Igaunijā un Latvijā bija nepieciešami 6 gadi, lai strādājošo reālie ienākumi (ienākumi, ņemot vērā inflāciju) pārsniegtu to ienākumu līmeni, kāds bija pirms krīzes. Savukārt Lietuvā pirmskrīzes līmenis joprojām vēl nav sasniegts – strādājošo pirktspēja joprojām ir mazāka nekā 2008. gadā. 2014. gadā Baltijas valstīs strādājošo reālā neto alga visstraujāk pieauga Latvijā – vidēji par 8%. Lietuvā un Igaunijā strādājošo reālie ienākumi pērn palielinājās par aptuveni 5%, secinājuši SEB bankas eksperti jaunākajā Baltijas mājsaimniecību finanšu apskatā.

Latvijā 2014. gadā strādājošo reāla neto alga par 2.3% pārsniedza pirmskrīzes līmeni. 2014. gada pēdējā ceturksnī strādājošo pirktspēja bija par 3.2% lielāka nekā 2008. gada pēdējā ceturksnī. Igaunijā pērn reālā neto alga par 3% pārsniedza 2008. gadā sasniegto reālo algu līmeni, turklāt 2014. gada pēdējā ceturksnī strādājošo reālie ienākumi bija par 4.3% lielāki nekā 2008. gada 2.ceturksnī, kad tika sasniegts pirmskrīzes perioda augstākais algu līmenis. Lietuva atpaliek no pārējām Baltijas valstīm – pērn reālā neto alga bija par 4.2% mazāka nekā 2008. gadā.

SEB bankas sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis: «Nominālās algas palielināšanās un zemā inflācija sekmējusi strādājošo pirktspējas uzlabošanos. Zemās inflācijas periodā, kad pirmās nepieciešamības preču un pakalpojumu cenas pieaug lēnām vai pat samazinās, patērētāji var atļauties iegādāties vairāk preču un pakalpojumu. Protams, ienākumu kāpums un pirktspējas palielināšanās ir atšķirīgas dažādās sociālekonomiskajās grupās – daļa mājsaimniecību izjūt dzīves līmeņa uzlabošanos, savukārt daļa mājsaimniecību ekonomikas un algu pieaugumu ietekmi nejūt.»

Tirdzniecības centra Valleta direktore Evija Švarca dalās viedoklī par Latvijas iedzīvotāju iepirkšanās paradumiem un stāsta, kāda ir pirktspēja reģionos.

Dzīvot Rīgā un strādāt reģionā

Galvenais, lai cilvēkam patīk viņa darbs, tad nebūs būtiski, vai strādā Rīgā, vai ārpus tās – attālums nav šķērslis. Latvijā cilvēkus nereti attur tieši attālums, bet aizdomāsimies par to, ka lielvalstīs liela daļa strādājošo ik dienu ceļā uz darbu pavada divas un pat vairāk stundas, un uztver to kā normu. Mēs Latvijā esam izlutināti! Mums šķiet, ja ceļā uz darbu nepietiek ar pusstundu, tad tas jau ir pārāk tālu.

Pirktspēja Latvijas reģionos

Es neteiktu, ka Vidzemē ir zema pirktspēja, pati Valmiera ir rūpniecības pilsēta, līdz ar to iedzīvotājiem ir darbs. Būtu aplami domāt, ka cilvēkiem ārpus Rīgas nav naudas. Protams, pirktspēja ir zemāka kā galvaspilsētā. Kad t/c Valleta tika veidots, tā vadībai bija skaidrs , ka tas nebūs augstas klases, ekskluzīvu preču un produktu tirdzniecības centrs. T/c Valleta ietilpst vidēju un zemo cenu kategorijā. Centrs nepretendē uz augstas klases zīmolu produktu tirdzniecību.

Vidējā darba samaksa un vidējā vecuma pensija visās Baltijas valstīs pārsniegusi pirmskrīzes līmeni, liecina jaunākais SEB bankas ekspertu veiktais Baltijas mājsaimniecību finanšu apskats.

Ņemot vērā patēriņa cenu pārmaiņas, strādājošo un pensionāru pirktspēja ir mazāka nekā pirmskrīzes periodā, tomēr tā ir būtiski augstāka nekā pirms 10 gadiem. 2013. gadā strādājošo vidējā reālā darba samaksa (ar inflāciju koriģētā darba samaksa) salīdzinājumā ar 2003. gadu bija par 57% lielāka Latvijā, par 52% lielāka Lietuvā un par 50% Igaunijā.

Laika posmā no 2003. gada līdz 2008. gadam strādājošo pirktspēja Baltijas valstīs strauji uzlabojās, jo iestāšanās Eiropas Savienībā, cerības uz strauju konverģenci līdz ES vidējam ienākumu līmenim, optimistisks nākotnes skatījums un nekustamā īpašuma cenu bums sekmēja strauju vidējo algu pieaugumu. Visās Baltijas valstīs ienākumu pieauguma tendences šajā laika posmā bija līdzīgas, lai gan sākuma pozīcijas bija diezgan atšķirīgas. 2003. gadā Igaunijā vidējā darba samaksa bija būtiski lielāka nekā pārējās Baltijas valstīs, atšķirībai pārsniedzot pat vairāk nekā 50%.

Izejvielu sadārdzinājums un darbaspēka pieejamība būs galvenie ēdināšanas nozares izaicinājumi

Uzņēmēji DB un DNB bankas rīkotā apaļā galda diskusijā prognozē jaunu spēlētāju ienākšanu tirgū un paredz, ka nākotnē varētu pieaugt gatavo maltīšu piegādes klientiem.

Kāda šobrīd ir situācija sabiedriskajā ēdināšanā? Vai, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai un augot iedzīvotāju labklājībai, ēdināšanas uzņēmumi izjūt tendenci vairāk ieturēt maltīti ārpus mājas?

McDonald’s Mārketinga direktore Baltijas valstīs Baiba Zaķe:

Šobrīd noteikti ēšana ārpus mājas kļūst arvien populārāka. Ja kādu laiku bija sajūta, ka cilvēki vairāk gatavo, tagad vairs tā nav. Jo laika, kas paliek pāri pēc saspringtās ikdienas, ir tik maz, ka cilvēki labāk izvēlas vairāk laika pavadīt ar draugiem un ģimeni, nekā būt pie katliem. Redzam arī, ka McDrive vairāk cilvēku brauc, lai ietaupītu savu laiku, paņem maltīti un brauc tālāk.

Šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba alga Latvijā palielinājās par 6,9 % salīdzinājumā ar 2021. gada 1. ceturksni un sasniedza 1297 eiro pirms nodokļu nomaksas, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija.

Tas ir lēnākais algu kāpums Latvijā pēdējā pusotra gada laikā, un iedzīvotāju ienākumi šogad noteikti augs lēnāk nekā cenas, norāda bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš. Šī gada pirmajā ceturksnī algas Latvijā ir augušas arī lēnāk nekā Lietuvā un Igaunijā, taču algu pieaugums ir svārstīgs un pērn Latvijā algas auga straujā nekā kaimiņos. Savukārt kopš 2015. gada darba algas Latvijā ir augušas par 7,5 % gadā un pašreizējais algu kāpums ir ļoti tuvu šim ilgtermiņa vidējam līmenim.

"Šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba samaksa augusi gandrīz visās nozarēs, izņemot atsevišķās pakalpojumu nozarēs, kur pilna laika strādājošo skaits ir audzis straujāk nekā kopējais atalgojums, visticamāk, dēļ minimālo obligāto sociālo iemaksu ieviešanas. Vienlaikus vidējās algas statistiku Latvijā turpina ietekmēt arī COVID-19 pandēmija. Ierobežojumu atcelšana ir ļāvusi atkal darboties ēdināšanas, viesnīcu un izklaides nozarēm, un kopš gada sākuma ir būtiski auguši iedzīvotāju tēriņi pakalpojumu nozarēs," akcentē ekonomists.

2023. gada jūlijā sarukušas pārtikas un rūpniecības preču cenas, tomēr patērētāji droši vien vairāk ievērojuši nevis lētāku ikdienas pārtikas preču grozu, bet krietni lielākus rēķinus par elektrību.

Gada laikā cenas pieaugušas par 6.4%, bet mēneša laikā patēriņa cenu līmenis ir pieaudzis par 0.7%. Saskaņā ar Latvijas Bankas novērtējumu, izmaiņas elektroenerģijas pārvades un sadales pakalpojumu tarifos inflāciju Latvijā jūlijā palielināja par 0.9 procentu punktiem. Bez šādām izmaiņām inflācija Latvijā jau būtu ļoti tuva eiro zonas vidējam inflācijas līmenim, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane.

Gada inflācija jūlijā Latvijā samazinājusies līdz 6,4% 

Patēriņa cenas šogad jūlijā salīdzinājumā ar jūniju Latvijā pieauga par 0,7%, bet...

Turklāt jāņem vērā, ka šī ir samērā neelastīga izdevumu pozīcija, kas skar visas mājsaimniecības. Šādu tarifu pieauguma ietekme uz iedzīvotājiem ar zemākajiem ienākumiem ir salīdzinoši sāpīgāka, jo, lai gan rēķinu var mazināt, meklējot atbilstošos pieslēgumus, tomēr nav iespējams atrast veidu, kā šajā jomā ietaupīt būtiski.

Kopējā inflācijas izmaiņu tendence gan Latvijā, gan eiro zonā ir lejupejoša. Samazinājušās globālās enerģijas un pārtikas cenas, tomēr pamatinflācija, ko vairāk ietekmē atalgojuma izmaiņas un iedzīvotāju pirktspēja, joprojām ir noturīga. Turklāt jāatceras, ka tas, ka inflācija mazinās, nenozīmē, ka visās jomās atgriezīsimies pie cenu līmeņa, kāds bija ierasts pirms šī augstās inflācijas perioda. Zemāka inflācija jūlijā ar pozitīvu mēneša pieauguma tempu nozīmē, ka cenas vidēji turpina pieaugt, vien lēnāk nekā pērn, komentē I.Opmane.

SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis norāda, ka šobrīd maksa par mājokli nav galveno aktualitāšu topā, kaut pēc pāris mēnešiem tā atkal tur nokļūs, jo aktualizēsies jautājumi par un ap siltumenerģijas tarifiem. Daudziem ar mājokli saistītiem pakalpojumiem cenas vairs nemazināsies, tomēr attiecībā uz siltumenerģijas tarifiem ir pamats gaidīt vismaz nelielu samazinājumu. Elektroenerģijas cenas ir normalizējušās, kas nozīmē, ka to ietekme uz inflācijas kritumu pastiprināsies. Ja ziema neizrādīsies pārmēru auksta, tad lieliem sarežģījumiem attiecībā uz mājokļa rēķinu nomaksu rasties nevajadzētu.

D.Gašpuitis atzīst, ka augstās pārtikas cenas joprojām ir problēma. Latvijas pārtikas cenu pieaugums ir bijis ļoti straujš. Ja 2021. gadā vidējais pārtikas cenu līmenis Latvijā bija 94.9% no ES27 vidējā, tad pērnā laikā tas ir jau ir pārsniedzis vidējo un sasniedzis 102.8%. Turklāt, neskatoties un pārtikas cenu līmeņa kritumu jūlijā, salīdzinājumā ar jūniju par 1.2%, gada pieauguma temps ir 11.2%. Graudu, piena cenas pēdējos mēnešos ir bijušas salīdzinoši zemas. Ja cenas noturēsies šajā līmenī, izejvielu cenu kritums arvien vairāk sāks sasniegt galapatērētāju, lai arī jau šobrīd ir pamanāms akciju piedāvātais cenu samazinājums. Tomēr nesenās dabas stihijas ir radījušas jaunus izaicinājumus, tai skaitā Baltijā un Ziemeļvalstīs. Dažādām kultūrām gan ražu, gan kvalitāti ietekmē nelabvēlīgie laikapstākļi. Sausums un salnas pavasarī un vasaras sākumā jau radīja problēmas, taču ražas novākšana daudzviet ir ne tikai jāpārtrauc, tā ir iznīcināta, bet ilgstoši spēcīgais lietus periods arī apdraud graudu dīgšanu un veido piedāvājuma problēmas, kas acīmredzami vairākās grupās nozīmēs cenu pieauguma risku.

Tikmēr cenu kāpums arī pārējās grupās, īpaši pakalpojumos, saglabājas. Vēl paies vairāki mēneši, līdz inflācija sasniegs daudz maz saprātīgu līmeni. Daudz vairāk laika prasīs, lai iedzīvotājos stabilizētos inflācijas uztvere un sāks atjaunoties pirktspēja. Pat zema inflācija nozīmē to, ka cenas turpinās pieaugt. Un, lai arī darba samaksas pieaugums šobrīd arvien pārliecinošāk apsteigs inflācijas kāpumu, starp dažādām sabiedrības grupām pirktspēja atjaunosies nevienmērīgi un ar aizturi. Tādēļ vēl tuvākos ceturkšņus augstās inflācijas ietekme atspoguļosies patēriņā, prognozē SEB bankas ekonomists.

Latvijas iedzīvotāji kosmētikai gadā vidēji tērē 81 eiro, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropā, liecina Latvijas Kosmētikas ražotāju asociācijas apkopotie dati.

Arī salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm Latvijas iedzīvotāji kosmētikai atvēl mazāk līdzekļu. Eiropā viens iedzīvotājs gadā kosmētikai tērē aptuveni 134 eiro, rāda COLIPA Market Performance dati. Visvairāk par kosmētiku maksā Šveices iedzīvotāji – divas reizes vairāk nekā vidēji Eiropā.

«Protams, izdevumus par kosmētiku ietekmē produktu cena un iedzīvotāju pirktspēja konkrētajā valstī. Tajā pašā laikā dati rāda, ka citu valstu iedzīvotāji daudz biežāk izvēlas sevi palutināt, iegādājoties dažādus kosmētikas un skaistumkopšanas līdzekļus. Arī Latvijā mēs biežāk varam novērot, ka cilvēki atvēl papildu līdzekļus kosmētikas iegādei, pievēršot lielāku uzmanību tās kvalitātei, produktu sastāvam un izcelsmes valstij. Par to liecina gan kosmētikas tirgus pieaugums, gan arī pirktspējas palielināšanās pēdējos gados,» norāda Ieva Plaude-Rēlingere, Latvijas Kosmētikas ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja.

Ņemot vērā tirdzniecības platību kvadrātmetru uz vienu iedzīvotāju rādītājus citās Eiropas pilsētās, pēc statistikas Rīgā vēl vienam lielam tirdzniecības centram ir vieta, sacīja nekustamo īpašumu konsultāciju kompānijas Newsec Latvia izpilddirektors Valdis Mitenbergs.

«Protams, Eiropā ir augstāka pirktspēja, bet prognozējam, ka arī Latvijā pirktspēja pieaugs. Piemēram, Tallinā tirdzniecības platību kvadrātmetru uz vienu iedzīvotāju ir vairāk nekā Rīgā. Tallinā pirktspēja ir augstāka, tur brauc iepirkties arī somi, bet pluss arī Rīgai ir lielā tūristu plūsma, arī tūristi no Austrumu valstīm, nerezidenti, kas iegādājušies dzīvokļus uzturēšanās atļauju saņemšanai, arī citi investori, kas ieguldījuši līdzekļus kādos biznesos,» skaidroja V. Mitenbergs.

Tirdzniecības nozare pērn attīstījās diezgan pozitīvi, tomēr jauni lieli tirdzniecības centri nav atvērti, norādīja eksperts. Pašreizējie tirgus dalībnieki, piemēram, Rimi un Maxima, ir atvēruši dažus tirdzniecības centrus, bet tie ir pārsvarā lielveikali, kuros ir vēl daži citi nelieli veikali.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb vidējā alga pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1237 eiro, kas ir par 10,2% jeb 115 eiro vairāk nekā 2020.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Ko par to saka banku analītiķi?

Mārtiņš Āboliņš, Citadeles ekonomists:

COVID-19 pandēmijas izraisītā ekonomikas lejupslīde un bezdarba pieaugums pagaidām nav būtiski ietekmējis darba samaksas pieaugumu Latvijā. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, šī gada otrajā ceturksnī vidējā darba samaksa Latvijā pieauga par 10,2 % salīdzinājumā ar 2020. gada 2. ceturksni un sasniedza 1237 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tas ir kārtējais signāls, ka situācija Latvijas darba tirgū uzlabojas un iedzīvotāju ienākumu kāpumu redzam arī Citadeles privātpersonu klientu kontu datos.

Tomēr kopējā situācija Latvijas darba tirgū joprojām ir neskaidra, jo darba tirgus rādītājus ietekmē ar Covid-19 saistītie ierobežojumi un valsts atbalsta pasākumi. Piemēram, dīkstāves pabalstu saņēmēji netiek uzskaitīti kā nodarbināti un no dīkstāves pabalstu vidējā apjoma ir redzams, ka dīkstāves pabalstus pārsvarā ir saņēmuši strādājošie ar relatīvi zemiem ienākumiem, jo vidējā pabalsta apmērs bija tuvs minimālā pabalsta lielumam. Tādēļ daļa no vidējās algas kāpuma, visticamāk, ir statistikas ilūzija un zīmīgi, ka vidējā darba samaksa Latvijā ir augusi straujāk nekā Igaunijā, lai arī ekonomikas pieaugums Igaunijā šogad ir bijis straujāks nekā Latvijā.

Bizness balstās uz laimīgiem un smaidīgiem apmeklētājiem, tāpēc SIA Kairi saimnieki neslēpj to, ka savus klientus uzskata par draugiem

«Viss notiek ar virzību uz augšu, protams, pa ceļam ir bijušas dažādas ķibeles, bet joprojām neesam zaudējuši optimismu – tas mūsdienās ir galvenais, lai gan brīžiem ir sajūta, ka nolaižas rokas,» neslēpj jafejnīcas Kairi café līdzīpašniece Maija Kaire. To viņa izveidojusi kopā ar savu vīru Jāni. «Ģimenes biznesu vadīt ir diezgan grūti. Galvenais ir nodalīt ģimenes dzīvi no darba,» atzīst Jānis. Maija gan piebilst, ka lielākais ieguvums ģimenes biznesā ir tāds, ka pazīst otra niķus un stiķus. «Ja, piemēram, sanāk kopā divi biznesa partneri, kuri savstarpēji nav pazīstami, vienmēr pa vidu ir kādas nesaprašanās, arī pati to esmu pieredzējusi. Tādos gadījumos katram ir savs redzējums par biznesa attīstību. Savukārt, strādājot kopā ar vīru, tādi «kašķi» nav bijuši. Mums ir kopīga vīzija un mērķi. Mēs viens otram vienmēr varam pateikt to, ko patiesi domājam,» komentē Maija.

Daudzu ar Krieviju saistīto Eiropas uzņēmumu akciju cena strauji sarukusi, otrdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Krievijas un Rietumvalstu politiskā pretstāve atstājusi lielu negatīvu ietekmi arī uz vairāku pasaules lielāko kompāniju akciju vērtībām Eiropā un Āzijā, kuras lielu daļu savu ieņēmumu gūst Krievijā. Šo kompāniju investoriem nepatīk Krievijas rubļa cenas lejupslīde, kas viņu produkciju šajā valstī padara arvien dārgāku. Jāpiebilst, ka ASV dolāra vērtība rubļos kopš šā gada sākuma ir palielinājusies jau gandrīz par 40%, bet eiro – par 25%. Visai ticams, ka saruks Krievijas patērētāju pirktspēja, kas mazina pievilcīga biznesa iespējas šajā valstī. Bloomberg ekonomistu aptaujas rezultāti liecina – pastāv 70% iespējamība, ka nākamo 12 mēnešu laikā Latvijas lielā Austrumu kaimiņa tautsaimniecība ieslīdēs recesijā.

Mērķējot uz daudzmiljonu alus baudītājiem Krievijā un plānojot iekarot eksotisko Ķīnas tirgu, jauna čehu alus darītava Stargorod nobāzējas arī Rīgā.

Klātesot Čehijas un Ukrainas vēstniekiem Latvijā, trīssimt gadu senajā, vēl Ziemeļu karu pieredzējušā ēkā Daugavas labajā krastā atklāts jauns alus restorāns, kurā alus tiek brūvēts pēc čehu tehnoloģijām. Restorāna dibinātājs UBC Group prezidents Igors Gumennijs atklāj, ka Latvija ir ļoti pievilcīga vieta uzņēmējdarbībai. Viņš redz brīvu vietu alus restorānu attīstībai, tāpēc arī veiktas investīcijas ārpus Ukrainas, kur uzņēmumam pieder trīs alus restorāni. Stargorod stratēģija – atvērt savus restorānus lielākajās Krievijas pilsētās, kā arī perspektīvā tos attīstīt tālajā Ķīnā.

Stargorod – tā ir alus darītavu un restorānu ķēde. Mums pieder trīs restorāni Ukrainā – Harkovā, Ļvovā un Doņeckā. Ukrainā esam vēl vairāku restorānu būvniecības stadijā – tie atradīsies Kijevā, Dņepropetrovskā, Zaporožjē un meklējam vietu arī Odesā. Rīga mums ir dabiska vieta postpadomju telpā Baltijā. Jau šonedēļ atvērsim savu restorānu Sočos, kur būs olimpiskās spēles, un martā jauns restorāns būs Sanktpēterburgā. Pēc tam plānojam atvērt savus restorānus visās lielākajās Krievijas pilsētās. Tālākā vieta, kur domājam strādāt, būs Ķīna.

Latvijas ekonomikā šogad turpināsies strauja izaugsme, un to sajutīs arvien vairāk iedzīvotāju, secināts jaunākajā Swedbank ekonomikas apskatā, ko prezentēja Swedbank Latvija galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks.

Eiro zonas izaugsme pērn sasniedza šī biznesa cikla straujāko tempu, kas, ciklam nobriestot, kļūs nedaudz lēnāks. Izaugsme 2018.-2019. gadā būs ap 2.3-1.9%, un to vēl arvien balstīs ECB stimulējošā monetārā politika un zemās procentu likmes. Krievijas ekonomika augs par 2.3-2.0%. Mājokļa cenu korekcija, kas pēc vairākus gadus spēcīgās izaugsmes pērn iesākās Zviedrijas un Norvēģijas lielajās pilsētās, šogad turpināsies. Straujš pieprasījuma kāpums pasaulē ļauj audzēt eksportu un kompensēt kritumu mājokļu būvniecībā. Noskaņojums ir uzlabojies, mājsaimniecību patēriņš turpina augt, un abās ekonomikās 2018. gadā joprojām prognozējam robustu izaugsmi. Līdz ar to būtisku negatīvu ietekmi no šīs korekcijas uz Latvijas eksportu neredzēsim.

Lai gan tabula rāda pieaugumu, realitāte iezīmējas pavisam cita.

Vidējā mājsaimniecība Latvijā pēc iecerēto nodokļu izmaiņu apstiprināšanas tiks pie lieka simtnieka ģimenes budžetā, taču aplēses rāda, ka nodevas un inflācija to aprīs četrkārtīgi. Pirms pusgada sarēķinājām, cik vidējā mājsaimniecība samaksā nodokļos, un to izdarījām arī tagad, ievērojot, kādas nodokļu izmaiņas iecerētas, un iznāk, ka nodokļos būs jāsamaksā 102,38 eiro mazāk. Visos aprēķinos tiek izmantota tikai un vienīgi 2023. gada vidējā alga un vidējā pensija. Vidējā ģimene valstī mūsu izpratnē ir divi strādājošie – vecāki, kuri saņem vidējo algu pēc Centrālās statistikas pārvaldes 2023. gada datiem, divi pensionāri (vecvecāki), kuri saņem vidējo pensiju pēc tā paša gada statistikas, un divi bērni, kuri tiek skaitīti kā apgādājamās personas. Vērā ņemam tikai lielākos nodokļus – pievienotās vērtības nodokli (PVN), iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI). Nekādi citi nodokļi vai nodevas netiek ņemti vērā.

Līdz ar iespaidīgāku naftas cenas kritumu un investīciju trūkumu plaisas Krievijas ekonomikā kļūst aizvien lielākas.

Izskatās, ka arī mērķtiecīgā rubļa vērtības mazināšanās kaimiņvalsts budžetā vairs nespēs aizlāpīt iepriekšējos robus. Kas attiecas uz rubļa saistībām, Krievija līdz šim krītošās naftas cenas kaut kādā mērā varēja kompensēt ar nacionālās valūtas vērtības mazināšanos. Protams, tas radīja samērā pamanāmu inflācijas pieaugumu, tomēr, ja šādas negatīvas svārstības ir īstermiņa rakstura, tad tās var pieciest. Sevišķi vēl, ja rubļa vērtības samazināšanās līdz jauniem antirekordiem naftas cenu vietējā valūtā padarījusi gandrīz vai zelta vērtu. Svārstību rezultātā barels Brent naftas bija sadārdzinājies līdz 3800, kas bija vēsturiski vēl nebijis skaitlis. Tādējādi budžetā ienākošo rubļu plūsma kļuva aizvien intensīvāka, un kaimiņvalsts amatpersonas publiski varēja smīkņāt par Rietumu izvirzītajām sankcijām. Tomēr šāda šķietama eiforija var saglabāties pie pāris nosacījumiem, proti, naftas cenu kritumam ir jābūt īslaicīgam, turklāt rubļa kursam jāmazinās straujāk, nekā krītas melnā zelta cena.

Būvniecības izmaksas šobrīd ir lielākais nekustamā īpašuma tirgus izaicinājums, jo, tām augot, mājokļu pieejamība samazinās, taču iedzīvotāju pirktspēja aug lēnāk nekā būvniecības izmaksas, sacīja nekustamo īpašumu projektu attīstītāja «Bonava Latvija» valdes priekšsēdētājs Mareks Kļaviņš.

«Pirktspēja aug lēnāk nekā būvniecības izmaksas, tādēļ jādomā un jāveic pasākumi, lai samazinātu mājokļu pašizmaksu. Te saredzu vairākas lietas, ko valsts no savas puses varētu izdarīt salīdzinoši ātri, lai mazinātu mājokļu pašizmaksu,» stāstīja Kļaviņš.

Piemēram, norādīja Kļaviņš, būtu nepieciešams sakārtot Dzīvokļa īpašuma likumu, lai varētu dalīt dzīvokļu īpašumos vairāk nekā vienu ēku.

Kļaviņš sacīja, ka Nacionālā nekustamo īpašumu attīstītāju alianse ir iesniegusi priekšlikumu, kuru ir atbalstījušas gan ministrijas, gan Valsts Zemes dienests, gan būvvaldes, bet tas ir «iesprūdis» Saeimā.

«Jaunais likums dotu iespēju efektīvāk izmantot zemes gabalu. Piemēram, ja dzīvojamais projekts sastāv no trim mājām, tad jaunais likums ļautu veidot vienu rotaļlaukumu šīm mājām pa vidu, nevis trīs bērnu rotaļu laukumus - katrai mājai savu, kā to paredz esošā likuma redakcija. Tas nevajadzīgi sadārdzina mājokļa izmaksas, kuras gala rezultātā sedz neviens cits kā dzīvokļu pircēji. Ja apzināmies, ka zemes izmaksas veido 10% no kopējām izmaksām, tad šādā veidā var samazināt mājokļu pašizmaksu. Turklāt mūsu priekšlikums ļautu risināt arī problēmas, kuras ir parādījušās ar privatizētajām daudzdzīvokļu ēkām. Tas ir svarīgi arī no apsaimniekošanas viedokļa, jo apsaimniekojot lielāku ēku kompleksu, var piedāvāt zemāku cenu,» skaidroja Kļaviņš.

Ir dzirdēta un vērtīga ir atziņa, ka valsts iedzīvotājs ekonomisko pieaugumu mēra nevis pēc sausiem makroekonomikas skaitļiem, bet taustāmu monētu šķindoņas maciņā.

Par laimi valsts tautsaimniecības attīstība ir nonākusi fāzē, kad šo taustāmo labklājību izjūt aizvien lielāks mūsu valsts iedzīvotāju skaits, turklāt vispārējā ekonomikas inerce liek domāt, ka arī tuvākajā nākotnē uzlabojumi varētu turpināties. Neraugoties uz to, ka pagājušā gada ceturtajā ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējo triju mēnešu periodu nodarbināto iedzīvotāju skaits valstī ir samazinājies par pieticīgiem 5,8 tūkstošiem, nākotni nebūt nevajag zīmēt drūmās krāsās. Šāds samazinājums gada beigās ir likumsakarīgs un izskaidrojams ar tīri sezonāliem faktoriem, kuru ietekmē mazinās vajadzība pēc darba rokām lauksaimniecības un mazumtirdzniecības sektoros. Patiesībā pagājušā ceturtā ceturkšņa sniegums ir pat labāks saistībā ar vēlo ziemas iestāšanos, kas ļāva turpināt aktīvu darbību celtniecībā. Savukārt, apskatot nedaudz ilgāku laika nogriezni, ir redzams, ka nodarbināto iedzīvotāju skaits Latvijā turpina palielināties un saskaņā ar statistiķu aplēsēm pagājušā gada beigās sasniedza 900,2 tūkstošus, kas ir par 7,4 tūkstošiem vairāk nekā gadu iepriekš. Par situācijas uzlabošanos liecina arī mājsaimniecību apsekojumi, no kuriem skaidri un nepārprotami var apjaust, ka situācija uzlabojas ne tikai makroekonomisko skaitļu aprēķinos, bet arī iedzīvotāju makos ar tendenci darba ņēmēju struktūrā samazināties mazāk atalgoto strādājošo īpatsvaram un palielināties to iedzīvotāju skaitam, kuri sevi var pieskaitīt labāk atalgotajiem.

Rekordstraujais un rekordaugstais procentu likmju paaugstināšanas periods vēl nav galā. 26. jūlijā ASV FRS, pēc pauzes jūnijā, atgriezās uz procentu likmju celšanas takas un kopš pagājušā gada sākuma jau vienpadsmito reizi paaugstināja dolāra bāzes procentu likmi, šoreiz par 25 bāzes punktiem. Pēdējo reizi tik augsta dolāra bāzes procentu likme (koridors 5,25% - 5,50%) bija 2001. gada martā.

Dienu vēlāk amerikāņiem ar devīto procentu likmju paaugstinājumu pēc kārtas pievienojās Eiropas Centrālā Banka (ECB). Sākot ar 2023. gada 2. augustu par 25 bāzes punktiem paaugstināta galvenā refinansēšanas operāciju procentu likme (4,25%), kā arī aizdevumu iespējas uz nakti procentu likme (4,50%) un noguldījumu iespējas uz nakti procentu likme (3,75%). Pēdējo reizi tik augsta eiro galvenā refinansēšanas operāciju procentu likme bija 2008. gada oktobrī.

ECB atkal palielina procentlikmes 

Eiropas Centrālās banka (ECB) ceturtdien nolēma paaugstināt procentlikmes....

Vai šis eiro procentu likmju paaugstinājums ir pēdējais? Līdz septembra ECB sapulcei būs pāris svaigāku inflācijas datu publikāciju (par jūliju un augustu), tādēļ šobrīd centrālās bankas vadība neizslēdz ne kārtējo procentu likmju paaugstinājumu ne arī iespējamu iepauzēšanu. ECB ir kareivīgi noskaņota noliekt inflāciju līdz vidējā termiņa mērķim 2% (jūnijā inflācija bija 5,5%).

Aizņēmējiem iespējas atelpai vēl nav

Lai arī visos procentu likmju grafikos turpmākā likmju kāpuma izredzes mazinās, centrālās bankas nedod iespēju atelpai. Tendences procentu likmju tirgū nemainās un sagaidāmie centrālās bankas noteikto procentu likmju kāpumi jau parasti iepriekš ir ierēķināti Euribor procentu likmēs.

27. jūlijā 1 gada Euribor likme bija 4,14%, 6 mēnešu likme – 3,972%, bet 3 mēnešu likme – 3,714%. Nākamajās dienās pēc ECB lēmuma visticamāk būs vērojams neliels īstermiņa procentu likmju kāpums, bet garāko termiņu procentu likmes tirgus dalībnieki visticamāk mainīs reaģējot uz svaigākajiem inflācijas datiem (jūlija provizoriskos eiro zonas inflācijas datus publicēs 31. jūlijā).

ECB noskaņojums joprojām nav kredītu izmaksām labvēlīgs, jo inflācija pārāk ilgi uzkavējas pārāk augstos līmeņos, tādēļ ir jāatkārto jūnijā teiktais, ka noteikti neliela rezerve potenciālam likmju turpmākam kāpumam ir jāpatur, bet ne vairs pārāk daudz.

ECB rīcības rezultātā eiro zonā ir vērojama būtiska kredītu izmaksu sadārdzināšanās un sekas tam ir pieprasījuma mazināšanās pēc jauniem kredītiem. ECB komentē: “Stingrāki finansēšanas nosacījumi arī padara mājokļus mazāk pieejamus un pievilcīgus kā ieguldījumu, un pieprasījums pēc hipotēkām ir samazinājies jau piekto ceturksni pēc kārtas.”

Latvijas iedzīvotāju pirktspēja turpina samazināties

Mājsaimniecību noguldīju tendences Latvijas bankās joprojām nemainās. Šī gada jūnijā mājsaimniecību noguldījumu apjoms salīdzinājumā ar pagājušā gada jūniju pieauga tikai par 1,8%, kas ir vairāku gadu zemākais rādītājs. Inflācija joprojām ir augstāka nekā naudas apjoma pieaugums, kas nozīmē to, ka Latvijas iedzīvotāju pirktspēja turpina samazināties.

Ar divu ciparu procentu likmi gada laikā pieauguši uzņēmumu noguldījumi (+11,7%), bet arī tur temps pēdējos mēnešos samazinās.

ASV FRS nākamā sapulce būs 19. un 20. septembrī, bet ECB vadība tiekas 14. septembrī.

Neraugoties uz pēdējo gadu lejupslīdi būvniecības nozarē, iespējamo visaptverošo krīzi, valsts budžeta izaicinājumiem, SIA MONUM – viens no lielākajiem būvuzņēmumiem valstī - plāno izaugsmi un izaicinājumus grasās padarīt par iespējām.

Par to, kādēļ tas izdosies, Dienas Biznesa jautājumi jaunajai uzņēmuma vadītājai - valdes loceklei Evitai Domello.

Vadāt vienu no prāvākajiem Latvijas būvuzņēmumiem. Kādas ir jūsu prioritātes un fokusi uzņēmuma vadībā? Kas ir MONUM jūsu vadībā, un kādi ir nākotnes mērķi?

Esmu ienākusi uzņēmumā ar bagātu vēsturi, pieredzi un tradīcijām. Būtiski, ka MONUM kā uzņēmums ir apzinājies savu nozīmi un spēju ietekmēt un mijiedarboties ar sabiedrību vides, sociālajās un ekonomiskajās jomās. Man kā vadītājai ir jānodrošina, ka MONUM ir ilgtspējīga biznesa uzņēmums. Plānoju uzņēmuma izaugsmi veicināt, pārskatot un sakārtojot iekšējos darbības procesus, meklējot efektivizācijas un maksimālas digitālo rīku izmantošanas iespējas, kas iespējami atvieglo tik ļoti vērtīgos cilvēkresursus, ļaujot tiem primāri pievērsties un izmantot savu potenciālu galvenajam - būvniecības vadības procesam, lieki netērējot laiku blakus procesiem. Būvniecībā, līdzīgi kā citās jomās, ar katru gadu aizvien aktuālāka kļūst pilnvērtīga digitālā transformācija, kas manā skatījumā nozīmē pāreju uz informācijas apriti strukturētā elektroniskā formātā, savienojot dažādas izcelsmes datus, tādējādi palīdzot izprast būvprojekta risinājumus, risinājumu savienojamību, modeļu detalizāciju, kā arī kontrolēt izstrādāto projektu kvalitāti. Šis ir arī stratēģiski svarīgs solis uzņēmumā, ņemot vērā apstākli, ka jau no 2025.gada 1. janvāra stāsies spēkā prasība publisku personu finansētu trešās grupas ēku būvniecībā piemērot būvju informācijas modelēšanu (BIM).

Minimālās algas paaugstināšana no nākamā gada veicinās bruto algu kāpuma paātrināšanos, kā arī veicinās algu pirktspējas atjaunošanos, sākot no 2023.gada otrās puses, prognozēja banku analītiķi.

Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs uzskata, ka, lai arī inflācija paliek augstā līmenī, vidējās bruto algas pieauguma temps šā gada trešajā ceturksnī bija salīdzinoši lēns - tikai 6,3%, sasniedzot 1384 eiro mēnesī.

Ievērojamā starpība starp inflāciju un algu pieaugumu liecina, ka iedzīvotāju pirktspēja turpina rukt, norāda ekonomists. Darbinieku trūkums, kas bija viens no algas dzinējiem, nedaudz samazinājās šā gada trešajā ceturksnī, un visdrīzāk tas bija iemesls, kādēļ algu pieauguma temps sabremzējās.

Prezidents izsludina likuma grozījumus par minimālās algas paaugstināšanu 

Valsts prezidents Egils Levits izsludinājis grozījumus Darba likumā, kas paredz, ka no...

Kaut arī algu gada pieauguma temps sabiedriskajā sektorā šā gada trešajā ceturksnī bija straujāks, salīdzinot ar privāto sektoru, reģionos situācija ir atšķirīga. Visstraujāk algas pieauga Pierīgā, bet visaugstākā vidējā bruto alga bija Rīgā. Kaut arī Latgale arvien ir reģions ar viszemāko vidējo bruto algu, izaugsme šajā ziņā notiek salīdzinoši lēni, tāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību arī sociālajam aspektam. Migunovs uzsver, ka īpaši svarīgi tas ir šajos ekonomiski sarežģītajos laikos, lai iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem spētu samaksāt par savām pamatvajadzībām un nepaliktu zem nabadzības robežas.

LDDK: Balsojums par minimālo algu demonstrē aizejošā parlamenta aroganci 

13.Saeimas deputāti savā pēdējā plenārsēdē 27.oktobrī galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus...

Migunovs atgādina, ka Saeima nolēma palielināt minimālo algu 2023.gadā līdz 620 eiro. Ņemot vērā augstās inflācijas apstākļus, šis palielinājums palīdzēs balansēt nodarbināto ieņēmumus un izdevumus, kas ir īpaši svarīgi vismazāk atalgotajām iedzīvotāju grupām.

Minimālās algas palielināšana atspoguļosies vidējās algas pieaugumā valstī, tajā pašā laikā mazinot zemākas algas saņēmēju atpalicību no vidējā līmeņa. Tomēr Migunos skaidro, ka tās palielināšana pati pa sevi nenozīmē ekonomisko izaugsmi - pieaugot algām, palielinās darbaspēka izmaksas uzņēmējiem, līdz ar to konkurētspējas saglabāšanai vēl jo svarīgāka kļūst darbinieku kvalifikācija un produktivitāte.

"Luminor Bank" ekonomists Pēteris Strautiņš akcentē, ka trešajā ceturksnī darba samaksas pieaugums palēninājās līdz 6,3%, salīdzinot ar 7,6% šī gada pirmajā pusē.

Bremzēšanās lielā mērā ir saistīta ar pandēmijas īpašo pasākumu beigām, skaidro Strautiņš. Ja veselības aprūpē algu kāpums īslaicīgi bija mērāms pat desmitos procentu, tagad tas samazinājies līdz 1,2%. Algu dinamiku nepārprotami ietekmē arī krīze būvniecībā, kur atalgojums gada laikā ir audzis tikai par 0,5%. Pavājš algu kāpums bija arī profesionālo pakalpojumu nozarē, kur tas iepriekš auga ļoti strauji un ir sasniedzis visnotaļ cienījamu līmeni, vidēji 1784 eiro. Straujākais algu kāpums reģistrēts trīs tehniskās nozarēs - ieguves rūpniecībā (par 13,5%), komunālajos pakalpojumos (par 11,7%) un transportā (par 10,6%).

Vidējā neto alga ir pirmo reizi pārsniegusi 1000 eiro, sasniedzot 1013 eiro, norāda Strautiņš, vienlaikus atzīstot, ka neto algas pirktspēja ir samazinājusies par 12,9%, kas ir pat sliktāk nekā globālās finanšu krīzes jeb dižķibeles laikā 2008. un 2009.gadā. Tad reālās algas kritums 2009.gada ceturtajā ceturksnī sasniedza 10,8%.

Taču Strautiņš uzsver, ka ir milzu atšķirība - tobrīd aizņemto darbavietu skaits samazinājās pat vairāk nekā par 20% gadā, savukārt tagad to skaits ir stabils. Strautiņa ieskatā pēc šī krituma pirktspējas atjaunošanās notiks daudz straujāk, Latvijas ekonomikai nebūs jācīnās ar nesabalansētības sekām - pirktspējas kritumu ir izraisījuši galvenokārt pārejoši ārēji apstākļi. Konkurence par darbiniekiem ir intensīva, pirktspēju atgūt palīdzēs enerģijas un citu izejvielu cenu kritums.

Lai arī ekonomika visdrīzāk ir recesijā, kas iestiepsies nākamajā gadā, nominālais algu kāpums paātrināsies, veicinot algu pirktspējas atjaunošanos, sākot no 2023.gada otrās puses, prognozē Strautiņš. Viņaprāt, to veicinās minimālās algas palielināšana, kas ir pamatota, ņemot vērā zemo minimālās un vidējās algas attiecību. Labāk veicināt straujāku algu pieaugumu, vienlaikus veicinot ekonomikas pārstrukturēšanos, nevis riskēt zaudēt cilvēkus emigrācijā, uzskata ekonomists.

"Latvijas un Baltijas inflācijā šobrīd ir liela neizskaidrojamā komponente - cenu kāpums, ko neizskaidro enerģijas, izejvielu un darbaspēka izmaksu daļa. Acīmredzot, lielo cenu jucekli daudzi uzņēmumi ir izmantojuši, lai palielinātu maržas. Citiem vārdiem, uzņēmumiem ir izdevies pārdalīt kopējo ienākumu plūsmu par labu sev, pēc šīs daļas pakāpeniskas zaudēšanas iepriekšējos desmit gados," pauž Strautiņš.

Kopējais algu fonds saskaņā ar iekšzemes kopprodukta (IKP) datiem trešajā ceturksnī auga par 9%, kamēr nominālais IKP trešajā ceturksnī palielinājās par 15%. Savukārt IKP ienākumu komponente, kas ietver uzņēmumu peļņu (bruto ienesa un bruto jauktais ienākums) auga par 23,4%. Taču šī tendence nav ilgtspējīga, uzsver Strautiņš. Viņš uzskata, ka labā peļņa mudinās uzņēmumus pieņemt darbiniekus, tas saasinās konkurenci darba tirgū un stimulēs reālo algu kāpumu. Ar laiku pircēji atkal sāks kritiskāk vērtēt piedāvājumus, savukārt algota darba veicēji izmantos iespējas prasīt lielākas algas.

Strautiņš atgādina, ka 2019.gadā jeb pēdējā pirmspandēmijas gadā darba samaksa veidoja 49% no IKP. Pandēmijas sākumā šis koeficients vēl pieauga, bet šī gada pirmajā pusē algu un sociālās apdrošināšanas iemaksu kopsumma vairs atbilda tikai 46,6% no IKP.

Algota darba veicēju daļa kopējos ienākumos drīz atkal augs un var pārsniegt iepriekšējo maksimumu, prognozē ekonomists. Viņaprāt, to veicinās gan demogrāfiskā situācija, gad ekonomikas struktūras maiņa, jo palielinās to nozaru daļa, kas nav kapitālintensīvas, kur izmaksu struktūrā dominē cilvēku laiks.

Laikā no 2012.gada līdz šī gada otrajam ceturksnim kopējais aizņemto darbavietu skaits auga par 53 000. Lielākie pieaugumi starp bija programmēšanā - par 11 770, medicīnā - par 10 373, sociālajā aprūpē bez izmitināšanas - par 9860, informācijas pakalpojumos - par 6255. Savukārt starp nozarēm ar lielākajiem samazinājumiem dominē kapitālintensīvas jomas, piemēram, apstrādes rūpniecības un transporta apakšnozares. Šobrīd algu daļa IKP ir tuva ES vidējam rādītājam, kas pirmajā pusgadā bija 47,2%. Tādā izteikti uz pakalpojumiem orientētā ekonomikā kā Latvijā šī attiecība var būt augstāka, uzskata Strautiņš.

Latvijā ir viens no augstākajiem stipro alkoholisko dzērienu akcīzes nodokļiem Eiropā, secināts Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) docenta Māra Juruša pētījumā par alkoholisko dzērienu nodokļa struktūru Latvijā un pārējās Eiropas Savienības (ES) valstīs, informē pētījuma autors.

Pētījuma mērķis bija izvērtēt esošo nodokļu politiku un aprēķināšanas metodoloģiju Latvijā un saprast, kādas izmaiņas ir nepieciešamas, lai veicinātu akcīzes nodokļa ieņēmumu palielināšanu un sabalansētu akcīzes nodokļa likmi ar ekonomisko situāciju.

Pētījums kliedē mītu, ka Latvijā ir zems nodokļu slogs. Tāds tas nav attiecībā uz patēriņa nodokļiem, piemēram, akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem, īpaši stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem. Vērtējot pēc pirktspējas, alkohola akcīzes nodoklis Latvijā ir nesamērīgi augsts – secināts pētījumā.

Viens no faktoriem, kas būtu jāņem vērā efektīvas akcīzes nodokļa likmes noteikšanā, ir pirktspēja. Stiprā alkohola akcīzes nodoklis Latvijā ir krietni augstāks nekā citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, ja salīdzina to pēc ietekmes uz cenu pēc patērētāju pirktspējas, Latvijā veidojās visnelabvēlīgākā situācija. Piemēram, Latvijā no visām ES dalībvalstīm personai ar vidējo algu jāstrādā visilgāk (372 min), lai nopelnītu pudeli stiprā alkoholiskā dzēriena, Eiropas Savienības dalībvalstīs vidēji šis skaits sasniedz 143 min.

Šī gada siltais pavasaris un karstā vasara varētu būt “atkausējuši” ieilgušo sasalumu privātpersonu un uzņēmēju vēlmē piesaistīt finansējumu, lai iegādātos vai paplašinātu mājokli, uzņēmuma telpas, ieguldītu jaunās iekārtās un eksportētu vairāk.

Tam ir virkne cerīgu priekšnosacījumu – inflācijas vilnis atkāpjas, Eiropas Centrālā banka (ECB) sāk piesardzīgi samazināt procentu likmes, algas un pirktspēja aug un izskatās, ka ekonomika ieiet jaunā attīstības ciklā. Tomēr ir viena nelāga blakne, kas apgrūtina un ierobežo spēju aizņemties, lai realizētu ieceres, – tā ir augstā ēnu ekonomikas izplatība, kas īpaši skar uzņēmējdarbības finansēšanu, taču ietekmē arī privātpersonu spēju aizņemties. Nemainīgi aktuāla tā ir būvniecības sektorā, kas tradicionāli ir viens no galvenajiem kreditēšanas tirgus virzītājspēkiem.

Lai arī kopējais ēnu ekonomikas apjoms pērn ir mazinājies (par to liecina Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs), tas aizvien vēl veido iespaidīgu apjomu – 22,9% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Un būvniecībā, salīdzinot ar citām nozarēm, ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā joprojām ir visaugstākais – 34,2%, liecina indeksa dati. Salīdzinājumam, – mazumtirdzniecībā ēnu ekonomikas apjoms ir 27%, pakalpojumu sektorā 26,4%, ražošanā 18,9%, bet vairumtirdzniecībā 13%.

Latvijas ekonomika turpina augt; galvenais izaugsmes virzītājspēks joprojām ir mājsaimniecību patēriņš, ko balsta diezgan strauja algu izaugsme un ļoti zema inflācija.

Eksporta izaugsme ir piebremzējusies, un konkurētspējas izaicinājumi kļūs arvien nozīmīgāki, secināts jaunākajā Swedbank ekonomikas apskatā, ko šodien prezentēja Swedbank Latvija galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks un Swedbank Latvija vecākā ekonomiste Lija Strašuna.

Lai tos risinātu, ir nepieciešams straujāks ražīguma kāpums. Laba ziņa, ka investīciju aktivitāte, šķiet, sāk atkopties, pat neskatoties uz aizkavēšanos struktūrfondu piešķiršanā no valsts puses. Budžets pašlaik jūtas diezgan ciešami. Bet, lai varētu būtiski palielināt budžeta tēriņus, nepalielinot deficītu, politiķiem jāpalielina nodokļu ieņēmumi. Tas jādara gudri un ilgtspējīgi, bet 2016.gada budžets diemžēl to nedara.

Vidējā mēneša darba samaksa pēc nodokļiem šogad jau pārsniedz 2008.gada vidējo rādītāju. Bet reālā alga jeb algas pirktspēja, ņemot vērā inflāciju, pirmskrīzes līmeni varētu sasniegt 2014.gadā.

Tā lēš Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs. Viņš atgādina, ka vidējā mēneša darba samaksa pēc nodokļiem 2013. gada martā bija 357 lati, kas par 2% pārsniedz 2008.gada vidējo rādītāju (350 lati). Tādējādi latu (nominālā) izteiksmē vidējā alga pārsniedza pirmskrīzes līmeni. Tomēr piecu gadu laikā auga arī cenas – patēriņa cenu indekss 2013. gada martā par 10% pārsniedza 2008. gada vidējo rādītāju. Tādējādi reālā alga jeb vidējās algas pirktspēja – par mēneša darba samaksu nopērkams preču un pakalpojumu daudzums - joprojām par dažiem procentiem atpaliek no pirmskrīzes līmeņa. Tas attiecas gan uz neto algu (pēc nodokļiem), gan uz bruto algu (pirms nodokļiem).

Pirms sākt runāt par potenciālo procentu likmju pazemināšanu, par spīti tirgus gaidām, Eiropas Centrālā Banka (ECB) ceturtajā sanāksmē pēc kārtas nolēma pagaidīt papildu datus.

Šobrīd izskatās, ka arī uz aprīļa ECB sapulci vēl nebūs pietiekoši daudz svaigu datu un, visticamāk, ja nenotiks nekas ārkārtējs, pirmo procentu likmju pazeminājumu varētu sagaidīt 6. jūnija sapulcē. Tas, ka ECB turpina procentu likmes noturēt pagājušā gadā paceltajos līmeņos, pēdējās nedēļās licis nedaudz pakāpties eiro ilgtermiņa procentu likmēm.

Eiro ilgtermiņa procentu likmes, cerot uz ECB likmju pazemināšanu šī gada sākumā, jau pagājušā gada nogalē bija diezgan strauji devušās zemākos līmeņos. Piemēram, 1 gada Euribor likme no 4.2% atzīmes pagājušā gada septembrī nokrita līdz 3.51% līmenim jau decembrī. Tagad, redzot, ka ECB turpina un, šķiet, vēl kādu laiku turpinās, eiro procentu likmes nemainīt, 1 gada Euribor likme kopš februāra sākuma no 3.505% ir pakāpusies uz 3.74%. Tātad, ECB neko nemainot, tirgus dalībnieki 1 gada Euribor 3 mēnešu laikā pazemināja par 70 bāzes punktiem un tagad atkal paaugstināja par 20 bāzes punktiem – tirgus viedoklim ir liels spēks.