada līmenī.

To rāda Ēnu ekonomikas indeksa pētījums Baltijas valstīs, ko veica Rīgas Ekonomikas augstskolas profesori Arnis Sauka un Tālis Putniņš.

“Jaunākie pētījuma rezultāti norāda, ka ēnu ekonomikas apjoms Lietuvā ir pietuvinājies ēnu ekonomikas līmenim Latvijā, savukārt Igaunijā ēnu ekonomika ir izteikti mazāka,” uzsvēra Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors Arnis Sauka. Pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijā un Igaunijā nozīmīgākais ēnu ekonomikas komponents 2022. gadā bija aplokšņu algas, kas Latvijā veido 46,7% no kopējās ēnu ekonomikas, bet Igaunijā – 44,5%. Savukārt Lietuvā 2022. gadā nozīmīgākais ēnu ekonomikas komponents bija neuzrādītie ieņēmumi 36,5% no kopējās ēnu ekonomikas, kam seko aplokšņu algas 34,0%.

Pagājušais gads mūsu kaimiņvalstī Igaunijā pagāja pensiju sistēmas reformu zīmē - Igaunijas politiķi bija pieteikuši nozīmīgas pārmaiņas pensiju 2. līmeņa sistēmā un paredzēja to, ka Igaunijas pilsoņi var izstāties no šī līmeņa, līdz šim uzkrātos līdzekļus izņemot un iztērējot pēc sava prāta vai izveidojot speciālu pensiju investīciju kontu, pārvaldot savu pensiju uzkrājumu.

Pirms tam samaksājot 20 % individuālā ienākuma nodokli valstij.

Neapšaubāmi, šī reforma Igaunijā guva lielu popularitāti, jo daudziem cilvēkiem tā bija iespēja tikt pie naudas “no zila gaisa”. 2019. gada beigās, kad šī reforma Igaunijā tika ierosināta, otrajā pensiju līmenī Igaunijā bija uzkrāti 4,5 miljardi eiro jeb vidēji 6000 eiro uz katru sistēmas dalībnieku. Papildus 6000 eiro ātriem tēriņiem daudziem šķita ļoti kārdinoši, tāpēc visas šaubas par šāda soļa ilgtspēju un ietekmi uz iedzīvotāju nākotnes labklājību tika ātri aizslaucītas nebūtībā.

Reformas iniciatori šo soli centās pārdot kā tādu, kas ļaus iedzīvotājiem pašiem daudz mērķtiecīgāk un pārdomātāk plānot savas vecumdienas un veidot pašiem savus individuālos investīciju portfeļus. Pašlaik, kad liela daļa no cilvēkiem jau ir izmantojuši iespēju izstāties no otrā pensiju līmeņa, var izvērtēt pirmos rezultātus.

1577 Latvijas juridiskas un fiziskas personas Igaunijā reģistrēto kompāniju pamatkapitālā ieguldījušas 178,8 milj. eiro, savukārt Igaunijā reģistrētās 1744 personas Latvijā reģistrēto uzņēmumu pamatkapitālā ieguldījušas 989,3 milj. eiro.

To rāda SIA Lursoft pētījums par Latvijas ieguldījumiem Igaunijā un Igaunijas investīcijām Latvijā.

Nianses maina ainu

„Kopš Lursoft informatīvajos pakalpojumos ir pieejama visu triju Baltijas valstu uzņēmumu reģistru informācija, arvien biežāk tiek prasīti dati par kopīgo un atšķirīgo šo valstu komersantu darbībā. Lai gan Baltijas valstīs uzņēmumu reģistrācijas un uzskaites juridiskās sistēmas ir lielā mērā harmonizētas ar ES normatīvajiem aktiem, tomēr uzskaitē var saglabāties zināmas atšķirības. Tādas bija, piemēram, saistībā ar akciju sabiedrību kapitālu; tāpat laika gaitā var mainīties uzskaites principi - piemēram, Latvijā desmitgades tika reģistrētas un uzturētas vairākas komercsabiedrības pamatkapitāla vērtības, piemēram, reģistrētais (statūtos paredzētais), no kura Latvijas likumdošanā atteicās, un apmaksātais pamatkapitāls,” skaidro SIA Lursoft IT valdes loceklis Ainars Brūvelis. Viņš norāda, ka šajā pētījumā netiek izvērtēts, kam caur kontroles ķēdēm faktiski pieder uzņēmums, bet ņemta vērā tikai investora jurisdikcija, investējot Latvijā (vai otrādi - Igaunijā). „Ņemot vērā šīs atšķirības uzskaitē, statistika nav gluži pilnīga, tomēr lielā mērā raksturo pārrobežu biznesa attiecības. Piemēram, tās rāda, ka Igaunijā reģistrēto personu ieguldījumi Latvijā reģistrēto kompāniju pamatkapitālā ir apmēram 5,5 reizes lielāki nekā Latvijā reģistrēto personu investīcijas ziemeļu kaimiņvalstī reģistrēto uzņēmumu pamatkapitālā,” pētījuma secinājumu rāda A. Brūvelis. Viņš savu sacīto pamato ar to, ka Latvijā reģistrēto personu ieguldījumu apjoms uzņēmumu pamatkapitālā Igaunijā ir 178,8 miljoni eiro, savukārt Igaunijā reģistrēto personu ieguldījumu apmēra īpatsvars Latvijā reģistrētajos uzņēmumos tuvojas miljardam eiro jeb pārsniedz 989,0 miljonus eiro.

No pirmdienas līdz 30. oktobrim Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (IAEA) speciālisti vērtēs Igaunijas gatavošanos politiskam lēmumam par kodolenerģijas attīstību valstī, informēja Igaunijas Klimata ministrijā.

IAEA secinājumi tiks iesniegti valdībai kopā ar Igaunijas kodolenerģētikas darba grupas galīgo ziņojumu.

Atomenerģijas aģentūras speciālisti izvērtēs, vai Igaunija ir pienācīgi apzinājusi attīstības iespējas un prasības un apsvērusi visus kodolenerģijas izmantošanas aspektus. Ekspertiem šonedēļ paredzētas intervijas, un viņi izvērtēs kodolenerģētikas darba grupas analīzi.

Igaunijā izveidotās darba grupas pienākums ir rūpīgi izpētīt visus ar kodolenerģijas izmantošanu saistītos jautājumus saskaņā ar starptautiskajām normām. IAEA ekspertu misijas novērtējums ir galvenais kvalitātes rādītājs, kas atklāj, cik efektīvi tas ir darīts.

Kodolenerģijas darba grupas galīgais ziņojums tiks pabeigts līdz šā gada nogalei. Pēc tam parlamentam būs jālemj, vai kodolenerģijai Igaunijā ir nākotne.

Zūdot darbvietām, iznīkst arī apdzīvotu vietu ekosistēmas. Latvija ir vienīgā valsts Baltijā, kurā nodarbināto skaits 2022. gadā ir par 91 200 mazāks, nekā tas bija 2005. gadā, savukārt Igaunijā nodarbināto skaits ir teju par 56 000, bet Lietuvā par 31 300 lielāks nekā pirms 17 gadiem.

Šādu pārsteidzošu un šokējošu ainu Saeimas Ilgtspējas attīstības komisijas sēdē, balstoties uz Eurostat datiem, rādīja Latvijas Darba devēju konfederācija. Nodarbināto skaita izmaiņu dinamika rāda, ka visās Baltijas valstīs ekonomiskā recesija, kas izpaudās 2009.–2010. gadā, būtiski samazināja strādājošo skaitu – Latvijā pat par 220 600, Lietuvā par 198 200, bet Igaunijā par 95 300, tomēr jau 2011. gadā atsākās darbinieku skaita pieaugums. Igaunija tā dēvēto pirmskrīzes līmeni sasniedza jau teju 2017. gadā, Lietuva to pārsniedza tikai 2022. gadā, bet Latvija vēl pat nav pietuvojusies 2008. gada strādājošo skaitam (1,055 miljoni cilvēku). Nereti, bet pamatoti darba ņēmēju skaita samazinājumi tiek skaidroti ar inovācijām, tehnoloģisko progresu, zinātniski tehnisko revolūciju. Labi, bet vai tad Igaunija un Lietuva ir stāvējusi ārpus tehnoloģiju progresa? Nē, nav! Spriežot pēc IKP uz vienu strādājošo, var secināt pretējo – tās mūs ir apsteigušas. Iespējams, atbildes jāmeklē Baltijas valstu politiku atšķirībās, valdošo politiķu pieņemtajos un arī nepieņemtajos lēmumos.

Biometāna ražošanas attīstību Igaunijā lielā mērā ir sekmējusi skaidra valsts politika transporta sektorā, un šim piemēram vajadzētu sekot arī Latvijai, atzīmē Aivars Tihane, AS Gaso valdes loceklis.

Biometāna ražošanā Igaunija ir attīstītākā no Baltijas valstīm, un viņu piemērs skaidri parāda, ka arī Latvijā būtu jādefinē konkrēti mērķi biometāna ražošanas attīstībai, spriež A.Tihane. Dāvis Skulte, SIA Elenger un AS Eesti Gaas valdes loceklis, gan neslēpj: lai arī vēsturiski kaimiņvalstī pieņemti pareizie lēmumi, pašreizējā investīciju vide Igaunijā ir visai neskaidra. Biometāna ražotājiem trūkst skaidra valsts plāna attiecībā uz pieprasījumu pēc biometāna nākotnē, kā arī skaidras motivācijas investēt šīs jomas attīstībā, atzīmē D.Skulte.

Jāsper nākamais solis

Šobrīd būtu jāpanāk, lai tirgus kļūtu aktīvāks un noturīgāks, domā D.Skulte. “Biometāns kā transporta degviela vidē likvidē siltumnīcefekta izraisošo gāzu izmešus – pirmkārt, tiek savākts piensaimniecības nozares radītais metāns, kas citādi nonāktu atmosfērā, un, otrkārt, savāktais metāns aizvieto fosilos kurināmos, kas citādi tiktu izmantoti. Lai saglabātu tirgus noturību, biometāna cenā būtu jāiekļauj būtiskais siltumnīcefekta izraisošo gāzu emisiju samazinājums, un to būtu iespējams panākt, socializējot biometāna izmaksas un nodrošinot cenu minimālo robežvērtību, kā tas tiek darīts šodien, vai arī uzliekot par pienākumu izmantot biometānu transporta nozarē, piemēram, nosakot prasību pašvaldībām nodrošināt sabiedriskā transporta pakalpojumus ar transportu, kas izmanto biometānu. Jebkurš risinājums ļautu sasniegt noturīgāku tirgu un priekšrocības, ko sniedz siltumnīcefekta izraisošo gāzu emisiju samazināšana,” spriež D.Skulte, atzīmējot, ka pašlaik Igaunijā darbojas jau septiņas biometāna ražotnes, no kurām četras ir pieslēgtas gāzes sadales sistēmai.

Visu trīs Baltijas valstu apdrošināšanas tirgus pērn ir audzis līdzīgos tempos, taču Lietuvas tirgus apjoma ziņā divkārt pārsniedz Latvijas un Igaunijas apdrošināšanas tirgus, liecina Latvijas Apdrošinātāju asociācijas (LAA) apkopotā informācija.

Visstraujākais parakstīto prēmiju pieaugums 2022.gadā ir bijis Lietuvā - 19%, sasniedzot 1,23 miljardu eiro prēmijās, tad seko Latvija ar 16% tirgus pieaugumu un 681 miljonu eiro prēmijām un Igaunija ar 13% tirgus izaugsmi un 551 miljona eiro prēmijām.

Pagājušajā gadā izmaksāto atlīdzību jomā situācija Baltijas valstīs ir nedaudz atšķirīgāka - ja Latvijā un Lietuvā atlīdzību pieaugums bijis līdzīgs, attiecīgi 23% un 25%, tad Igaunijā atlīdzības augušas tikai par 8%. Savukārt eiro izteiksmē atlīdzību apjoms visās trīs valstīs bijis līdzīgās proporcijās kā prēmijās - Lietuvā atlīdzībās klientiem pērn izmaksāti 682 miljoni eiro, Latvijā - 435 miljoni eiro, Igaunijā - 383 miljoni eiro.

Teju visur citur Eiropā sāk mazināt saistībā ar Covid-19 ieviestos ierobežojumus, nupat bija šāda ziņa arī par Igauniju, bet mūsu gaužām neveiksmīgās vakcinācijas virsvadītājs Pavļuts sācis biedēt ar D+ režīmu, proti, lokdaunu. Ko tas mums nozīmē?

Uzņēmēji jau iesmej, ka tad tiešām būs d... un, ja gribat, ar lielo sākuma burtu un ar vairākiem plusiem. Jau rudenī tika lēsts, ka valstis, kuras visātrāk tiks galā ar pandēmiju – vai nu īslaicīgi ieviešot striktus ierobežojumus un norobežojoties no vīrusa ievešanas, vai strauji vakcinējot iedzīvotājus –, varēs ātrāk ļaut ekonomikai funkcionēt un tā iegūs būtiskas priekšrocības attīstībai, savukārt valstis, kurās ilgstoši saglabāsies apdraudējumi un ierobežojumi, pakļaus sevi atpalicībai.

Nu redzam, kurp ved Latviju tās ministri, šajā gadījumā ar veselības (kādreizējo ekonomikas!) ministru priekšgalā. Ir jau saprotams, kādēļ tādi draudi, – Pavļuts visupirms ir politiķis, tam galvenās rūpes ir par sevi. Visi tie līdzšinējie aizliegumi un arī draudi par jauniem ierobežojumiem ir nekas cits kā vainas par savām neprasmēm krīzes pārvaldībā novelšana uz tautas pleciem. Proti, ja saslimušo statistika kļūs sliktāka, varēs skandināt: redz, kā mēs strikti rīkojāmies, noteicām ierobežojumus cilvēkiem kontaktēties, brīdinājām par sekām, bet tā ir, ja tauta ir tik neapzinīga, nepaklausīga, nedisciplinēta utt.