Nākamā gada 1.februārī spēkā stājas jaunais Būvniecības likums, kas tapis asos strīdos un konfrontācijā starp tiem, kas vēlas Latvijas būvniecības nozari tuvināt citu Eiropas Savienības valstu praksei un attiecīgi nodrošinātu Latvijas būvnieku starptautisko konkurētspēju, un tiem, kas vecā likuma cementēto sistēmu izmanto, lai iegūtu sev stabilus ienākumus uz būvnieku un pasūtītāju rēķina.
Jaunais Būvniecības likums, protams, nav ideāls, taču visumā tas ir labs likums, kurā nav nekā lieka – un tajā nav neviena vārda par to, ka saglabājama pašreiz pastāvošā pārspīlētā, dārgā, birokrātiskā un diskriminējošā būvspeciālistu sertificēšanas sistēma. Pēc jaunā likuma pieņemšanas daudzi nopriecājās: re, beidzot arī Latvijā strādāsim civilizēti! Taču nekā!
Dīvainā kārtā izrādās, ka pat vislabāko likumu Latvijā, ja vien to vēlas, var deformēt un sagriezt kājām gaisā. Tieši tas pašlaik notiek ar jauno Būvniecības likumu, kuram – acīmredzami pēc sertificētāju un viņu sabiedroto piespēles – tiek «piekabināts» Ministru kabineta noteikumu projekts Būvspeciālistu kompetences novērtēšanas un patstāvīgās prakses uzraudzības noteikumi.
Sertificētāji un to domubiedri ir ņēmuši vērā savas iepriekšējās neveiksmes – jaunā Būvniecības likuma projekta apspriešana notika atklāti un publiski, tāpēc virsroku guva veselais saprāts, kas ļoti nepatika sertificēšanas piekritējiem. Rezultātā minētie MK noteikumi top, neinformējot tos, kam varētu būt iebildumi. Taču interesantākais tas, ka šie MK noteikumi faktiski pārraksta – jā, pat nevis groza vai koriģē, bet tieši pārraksta! – jauno Būvniecības likumu, kurš vēl nav pat paspējis stāties spēkā. Bez šaubām, tas ir pretrunā Latvijas Republikas Satversmes 64. un 65.pantam, kuros teikts, ka, pirmkārt, likumdošanas tiesības pieder Saeimai un, otrkārt, likumprojektus Saeimai var iesniegt Valsts prezidents, Ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci deputāti vienojoties, kā arī šinī Satversmē paredzētos gadījumos un kārtībā viena desmitā daļa vēlētāju.
Minētais MK noteikumu projekts praktiski ir jauns likums, kurš atceļ Saeimas pieņemto un Valsts prezidenta izsludināto Būvniecības likumu. Skaidrs, ka gadījumā, ja šie noteikumi tiks pieņemti, būs pietiekams pamats to pārsūdzēt Satversmes tiesā. Loģiski spriežot, šis slepenībā gatavotais valdības noteikumu projekts normālā tiesiskā valstī daudzējādā ziņā vispār nevarēja parādīties.
Pirmkārt, pati šo noteikumu projekta izstrādāšanas procedūra neatbilst demokrātijas un labas pārvaldes principiem, jo par konsultantiem ir aicinātas tikai tās nevalstiskās organizācijas, kas vistiešākajā veidā ir ieinteresētas deformēt jauno Būvniecības likumu, jo, vienkārši sakot, tas šīm NVO atņem iespēju gūt vieglus ienākumus.
Otrkārt, MK noteikumu projektā minētā un izvērstā būvspeciālistu profesionālās kvalifikācijas pārbaudes sistēma – sertifikācija – likumā nav minēta, tā ir tīra noteikumu projekta autoru pašdarbība, kas šajā gadījumā ir pretrunā gan ar likuma burtu, gan tā garu.
Treškārt, minētais MK noteikumu projekts ir izdevīgs tikai atsevišķām NVO un personām, kuru vairākums dažādu iemeslu dēļ savā profesijā vairs nepraktizē, toties ir gana bezkaunīgas, lai uzstātu, ka tām ir tiesības vērtēt praktizējošus būvspeciālistus. Nozarē ikdienā strādājošo absolūtam vairākumam sistēma, ko ar MK noteikumu projekta palīdzību cer nostiprināt šīs personas, ir neizdevīga, bezjēdzga un pat pazemojoša.
Ceturtkārt, MK noteikumu projekta autori ir pilnīgi ignorējuši faktu, ka diskusijas par jauno Būvniecības likumu tomēr parādīja eiropeiska, liberāla būvniecības tirgus aizstāvju pārākumu un ar MK noteikumu palīdzību grasās to visu apgriezt ar kājām gaisā.
Jaunajā Būvniecības likumā sertifikācija nav minēta – ne kā vienīgais, ne pat kā iespējamais būvnieku kvalifikācijas pārbaudes veids. Turpretim MK noteikumu projektā obligātā, terminētā sertifikācija, no kuras kā diskriminējošas un bezjēdzīgas ir atteicies lielum lielais vairākums ES valstu, tiek piedāvāta kā vienīgais iespējamais būvniecības kvalitātes uzraudzības veids. Vienas NVO izsniegts terminēts maksas sertifikāts faktiski ir padarīts par Būvniecības likumā neminētu atļauju strādāt savā specialitātē. Diezin vai tas vispār atbilst Eiropas cilvēka tiesību prasībām.
Tie nav tukši vārdi: pats, būdams diplomēts būvinženieris, nekad neesmu kārtojis nevienu no neskaitāmajiem Latvijas sertifikātiem, jo uzskatu tos gan par diskriminējošu, gan bezjēdzīgu lietu. Nekur citur ES un ārpus tās tie netiek prasīti. Bez Latvijā tik nepieciešamā sertifikāta esmu stažējies savā profesijā, saņemot Vācijas valsts stipendiju, bez šāda sertifikāta esmu strādājis Vācijā, Lielbritānijā, Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā. Un varu apgalvot: šajās valstīs augstskolas diploms un praktiskais darbs savā profesijā ir pietiekams arguments, lai nevajadzētu kārtot nekādas papildu darba atļaujas.