Lai arī Pāvelam Gognidzem gruzīnu asinis nav dominējošās, ar to pilnīgi pietiek, lai Rīgā izveidotu restorānu ķēdi ar nosaukumu Yakuza, kā tiek dēvēts slavenas mafijas klans Japānā. Būt gruzīnam Latvijā ir pat nedaudz izdevīgi, viņš saka intervijā DB.
Kā tapa Yakuza?
Nosaukums Yakuza, manuprāt, parāda, ka mēs esam nedaudz ironiski pret sevi. Tie, kuri saprot, kas ir īsta japāņu virtuve, redz, ka tā nav īsta japāņu virtuve, jo Eiropas cilvēkiem īstu japāņu virtuvi piedāvāt nevar. Visi tie suši, ko mēs Latvijā pazīstam, piemēram, ar Filadelfijas sieru, ir drīzāk amerikāņu suši, nevis japāņu. Jā, mūsu restorāni piedāvā japāņu virtuvi, bet tādu, kas galvenokārt ir domāta eiropiešiem. Mēs pārāk nopietni uz sevi šajā ziņā neskatāmies. Tā radās zināma ironija pret sevi, kas atspoguļojas nosaukumā. Japāņi parasti pie mūsu restorānu izkārtnēm mēdz fotografēties. Es varu tikai vien iedomāties, ko viņi par šo raksta sociālajos tīklos. (Smejas) Mēs esam ļoti lepni, ka japāņi, piemēram, no Japānas vēstniecības vai japāņu kompānijām, kuras šeit, pie mums Latvijā, darbojas, nāk pie mums un viņiem patīk. Taču es vēl neesmu piedzīvojis tādu dienu, un domāju, ka arī nepiedzīvošu, kad japānis pasūtīs suši ar Filadelfijas sieru. Domāju, ka viņi nesaprot, kas tas tāds vispār ir. Vārds Yakuza nozīmē japāņu mafiju, līdzīgi, kā piemēram, Cosa Nostra Itālijā. Kad es domāju restorāna nosaukumu, iespējams, nedaudz ietekmējos no restorānu ķēdes ar nosaukumu Mafija, kas atrodas Kijevā. Ar nosaukumu ir tā, ka, ja tas aizķer, to atceras. Nav obligāti, lai tas patiktu. Ja restorānam būtu neitrāls nosaukums, tas mārketinga ziņā, protams, nebūtu tik veiksmīgs.
Kuri ir jūsu konkurenti?
Tie ir trīs – Kabuki, Tokyo City un Gan Bei. Gan Bei ir vairāk izpleties tirdzniecības centros, mūsu ceļi nepārklājās. Tokyo City ir sava auditorija, tie, kuri iet pie viņiem, nenāks pie mums, tie, kuri kaut vienu reizi ir atnākuši pie mums, vairs neies uz Tokyo City. Kabuki ķēde paliek mazāka ar katru gadu, cik es esmu dzirdējis, viņi pieder bankai, tur būtu labāk punktu pielikt.
Šobrīd Yakuza ķēdē ir trīs restorāni. Vai plānojiet atvērt vēl kādu?
Jā. Mums būs neliela restorānu ķēdīte – četri līdz pieci restorāni. Turpinām meklēt jaunajiem restorāniem labas atrašanās vietas, kas ir ļoti liela māksla. Mums ir sava tirgus saprašana, domājam, ka Rīgā ir tikai trīs vai četras zonas, kur var atvērt jaunus restorānus. Ne velti jebkuras grāmatas par restorāniem pirmajā lappusē ir rakstīts, ka restorāna veiksmes faktora pamatā ir vieta, vieta un vēlreiz – vieta. No savas pieredzes es varu teikt, ka tā ir pilnīga taisnība, jo ļoti daudz kas ir atkarīgs no atrašanās vietas. Mums ir bijuši daudzi piedāvājumi, kur varētu izvietot ceturto restorānu, taču mēs joprojām meklējam, gaidām, kad uzradīsies īstā vieta, par kuru mēs būsim gatavi arī cīnīties.
Restorāna atrašanās vietas meklējumus var salīdzināt ar medībām, kad sēž slēpnī un gaida, kad medījums parādīsies, gaida, gaida un gaida, var pat visu nakti gaidīt. Turklāt, es domāju, ka tādā ekonomiskā situācijā, kāda ir pašlaik, arī īpaši steigties nevajag. Šis gads restorāniem būs daudz grūtāks par iepriekšējiem. Es negribētu iedziļināties politikā, bet tas, kas notiek Ukrainā vai citviet pasaulē, tas, kas notiek starp Latviju un Krieviju, nevienam uzņēmējam nepalīdz. Es varu derēt, ka Latvijā nav neviena biznesmeņa, kurš teiks, ka viņam šī situācija, kas ir pašlaik, ir izdevīga, turklāt tā vēl var pasliktināties.
Kādas ir kopējās investīcijas restorānos?
Es īsti neesmu pārliecināts, vai gribu to atklāt. Varu vien teikt, ka Latvijā restorānu biznesā investīciju atmaksas periods ir ilgāks nekā, piemēram, Krievijā vai Šveicē. Latvijā ir daudz mazāka maksātspējīgā auditorija, to cilvēku skaits, kuri vispār apmeklē restorānus, ir salīdzinoši mazāks. Maskavā man ir zināmi gadījumi, kad restorāns ne tikai nes peļņu jau pirmajā gadā, bet arī atpelna visus ieguldījumus. Rīgā tā nav, šeit investīcijas varētu sākt atpelnīties tikai trīs līdz piecu gadu laikā. Mūsu biznesa plāni ir konservatīvi, mēs reāli skatāmies uz lietām. Man daudzi ir teikuši, ja es būtu šo pašu īstenojis, piemēram, Sanktpēterburgā, finanšu rezultāts būtu pilnīgi cits.
Kā jūs vērtējat kopējo situāciju restorānu biznesā Latvijā?
Domāju, ka situācija ir ļoti laba, pat ideāla patērētājiem, jo konkurence ir liela. Kvalitāte un cenas ir ļoti labas. Publika ir labi izglītota, tā vēlas saņemt pakalpojumus, vadoties pēc augstiem standartiem. Restorāniem ir jācīnās par ikvienu klientu, par katru eiro. Man ir tāds iespaids, ka Latvijā ir daudz restorānu, kurus varētu pārvest uz citām Eiropas valstīm, Krieviju. Tur šie restorāni darbotos ļoti veiksmīgi. Manuprāt, mūsu valstī ir ļoti augsti standarti, ko ir radījusi konkurence. Atšķirībā no Maskavas vai Cīrihes nevaram atļauties zaudēt nevienu pašu klientu. Un tie nav tukši vārdi, tā ir dzīves realitāte. Maskavā vai Cīrihē restorānos stāv rindas, viņi var spēlēties ar cenām, mēs to nevaram atļauties. Ja restorāns negrib kaut ko uzlabot un pilnveidot, tad tas jau ir miris, tas slīdēs uz leju. Latvijā, cik es zinu, restorānos trūkst labu pavāru, jo viņi brauc projām. Ārzemēs labi pavāri pelna ļoti labu naudu, viņiem tā ir lieliska iespēja nopelnīt. Par labiem pavāriem ir jācīnās, mēs visu laiku par viņiem cīnāmies. Labi suši pavāri vispār ir štučnij tovar (uz pirkstiem saskaitāma prece), par tiem, tāpat kā par puķēm, ir ļoti labi jārūpējas, tie ir regulāri jālaista un jāaudzē. Mums ir paveicies ar labiem pavāriem. Katrā restorānā vienā maiņā strādā divi suši pavāri un pavārs, kas atbild tieši par zivīm, šādu cilvēku krievu valodā sauc zagotovšķik, šim vārdam latviešu valodā nav piemērota tulkojuma. Tas ir speciāls augsta līmeņa pavārs, kurš griež zivis un vāra garneles, visu sagatavo, lai varētu pagatavot suši. Mēs nevaram pieļaut, lai šo darbu dara suši pavārs, jo viņš atbild tikai par suši gatavošanu.
Visu interviju Gruzīns, kurš vada japāņu mafiju Latvijā lasiet piektdienas, 23. janvāra, laikrakstā Dienas Bizness (9.-11. lpp.)!
#1/9
#2/9
#3/9
#4/9
#5/9
#6/9
#7/9
#8/9
