Biju diezgan izbrīnīta pagājušo piektdien izlasot laikraksta Dienas Bizness otrajā lappusē rakstu par Grieķiju. Nav korekti secināt, ka «nekas netiek darīts» vai «viss tiek darīts». Jau kopš krīzes sākuma, Grieķija ir saņēmusi sīvu kritiku par to kā tiek risināta radusies situācija, bet netiek izrādīta empātija par pieliktajām pūlēm un lielajiem Grieķijas tautas upuriem.
Mēs vēl joprojām cīnāmies, lai atrastu izeju no krīzes un panāktu izaugsmi. Nešaubīgi, ka daudzas lietas varēja darīt citādi un vēl ir daudz jādara. Balstoties uz dažādām ekonomikas teorijām, ekonomisti un analītiķi visā pasaulē piedāvā dažādas interpretācijas un risinājumus, kā vajadzēja risināt radušos situāciju un kā tā jārisina turpmāk.
Neskatoties uz ekonomikas un finanšu datiem, par kuriem mēs varam runāt bezgalīgi un kas šajā brīdī nav galvenie, viena lieta ir skaidra - Grieķija no krīzes var izkļūt tikai ar savu partneru palīdzību. Neļaujiet kļūdīties! Esmu pilnīgi pārliecināta, ka ekonomiskus lēmumus nepieņem balstoties uz sentimentālu vājumu, bet gan pamatojoties uz rūpīgiem un labi aprēķinātiem apsvērumiem. Šajā ziņā Grieķija ne ar ko neatšķiras no jebkura cita gadījuma. Tādējādi lēmums par Grieķijas parādu, lai arī kāds tas būtu, tiks balstīts uz finanšu interesēm.
Tomēr jāpiebilst vēl tikpat svarīga lieta. Ja ir kas tāds, kas atšķir Eiropas kultūras, tad tas ir vērtību kopums. Eiropas Savienības ideoloģiskie pamati balstās uz ko vairāk kā tikai uz finanšu interešu aizsardzību. Savienības biedrus - jebkuras savienības – apvieno solidaritātes princips. Kad kāds vēlas kļūt par savienības biedru, tam ne tikai jātiecas pēc nebeidzamām potenciālam priekšrocībām, bet tam arī piesardzīgi jāizvērtē sloga sadalīšana. Ja tas uzskata, ka dalības pienākumi ir pārāk smagi salīdzinājumā ar paredzamajām priekšrocībām, tad tam jāturpina ceļš vienatnē. Eiropas Savienības veiksmes stāsts ir balstīts uz nepārtrauktiem kompromisiem. Savienība, kas balstās tikai uz individuālu interešu ievērošanu, bez jebkādas pieļāvības, ir lemta agrākai vai vēlākai neveiksmei.
Institucionālajā jomā Eiropa piedzīvo būtiskas izmaiņas, kas iesāktas, lai veiksmīgi tiktu galā ar krīzi un atrastu risinājumus jaunām problēmām. Latvijai, kā dalībvalstij, kas drīz pievienosies eiro zonai, ir iespēja veidot Eiropas nākotni kopā ar visām citām dalībvalstīm. Tās ir kopējas pūles. Vieglprātīgi pieņemt stereotipus par „smagi strādājošajiem Ziemeļiem” un „slinkajiem Dienvidiem” nav produktīvi. Tas ne vien nesekmē komandas darbu un solidaritāti, bet tas arī mākslīgi saasina atšķirības, sekmējot politisko ekstrēmismu un radot plaisas tiltu būvēšanas vietā. Un tā ir demagoģija.
Atļaujiet man sniegt Jums atsevišķus faktus:
Grieķija atrodas smagākajā ekonomiskajā krīzē, kāda bijusi pēckara periodā - no 2008. līdz 2012. gadam Grieķijas ekonomika ir zaudējusi 20% no IKP. Grieķija ir realizējusi vienu no visprasīgākajām un stingrākajām taupības programmām, kādas jebkad realizētas; izmaiņas ir redzamas. Grieķijas valdība ir spējusi drastiski samazināt budžeta deficītu. Vēl vairāk, primārais budžeta deficīts no 10,4% 2009. gadā ir samazinājies līdz 2,2% 2011. gadā. Tas nozīmē, ka tikai divu gadu laikā primārais budžeta deficīts ir samazinājies par 8,2% no IKP, tas ir aptuveni 19,4 miljoniem eiro, kas ir lielākais samazinājums ESAO valstīs. Saskaņā ar pēdējiem aprēķiniem gada nogalē ir gaidāms pārpalikums.
Grieķija sasniedza 4,1 procentu punktu no IKP gada fiskālās konsolidācijas likmes, kas ir augstākā attīstīto valstu vidū pēdējās dekādēs. Piemērotā fiskālā konsolidācija, realizējot bruto pasākumus, kas sasniedza 6-8% no IKP gadā, koncentrējās uz izdevumu samazinājumu. 2013. gada pasākumi paredzēja izdevumu samazinājumu visjutīgākajās valsts izdevumu daļās, piemēram, valsts sektora darbinieku algas, pensijas, veselības aprūpe, valsts darbinieku sociālās garantijas un izglītība.
Divu gadu laikā (2010-2011) Grieķijas ekonomika ir atguvusi 50% no tās konkurētspējas ar tās globālajiem tirdzniecības partneriem, kā arī uzņēmējdarbības un investīciju vide tiek pastāvīgi uzlabota.
Tajā pašā laikā, Grieķijas valdības stingrā turēšanās pie taupības programmas mērķiem un reformu turpināšana ir atkārtoti apliecināta. Notiek reformas visās valsts sfērās, bet tās būtiski ietekmē postošā recesija, kas ved pie valsts parāda pieauguma. Šajos apstākļos vēl stingrāka fiskālā politika var tikai pakļaut riskam sociālo kohēziju un politisko stabilitāti Grieķijā.