Vēl viena autoritatīva balss pievienojas korim par Eiropas industriju problemātisko stāvokli.
Ražošanai nepieciešamās elektrības un dabasgāzes cena Eiropas industrijām nekritīsies vismaz tuvāko 20 gadu laikā, paziņojusi Starptautiskā Enerģētikas aģentūra (SEA). Attiecīgi šo izmaksu segmentā ES rūpniecība, kas nodarbina gandrīz 30 miljonus cilvēku, salīdzinot ar konkurentiem ASV un Ķīnā, šai laika posmā nebūs konkurētspējīga, raksta Financial Times.
Cenu starpība gan resursu, gan ES dalībvalstu starpā atšķiras, jo dažāda ir cenu veidojošo komponentu nozīme, kas vismaz nodokļu un nodevu kategorijā dod zināmu telpu valstu industriālajai politikai (skat. grafiku).
SEA atzinums varētu būt pēdējais piliens pārpilnajā šaubu kausā par Eiropas energoietilpīgo industriju nākotni. Paredzams, ka visi, kas vien to fiziski spēs, pārcelsies citur. Sevišķi pēc brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanas tuvākajos gados, loģisks galamērķis enerģiju vairāk paģērošajiem Eiropas biznesiem būs lēto energoresursu jaunā pasaules līdere ASV. Ir dzirdēts arī par Krieviju kā iespējamo Eiropas energoietilpīgo biznesu «pabēgšanas» vietu. Cerības tiek saistītas arī ar varbūtējo Āfrikas ekonomisko izrāvienu nākamajā desmitgadē, kurp arī varētu izplesties vai pārcelties Eiropas ražošanas resursus visvairāk tērējošā daļa.
Latvijas kontekstā ir skaidrs, ka ar šādām prognozēm vēl mazticamāka izskatās Liepājas metalurga drīza un sekmīga pārdošana.
Nosacīti moderni
Galvenais drauds a/s Liepājas metalurgs (LM) tēraudkausēšanas rūpnīcas restartam ir elektroenerģijas cenas celšanās, atzīst DB aptaujātie bijušie uzņēmuma speciālisti. Kopš 2007. gada, kad LM sāka virzīt modernizācijas projektu, elektrības cena jau ir būtiski pieaugusi, pat nerēķinot obligātā iepirkuma komponenti (OIK). Modernizācijas ietvaros LM martena tērauda kausēšanas tehnoloģija, ko gan ražošanas zemās efektivitātes, gan ES vides prasību dēļ vairs nebija iespējams ekspluatēt, tika nomainīta ar elektrotēraudkausēšanas kompleksu, kas sastāv no 100 tonnu elektrokrāsns un 100 tonnu kausa krāsns, ūdens sagatavošanas iekārtas, gāzu attīrīšanas iekārtas, 110 kV apakšstacijas un strāvas kompensatora.
Modernizācijas rezultātā būtiski samazinājās dabasgāzes patēriņš tēraudkausēšanas vajadzībām, un pilnībā uzņēmums varēja atteikties no mazuta saimniecības uzturēšanas. Ietaupīt varēja uz tā rēķina, ka vairs nebija jārūpējas par naftas produktu piegādēm, noliešanas un uzglabāšanas infrastruktūru. Savukārt elektroenerģijas patēriņš pieauga trīs reizes, sasniedzot aptuveni 400 miljonus kilovatstundu gadā.
«Lielākais ieguvums tobrīd bija no ražošanas jaudas palielināšanas,» atzina viens no modernizācijas procesa vadītājiem, kurš nevēlējās savu vārdu publiskot. Saražotā tērauda rekords pirms jaunās tehnoloģijas bija 530 tūkst. t gadā, pirmajā gadā pēc modernizācijas – jau 845 tūkstoši tonnu. Pērn, ja būtu strādāts visu gadu, bija plānots sasniegt 900 tūkstošus tonnu.
Tomēr šis apjoms nav optimāls no efektivitātes viedokļa. Tēraudkausēšanas nozarē rentabilitāti vieglāk panākt ar jaudu virs miljona tonnu – ap 1,3 milj. t, kā bija iecerējuši arī modernizācijas projekta izstrādātāji. Taču tobrīd Latvijas rietumos šādu rūpnīcu nebūtu iespējams nodrošināt ar nepieciešamo elektroenerģijas apjomu. Lai gan uzņēmuma teritorijā tika uzcelta jauna apakšstacija, bet pirms tam izbūvēta apakšstacija Grobiņā, gādājot par elektrokausēšanas tehnoloģijas iespējamību, būtībā tas bija tikai kompromiss starp Latvenergo piedāvājumu un rūpnīcas vēlmēm, apgalvo uzņēmuma speciālisti. Līdz ar to iegūtais efekts no modernizācijas ir mazāks, nekā tika cerēts, to plānojot.
Lieki balasti
Tomēr tēraudkausēšanā iesaistītie LM darbinieki uzsver, ka arī tagad uzņēmums nebūtu bankrota situācijā, ja tas tiktu gudrāk vadīts. Ražošanu jau sen vajadzējis atdalīt no pārējās saimniecības, kas ir milzīga, neefektīva un lielākoties nevajadzīga. Vajadzējis arī laikus optimizēt darbinieku skaitu, nesekojot sociālistiskajām tradīcijām. Zinošākie speciālisti, kas interesējas ne tikai par ražošanu, bet arī par tirgus situāciju pasaulē, uzskata, ka rūpnīcas restarts joprojām ir iespējams – ar nosacījumu, ka dīkstāve neturpināsies gadiem un tiks uzklausīti inženieru un enerģētiķu, kā arī iekārtu izgatavotāju ieteikumi.
Piemēram, tehnoloģisko iekārtu ražotājs Fuchs iepriekš norādījis, ka LM nedrīkst jaunajā rūpnīcā izmantot neattīrītus lūžņus. Vadība to nav vēlējusies dzirdēt, jo bija nonākusi konfliktā ar lūžņu piegādātājiem. Tāpēc, ražošanu sākot, bija gan ķīmiska smaka plašā apkaimē, gan izmešu aizdegšanās gadījumi.
Uzņēmuma speciālisti norāda arī uz Latvijas valdības neprofesionālo rīcību, jo atšķirībā no citu valstu rīcības krīzē Latvijā netika veicināta kapitālā celtniecība un vietējo būvmateriālu izmantošana. Piemēram, topošajā koncertzālē Liepājā, kas ir viens no vērienīgākajiem būv- objektiem Latvijā, paredzēts izmantot moldāvu armatūru.
DB rakstījis, ka LM mantu plāno pārdot starptautiskajā piedāvājumā bez izsoles. Sarunu procesā par uzņēmuma iegādi tiks izvērtēti pretendenti pēc to finanšu iespējām un ieinteresētības ražošanas atjaunošanā. Pagaidām pretendentu loks vēl nav
apzināts. Administrators plāno piesaistīt pārdošanas konsultantu.
No līdzšinējiem interesentiem par LM pragmatiskāks bijis Krievijas metalurģijas uzņēmums MMC Dalpolymetal, kas izrādījis uzņēmumā profesionālu interesi un pētījis ražošanu. Savukārt par Afina Pallada uzņēmuma bijušie darbinieki izsakās skeptiskāk – komunikācija neveidojusies tāda, kas ļautu uztvert potenciālo investoru kā labāko iespējamo ražotnes pircēju.
Biežais «diemžēl»
Kā SEA, tā vairāki Eiropas industriju magnāti ir norādījuši uz atjaunīgo energoresursu (AER) subsīdiju kropļojošo ietekmi uz enerģijas tirgu. SEA gan norāda, ka AER nav vienīgie vainīgie tradicionālo energoresursu pēdējo gadu nerentabilitātei Eiropā. Cits iemesls ir, piemēram, atteikšanās no atomenerģijas, sevišķi Vācijā, kā arī ES dalībvalstu aizdomīgums pret slānekļa naftas un gāzes tehnoloģijām, kas izraisījušas šo resursu revolūciju un cenu kritumu ASV.
Attiecīgi Eiropas resursu dārdzības problēma ir strukturāla, Financial Times skaidro SEA galvenais ekonomists Fati Birols. Viņš tomēr norāda, ka resursu cenu nesamērīgās atšķirības starp ES un ASV būs krietni ilgākas, nekā daudzi ir cerējuši. «Eiropa nesaprata šā jautājuma konkurētspējas daļu,» saka eksperts, tāpēc tagad citādi labajiem vides politikas nodomiem par ķīlniekiem kļuvuši ne vien energoietilpīgie uzņēmumi, bet arī to 30 miljoni strādnieku dzelzs, tērauda un naftas industrijās viscaur Eiropā. Eiropai importētā gāze pašlaik maksā trīs reizes vairāk nekā ASV pieejamais resurss, bet elektrība ir divas reizes dārgāka, un tā tas būs «vismaz 20 gadus», FT citē F. Birolu.
Runājot ar DB par energoresursu cenu un konkurenci, Pārresoru koordinācijas centra (PKC) vadītājs Pēteris Vilks daudzkārt lietoja vārdu «diemžēl». Viņš norādīja, ka enerģētikas politikā jāņem vērā gan tūlītējais apsvērums – cena, gan ilgtspēja, tāpēc ES par spīti visam paliek arī pie tādām prioritātēm kā AER un lielu cerību liek uz starpsavienojumu veidošanu un enerģijas tirgus savienošanu ES. Drošību «novērtē tikai tad, kad iestājas krīze», saka P. Vilks. «Tāpēc ES tiek ņemti vērā visi šie aspekti, un galvenais ir enerģētikas sektora ilgtspēja.»
Pati SEA 1974. gadā tika radīta tieši piegāžu drošības krīzes dēļ, lai OECD valstis apgādātu ar politikas veidošanai nozīmīgu analītisku informāciju. Gadu iepriekš, atbildot uz Rietumu atbalstu Izraēlai t.s. Yom Kippur karā, Arābu naftas eksporta organizācijas valstis izsludināja embargo. P. Vilks par piemēru min Dāniju, kuras augstie AER mērķi to jau padarījuši par pasaules līderi, tādēļ paredzamā nākotnē «visa pasaule pirks viņu enegroefektivitāti».
Sāpe ir mājokļos
Latvijā enerģētikā problemātiskākais sektors nav industrija, bet gan mājsaimniecības, saka P. Vilks. «Vislielāko atdevi uz enerģētikas sektora efektivitāti Latvijā mēs spējam gūt energoefektivitātē, kas mums ir ārkārtīgi zema. Vislielākais efekts ir iegūstams ar mājokļu siltināšanu. Gan izmešu samazinājums, gan enerģijas ietaupījums ir tieši tur. Tāpēc ievērojams resursu apjoms diemžēl tiks novirzīts turp,» par visu spēku neveltīšanu tieši industrijas efektivizēšanai saka PKC vadītājs. «Uzņēmējdarbības sektors rēķinās ar noteikumiem un pielāgosies pats.»
Par pašas enerģijas ražošanas modernizāciju viņš teic, ka saistīts ar to, «cik mums ir pieejami kredītresursi un «garā nauda», lai spētu finansēt enerģētikas projektus, kas ir ar ļoti ilgstošu atdevi». Jautāts, vai energoietilpīgā ražošana dārdzības dēļ Latvijā samazināsies, P. Vilks norāda, ka «atbalsts koģenerācijai neliecina, ka tā ietu prom». Attiecīgi paredzamā nākotnē Latvijai vēlamā enerģētikas politika saistās ar starpsavienojumu veidošanu ar pārējo ES, sekošanu līdzi AER tehnoloģiju attīstībai un efektivizāciju – kā enerģijas patēriņā mājsaimniecībās un industrijā, tā arī enerģijas ražošanā.
