Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) speciālistu veiktā oficiālā ražas prognozēšana liecina – graudiem lielākoties ir vairs tikai lopbarības kvalitāte. Neraugoties uz to, kopraža solās būt salīdzinoši laba – 2629,4 miljoni tonnu, informē LLKC.

Situāciju reģionos LLKC eksperti ieskicē šādi: Kurzemē – ja būs saulains, labības nokulšana šonedēļ varētu noslēgties. Zemgalē – daži saimnieki kulšanu pabeiguši, tomēr vēl ir daļa saimnieku, kuri cer uz saulainu laiku, lai kulšanu pabeigtu. Vidzemē un Latgalēkopumā vidēji nokults ne vairāk kā 50% no visām platībām.

Slapjo lauku nokulšana palielina arī izmaksas saimniekiem, – kaltēšana maksā no 2,85–4,5 eiro/t, kas, kuļot ar 20–22% mitrumu veido aptuveni 25 eiro/t. Ja raža ir aptuveni 6 t/ha, tad kopējie zaudējumi uz hektāru ir līdz pat 150 eiro. Turklāt palielinās degvielas patēriņš kombainiem, kuri strādā uz slapjiem laukiem.

Graudaugu kopraža šogad tomēr gaidāma mazāka par iepriekš prognozēto – 2,509 miljoni tonnu, liecina Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) speciālistu veiktās aplēses.

Augustā prognozētā salīdzinoši optimistiskā graudu kopraža – 2,629 miljoni tonnu tomēr izrādījusies pārlieku cerīga. Vislielākais ražas prognozes kritums konstatētsvasaras kviešiem – augustā prognozēja kopražu 589,01 tūkst. t, septembrī – 532,3 tūkst. t un vasaras miežiem – augustā – 301,8 tūkst. t, septembrī – 282,9 tūkst. t, kā arī vasaras rapsim – attiecīgi 43,8 un 36,1 tūkst. t.

Oskars Balodis, LLKC Augkopības nodaļas vadītājs: «Latgalē un Vidzemē, kur ražas novākšana bija vissarežģītākā, īpaši vasarājiem, ražas prognoze samazināta visvairāk. Par lielāko problēmu vasarāju novākšanā šī reģiona zemnieki min pārlieku nezāļainību, ko radīja ilgstošais mitrums, kā arī veldri, kura pēc augusta lietavām vairs nebija novācama.»

#Šajā piektdienā portāls db.lv piedāvā ieskatīties rapšu eļļas tapšanas procesā uzņēmumā SIA Iecavnieks&Co.

Šajā piektdienā portāls db.lv piedāvā ieskatīties rapšu eļļas tapšanas procesā uzņēmumā SIA Iecavnieks&Co.

SIA Iecavnieks&Co ir viens no lielākajiem nerafinētās eļļas ražotājiem Baltijā, kas pārstrādā rapšu, linu un kaņepju sēklas no kurām iegūst nerafinētās pārtikas eļļas, kā arī eļļu lopbarībai un tehniskajām vajadzībām, izmantojot auksto spiešanas tehnoloģiju.

Eļļas ražošanas procesā tiek saražoti lopbarības rauši, kas ir vērtīgs proteīna avots.

Uzņēmuma «zaļo domāšanu» apliecina izmantotā augstvērtīgā tehnoloģija, kas ļauj iegūt dabīgus produktus, nepievienojot nekādas pārtikas piedevas, un neradot atkritumus ražošanas procesā, informē uzņēmuma ražotnes vadītāja Sanita Celitane.

Vilani ir pirmā jaunā linu šķirne, kuru pēc vairāk nekā 25 gadu darba selekcionējuši un reģistrējuši SIA Latgales Lauksaimniecības zinātnes centrs un Agroresursu un ekonomikas institūta zinātnieki

Šī ir pirmā Latvijā selekcionētā linu šķirne pēc 84 gadu ilga pārtraukuma.

Pēc pārbaudes 2017. un 2018. gadā Polijā Latvijas šķiedras linu līnijai I18-1 piešķirts šķirnes statuss ar nosaukumu Vilani. Tā atzīta par atšķirīgu, viendabīgu un stabilu atbilstoši Eiropas Savienības Kopienas augu šķirņu biroja (CPVO) prasībām, ko apliecinājusi testēšanas institūcija - Research Centre for Cultivar Testing.

Selekcionāra apliecība un tiesības uz sēju piešķirtas Agroresursu un ekonomikas institūtam. Lini Vilani paredzēti gan šķiedras, gan sēklu ražošanai, šķirne ir vidēji agrīna - veģetācijas periods 83 dienas. Kvalitatīvu stiebriņu iegūšanai lielāka nozīme ir šķirnēm ar īsāku veģetācijas periodu, kuras var novākt agrākos termiņos, kad ir labvēlīgāki laika apstākļi linu salmiņu tilināšanai. Novērtējot šķirnes ražību, secināts, ka tā ir augsta – iegūtas vidēji 7,72 tonnas no hektāra salmiņu, tai ir laba veldres izturība un mazāka uzņēmība pret nozīmīgākajām linu slimībām, un tā zied baltiem ziediem. Šķirne ir piemērota Latvijas augsnes un klimatiskajiem apstākļiem, Dienas Biznesam apstiprināja Latvijas Zemkopības ministrijā.

Laiks izmantot robu, ko rada tirdzniecības kariņu radītā dažu nevēlēšanās importēt no ASV.

Šobrīd viena no visvairāk apspriestajām tēmām turpina būt globālie tirdzniecības kari, un sagaidāms, ka tas tā būs vēl kādu laiku. Līdz šim jūtamāk notiekošais pārtikas izejvielu tirgū ietekmējis sojas pupiņu vērtību, kura preču biržā nogāzusies līdz 10 gadu zemākajam līmenim. ASV ieviešot papildu tarifus Ķīnas importam, šī Tālo Austrumu lielvalsts par cīņas lauku izvērš sojas tirgu (ASV, kas ir viena no pasaulē lielākajām sojas pupiņu audzētājām, aptuveni pusi no savas to ražas ved uz Ķīnu).

Pašlaik izskatās, ka sojas pupiņu tirgus no izejvielām nebūs vienīgais cīņas lauks, un pastāv risks, ka pasaule galu galā piedzīvos ko līdzīgu «pārtikas kariņam», kad dažādiem šādiem produktiem, piemēram, tiek noteikti jauni tarifi.

Biodīzeļdegvielas ražotājs “Bio-Venta” plāno dubultot rapšu sēklu pārstrādes jaudas no 100 tūkstošiem līdz 200 tūkstošiem gadā, kā arī palielināt rapšu raušu ražošanu no 56 500 līdz 113 tūkstošiem tonnām gadā.

Lai to sasniegtu plānots investēt jaunas rapšu eļļas spiešanas līnijas uzstādīšanā, izmantojot Eiropas Lauksaimniecības Fonda lauku attīstībai (ELFLA) finansējumu.

Projekta kopējās izmaksas ir 7.2 miljoni eiro, no tiem publiskais finansējums - 672 tūkstoši eiro. Ražošanas līniju plānots nodot ekspluatācijā 2025. gada novembrī.

"Jaunās iekārtas būs analoģiskas esošajām tehnoloģijām, tādejādi viegli integrējamas pašreizējās ražošanas un vadības sistēmās. Šis ir nozīmīgs projekts arī tautsaimniecības attīstībai, jo radīs 15 jaunas darba vietas un palielinās iepērkamo rapšu sēklu apjomu no vietējiem audzētājiem. Ražošanas kapacitātes pieaugums ļaus pārstrādāt lielāku apjomu Latvijā izaudzēto rapšu sēklu, radot pievienoto vērtību vietējai ekonomikai,” uzsver Indulis Stikāns, “Bio-Venta” ražošanas direktors un valdes loceklis.

2023.gadā iegūts 2,7 milj. tonnu graudu, kas ir par 527,8 tūkst. tonnu jeb 16,3% mazāk nekā 2022.gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie provizoriskie dati.

Graudaugu sējumu platība pērn pieauga par 17,2 tūkst. hektāru jeb 2,2%, tomēr graudaugu ražība laikapstākļu ietekmē bija zemākā pēdējo piecu gadu laikā - 34,1 centners no viena hektāra.

Jūnijā kopējais nokrišņu daudzums bija 67% zem mēneša normas, līdz ar to 2023.gada jūnijs kļuva par otro sausāko novērojumu vēsturē. Savukārt, pretēji sausajam jūnijam, augusta kopējais nokrišņu daudzums bija 88% virs mēneša normas.

Ziemāju graudaugu kopraža 2023.gadā salīdzinājumā ar 2022.gadu samazinājās par 390,2 tūkst. tonnu jeb 15,7%, sasniedzot 2,1 milj. tonnu. Ziemāju graudaugu vidējā ražība samazinājās no 48,7 centneriem no hektāra 2022.gadā līdz 41,3 centneriem 2023.gadā, kas ir zemākā vidējā ražība kopš 2018.gada (41,0 centneri).

Latvija ir liela rapšu sēklu audzētāja, taču trūkst to pārstrādes jaudu, kā rezultātā lieli rapša apjomi tiek eksportēti, vienlaikus nozīmīgi izmantojamās rapša eļļas apjomi tiek importēti, no kuriem daļa ir pat tāda, kas pirms tam ir izvesta uz rafinēšanu Igaunijā, jo Latvijā tādas iekārtas nav.

DB aptaujātie norāda, ka Latvijā esošās rapšu sēklu pārstrādes apjoms ir būtiski mazāks par valstī izaudzēto rapša sēklu ražu, un šķiet, ka pašreizējā situācija tuvākajā laikā nemainīsies. 2022. gadā ievākta rapšu sēklu raža 355 tūkst. t apmērā, savukārt pārstrādes apjoms ir vairāk nekā trīs reizes mazāks. Jāņem vērā, ka 2022. gadā rapša sēklu eksporta apjoms bija 342 tūkst. t, kas ir tikai par 13 tūkst. t mazāks nekā aizpērnajā gadā ievāktā raža. Pēc vairāku aptaujāto domām šie dati prasās pēc detalizētas izpētes, jo virspusēji tas nozīmē ne tikai pamatīgu noliktavu krājumu, bet arī rapša sēklu importa klātbūtni, turklāt pastāvot iespēja, ka rapša sēklu eksporta apjomos no Latvijas atrodas arī importētais rapsis, tādējādi palielinot eksporta ieņēmumus un uzlabojot statistiku.

Latvijai, kas jau tautasdziesmās apdziedāta kā zilo linu zeme, ir gan linkopības un linu pārstrādes tradīcijas, gan nākotnes potenciāls.

Tomēr par pašreizējo situāciju uzņēmēju domas dalās. «Diemžēl neko daudz par linkopības nozari Latvijā pateikt nav iespējams. Tā ir ļoti maza. Nav iespējams salīdzināt ar 30. gadiem, kad lina izstrāde Latvijā veidoja nopietnu eksporta procentu. Šobrīd Latvijā ļoti nelielos daudzumus audzē linu, kas pārsvarā ir derīgs tehnisko izstrādājumu (virves vai izolācijas materiāli) ražošanai. Diemžēl nepiepildījās 2007. gadā izstrādātais Ekonomikas ministrijas sapņu plāns par lina nozares atdzīvināšanu Latvijā, kas paredzēja būtisku labumu valsts ekonomikai,» saka Oskars Polmanis, tekstillietu ražotāja SIA Latvijas tekstils valdes loceklis.

SIA Lineo līdzīpašnieces Gundega Kupča–Jurjāne un Sandra Brante kopš mājas tekstila uzņēmuma nodibināšanas arī pašas guļ uz liniem

«Citādāk vairs nevaram,» abas saka. Sandra atceras, ka sākumā viņai bijusi vēlme kaut ko sākt pašai savu, taču pietrūcis spēju noformulēt, kas tieši tas varētu būt, līdz televīzijas raidījumā noskatījusies sižetu par zviedru uzņēmējiem, kuri labprāt iepirktu linu izstrādājumus, ja vien Latvijas uzņēmumi to piedāvātu. Idejai un ierosmei atsaucās un pieslēdzās Gundega. «Tā abas enerģiski sākām – aizbraucām uz Lietuvu, linu tekstila izstādi, atradām dažus Lietuvas un Igaunijas ražotājus, kas atbilda tam, kā mēs iztēlojāmies to, ko vēlamies,» stāsta Sandra.

Gads kopš sākuma

Aktīvu darbību uzņēmums sāka pirms gada jūlijā, līdz tam noritēja sagatavošanās garākais process – atbilstošu meistaru atrašana un iecerētā produkcijas izskata un kvalitātes sasniegšana. Šūšana pašlaik ir ārpakalpojums, nav tādu apjomu, lai vērtu pašas savu darbnīcu. Atrast labus meistarus ir samērā grūti – lins ir sarežģīts šūšanā, ne visiem pietiek drosmes ar to strādāt, jāspēj izmantot audumu maksimāli, vīlēm un apšuvumiem jābūt atrādāmiem arī no kreisās puses. Drēbniekiem nepatīkot taisnus gabalus šūt, viņi arodu apguvuši, lai radītu tērpus. Taču šobrīd ir izveidojusies laba sadarbība ar divām šuvējām, un Gundega ar Sandru pat ir gatavas dažkārt piekāpties pasūtījuma termiņos savām meistarēm, jo vīlēm ir jābūt taisnām un skaistām, lai var mierīgi gulēt. SIA Lineo audumus pērk no Lietuvas ražotājiem – pagaidām Latvijā neražo tādus audumus, kādus iecerējušas abas uzņēmējas. «Latvijā ir trūcīgi ar linu auduma ražošanu – maza izvēle. Lietuvā linu audumi ir daudz un dažādi, lietuviešu austie piesaistīja ar to, ko no tiem var radīt. Gofrēta 100% linu auduma, ko izmantojam dvieļiem, Latvijā nav vispār. Lietuvā ir daudz audumu fabriku – gan lielu, gan mazu, ar ES naudu strauji attīstījušās, ir jaunas tehnoloģijas. Turamies pie viena ražotāja – pārbaudīts, uzticams, zinām, ka auduma struktūra un krāsa lietojot nemainīsies, esam eksperimentējušas un mazgājušas kopā dažādas krāsas, kvalitāte saglabājas,» stāsta uzņēmējas. Pašas veidojušas arī iepakojuma dizainu. Tekstila kolekciju abas uzņēmējas veido pēc principa – nevis tikai nopelnīt, bet lai patiktu pašām un nebūtu jākaunas par saražoto. Peļņai, protams, arī jābūt, viņas piebilst.

2020.gadā iegūta Latvijas vēsturē lielākā graudu kopraža - 3,5 milj. tonnu, kas ir par 333,9 tūkst. tonnu jeb 10,6% vairāk nekā iepriekšējā gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie provizoriskie dati.

Pērn sasniegta arī augstākā graudaugu ražība - vidēji no viena hektāra bija 46,4 centneri (2019.gadā - 42,6 centneri).

Iepriekšējā gada ziema bija labvēlīga ziemāju kultūru pārziemošanai un vasara - ražas novākšanai, kas 2020.gadā būtiski ietekmēja ziemāju vidējās ražības no viena hektāra pieaugumu līdz 55,3 centneriem, kas ir augstākā ziemāju ražība Latvijas vēsturē. Ziemāju graudu kopraža sasniedza 2,4 milj. tonnu jeb 9,8% vairāk nekā 2019.gadā, sējumu platībām pieaugot tikai par 2,9 tūkst. hektāru jeb 0,7%.

Pagājušajā gadā iegūta lielākā ziemas kviešu kopraža - 2,2 milj. tonnu jeb 62,2% no visas graudu kopražas. To vidējā ražība no viena hektāra sasniedza 56,9 centnerus, kas ir lielākā ziemas kviešu ražība Latvijas vēsturē. Zemgales reģionā ziemas kviešu ražība sasniedza pat 64,0 centnerus no viena hektāra (2019.gadā 55,2 centneri), un to kopraža sasniedza 894,7 tūkstošus tonnu jeb 41,1% no ziemas kviešu kopražas valstī (39,3% 2019.gadā).

Dažu pēdējo nedēļu laikā preču biržā visai spēji augstāk devusies vairāku pārtikas izejvielu vērtība. Ja šāds kāpums ievilksies, tas var rezultēties arī ar kādu pārtikas preču cenu pieaugumu mazumtirdzniecības veikalu plauktos.

Šāda situācija uz pandēmijas krīzes iespaidā sarūkošu iedzīvotāju ienākumu fona draud vēl vairāk pasliktināt daļas sabiedrības dzīves kvalitāti.

Katrā ziņā kāds pārtikas cenu lēciens uz spējas ekonomikas krīzes fona varētu izrādīties visai problemātisks. Sevi piesakot Covid-19, sākotnēji gan pārtikas cenas daudzviet bija visai stabilas, kas deva zināmu cerību, ka no kādām plašākām reģionālām pārtikas krīzēm pasaulē tomēr izdosies izvairīsies. Pēdējā laikā gan parādās spriedumi, ka tas tā tomēr varētu arī nebūt. Piemēram, Bloomberg raksta: “Pasaule virzās uz bezprecedenta pārtikas krīzes pusi. Pandēmija traucē piegāžu ķēdes, negatīvi ietekmē ekonomikas un patērētu pirktspēju”.

Cilvēki novērtē dabīgas lietas, arī lins un tā izstrādājumi kļūst populārāki, novērojusi Linu māja līdzīpašniece Elita Jaudzema, trešdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

SIA Linu māja ir neliels uzņēmums Lielvārdē, kas savu darbošanos dēvē par radošo darbnīcu. Uzņēmuma pamatnodarbošanās ir linu produkcijas ražošana un sava stenda tipa veikaliņa apgāde t/c Spice Home. Pārsvarā tur nonāk galdauti. Linu māja izgatavo arī pirtslietas – masāžas cimdus, cepures, svārkus, kas ir gana iecienītas preces. Vasarā savukārt Linu māja vairāk uzmanību pievērš apģērbiem, bet ziemā atrod laiku tērpu šūšanai kādam deju kolektīvam. «Sākām savu darbību pirms septiņiem gadiem. Šuvām gultas veļu, bet secinājām, ka tas ir neizdevīgi. Pamazām pievērsāmies galdautiem un mājlietām. Sākām mazā darbnīcā, ko mans vīrs uzbūvēja mājas pagalmā. Tur bija kādi 40 m2, nostrādājām tur piecus gadus, līdz nonācām pie secinājuma, ka jādomā plašāk,» stāsta Elita Jaudzema, SIA Linu māja līdzīpašniece. Uzņēmums īstenoja paplašināšanās projektu PPP biedrības Zied zeme attīstības stratēģijas 2009 līdz 2013 un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai Lauku attīstības programmas pasākuma «Lauku ekonomikas dažādošana un dzīves kvalitātes veicināšana vietējo attīstības stratēģiju īstenošanas teritorijā» ietvaros. Tādējādi rasta iespēja iekārtot darbnīcu, nomāt telpas, tagad uzņēmums piedāvā pašūt arī aizkarus pēc pasūtījuma.

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) augkopības eksperti, uzsākot ikgadējo ražas prognozēšanu, secinājuši, ka ziemas kviešu ražas potenciāls pēc vēsā un nokrišņiem salīdzinoši bagātā maija vērtējams kā labs, īpaši Zemgalē un Kurzemē. Arī rapšu stāvoklis ir labs, un pastāv iespējas rudenī novākt rekordražas, informē LLKC pārstāve Iveta Tomsone.

Šogad ziemāju platības valstī aizņem 320,3 tūkstošus ha, kas ir aptuveni par trešdaļu vairāk nekā pērn, kad šīs platības bija 210 tūkst. ha. Ar ziemas rapsi apsēti kopā 65,8 tūkstoši ha, kas ir par 30% vairāk nekā pērn, kad tika apsēti 46,2 tūkstoši ha.

LLKC Augkopības nodaļas vadītājs, agronoms Oskars Balodis norāda, ka maijs parasti mūsu reģionā ir viens no sausākajiem gada mēnešiem, bet šogad mitrums maijā bija pietiekamā daudzumā. Biežie nokrišņi gan radīja saspringtu darbu lauku apstrādei ar augu aizsardzības līdzekļiem, un šim darbam nācās ķert momentus. Šī iemesla dēļ dažviet sējumu kopšanas pasākumi ir nedaudz iekavēti.

Lauku tēma latviešiem visos laikos ir bijusi aktuāla. Mediju telpā Latvija sevi visvairāk pozicionē kā zaļu valsti un latviešus kā tautu ar iedzimtu mīlestību uz zemi un zemes darbiem. Lauku tēma ir iecienīta arī daudzos televīzijas šovos, piemēram, «Izdzīvošana laukos», «Lauku sēta», «Saimnieks meklē sievu», «Špilkas un galošas» u.c. Arī klimata pārmaiņu radītās problēmas aktualizē diskusijas par lauksaimniecības nozari un tās izaicinājumiem.

Brīžiem lauksaimnieku darbošanās, kā arī centieni saglabāt un palielināt savas produkcijas apjomus, saskaroties ar dažāda veida izaicinājumiem, visai tuvu līdzinās televīzijas realitātes šovam, kam varētu dot nosaukumu «izdzīvošanas skola». Bet šoreiz ne par kaislībām televīzijas šovos, bet par aktuālo Latvijas lauksaimniecībā, lauksaimniecības produktu eksportā un nozares iespējām nākotnē.

Kas raksturo Latvijas lauksaimniecības nozari

Pirmkārt, lauksaimniecības nozare ir tā, kas apgādā mūs ar pārtiku. Ēst cilvēki gribēs vienmēr un visos laikos. Turklāt savā zemē saražotā pārtika ir augstvērtīgāka un veselīgāka salīdzinājumā ar importēto. Lauksaimniecības nozare sniedz resursus arī citām nozarēm: primārajām, piemēram, enerģētikas nozarei; sekundārajām, piemēram, pārtikas nozarei, kā arī terciārajām nozarēm, piemēram, transporta nozarei. Lauksaimnieki sakopj un saglabā lauku vidi.

Neskatoties uz nelabvēlīgajiem laika apstākļiem, 2017.gadā sasniegta Latvijas vēsturē otra augstākā vidējā graudaugu ražība no viena hektāra – 38,3 centneri, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie provizoriskie dati.

Visaugstākā ražība bija 2015. gadā – 44,9 centneri no hektāra.

Pērn ar graudaugiem apsēti 703,5 tūkst. hektāru, kas ir par 12,5 tūkst. hektāru jeb 1,7% mazāk nekā gadu iepriekš. Lai gan graudaugu sējumu platība samazinājās un nenovākti palika 70 tūkst. ha jeb 10 %, graudu kopraža sasniedza 2,7 milj. tonnu, kas ir tikai par 10,7 tūkst. tonnu jeb 0,4 % mazāk nekā 2016. gadā.

Graudu kopražu būtiski ietekmēja ziemāju vidējās ražības no viena hektāra pieaugums no 46,8 centneriem 2016. gadā līdz 49,9 centneriem 2017. gadā. Ziemāju sējumus paguva novākt pirms nelabvēlīgo laika apstākļu iestāšanās un ziemāju graudu kopraža par 109,8tūkst. tonnu jeb 6,2% pārsniedza iepriekšējā gada ziemāju kopražu. Ziemas kviešu vidējā ražība no viena hektāra sasniedza 51,5 centneri (2016. gadā – 48,0 centneri), un to īpatsvars graudu kopražā pieauga no 58,6 % 2016. gadā līdz 63,3 % 2017. gadā. 45 % no visas ziemas kviešu kopražas novākti Zemgalē, kur to vidējā ražība sasniedza 58,8 centneri no viena hektāra (2016.gadā 55,5 centneri).

Cēsu uzņēmums SIA Laureta Candles ražo sveces no Latvijā mazāk pazīstama dabīga materiāla – rapšu vaska.

Uzņēmuma īpašnieks Ivars Cekuls stāsta, ka rapšu vasks ir dabīgs vasks, kas iegūts no rapšu eļļas. «Sojas vasku 95% gadījumu iegūst Amerikā, bet rapsis ir Eiropas produkts. Latvijā šādu vasku neražo, tāpēc mēs to importējam. Esmu interesējies, vai vietējie neražo rapšu vasku, bet diemžēl ne. Ja kāds sāks to ražot, mēs būsim pirmie rindā, kas to pirks,» viņš saka.

Ļauj arī citiem

Ivaram ir divi uzņēmumi – AGC Group piedāvā izejvielas sveču liešanai, bet Laureta Candles ražo rapšu vaska sveces. «Paši taisām sveces un ļaujam arī citiem to darīt,» viņš saka. Bizness sākās ar sveču liešanas piederumu tirdzniecību. «Mēs trāpījām uz viļņa, kad visi sāka interesēties par sveču liešanu. Ekonomiskās krīzes dēļ katrs meklēja, kā nopelnīt, un tas, ka cilvēki vēlējās nopelnīt, ļāva mums atsperties,» saka Ivars. Palēnām uzņēmumā sāka gatavot arī sveces. Sākotnēji tās tika izgatavotas SIA AGC Group ietvaros, bet pērn Ivars sadalīja darbības virzienus. «Gribējās, lai katram virzienam būtu savs uzņēmums, tāpēc nodibinājām jaunu uzņēmumu, kas nodarbojas tieši ar sveču liešanu un izbraukuma tirdzniecību,» saka Ivars.

Tirzas pagasta bioloģiskajā zemnieku saimniecībā Avotiņi šogad divu hektāru platībā tiks audzētas sojas pupas. Tas ir krietni vairāk nekā iepriekšējos gados. Tiks sētas arī 15 dažādu šķirņu mazās pupiņas. Saimniece Ligita Zvirbule izlēmusi, ka turpmāk saimniecībā akcentēs pākšaugu audzēšanu, vēsta reģionālais laikraksts Dzirkstele.

«Mēs līdz šim galvenokārt saimniecībā nodarbojāmies ar dārzeņu audzēšanu. Tas ir ļoti fizisks darbs, tāpēc izlēmu, ka mazliet pašai sev ir jādod atelpa. Domāju, ka pākšaugi ir starp tām kultūrām, kas tik fizisku darbu neprasa. Tā kā sojas pupas pērn izdevās ļoti labi novākt ar kombainu, tad turpmāk specializēsimies uz pākšaugiem. Ar kombainu man izlīdzēja attālāks kaimiņš. Būtībā sojas pupas jau nedaudz atgādina mazus zirnīšus. Atlika tikai nedaudz pielāgot kombaina sietu,» savu izvēli pamato Ligita. Viņa plāno galvenokārt sēt arī tās mazās pupiņas, kam forma ir apaļa, jo pārliecinājusies, ka arī tās ir iespējams nokult.

Tekstila zīmols Mimu koncentrējas uz mājas tekstilu no liniem, bet projekta Biznesa eskalators laikā izmēģina roku arī apģērba izgatavošanā

Paralēli mājas tekstilam Mimu šī mēneša laikā pircējiem piedāvāja arī apģērbu – linu brunčus, kas apdrukāti ar etnogrāfiskām zīmēm. «Var uzskatīt, ka eksperiments ir izdevies, jo lielākā daļa svārku ir pārdoti,» saka Ieva Grizāne, SIA Mimu īpašniece. Runājot par nākotni, viņa atklāj, ka vēlas turpināt darbu ar apģērbiem, jo, piemēram, cilvēki interesējoties par linu krekliem, un arī pašai galvā ir dažādas idejas sarafāniem un kleitām, tāpat jāturpina strādāt ar brunčiem.

Gaidīja lielāku interesi

«Lai gan pircēju, kas te apgrozās, ir ļoti daudz, plūsma ir liela, ne visi pienāk klāt, lai apskatītu, ko es piedāvāju. Biju gaidījusi lielāku interesi par savu produktu. Agrāk es vairāk apgrozījos tirdziņos un brīvdabas pasākumos, kur vairākums cilvēku bija mana mērķauditorija,» saka I. Grizāne. Līdz šim Mimu galvenokārt produkciju realizēja internetā un dažādos tirdziņos. «Alfa ir pavisam cita pieredze. Tirdziņi ir intensīvāki – aizbrauc uz vienu vai divām dienām un tirgojies, bet Alfā esmu katru dienu un te viss notiek rimtāk. Cilvēki, kas te apgrozās, ir pavisam atšķirīgi no tiem, ar kuriem esmu pieradusi strādāt,» viņa atklāj. Šis mēnesis ļāva saprast, ka pastāvīga vieta tirdzniecības centrā nav Mimu «lauciņš». Taču laikā pirms Ziemassvētkiem tas varētu būt labs tirdzniecības kanāls.

Pēdējās nedēļās visai strauji turpina palielināties vairāku nozīmīgu pārtikas izejvielu cena.

Piemēram, sojas pupiņu piegāžu līgumu vērtība ASV preču biržā nupat pārsniegusi 11 ASV dolāru atzīmi par bušeli, kas ir augstākais līmenis četros gados. Kopš pavasara beigu daļas tādējādi sojas pupiņu vērtība ir palēkusies jau par trešo daļu. Tāpat šajā periodā par 30% ASV preču biržā palielinājusies kukurūzas cena, un līdzīgs cenas lēciens bijis arī kviešiem.

Rezultātā arī to pašu kviešu cena šobrīd ir visaugstākā kopš 2015. gada vasaras. Šādi jaunumi varētu priecēt vairākus lauksaimniekus, kuriem var izdoties visai dārgi pārdot savu produkciju. Vienādojuma otra puse gan ir patērētāji, kuriem uz pandēmijas sarūkošo ienākumu fona var nākties arvien lielāku savu līdzekļu daļu atvēlēt pārtikas iegādei.

Atšķirībā no aizvadītā gada karstās vasaras, kas negatīvi ietekmēja graudaugu ražu, šogad daba bijusi lauksaimnieku pusē. Saulainajā un siltajā laikā veiksmīgi izdevies nokult lietus noguldītos veldres laukus un iztikt bez papildu izdevumiem graudu kaltēšanai, secina Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) augkopības eksperti savā ikgadējā ražas sezonas izvērtējumā.

Neliela vilšanās piedzīvota ar ziemas rapsi. Kaitēkļu invāzijas, ziemošanas problēmu un slimību dēļ, raža nav tāda, kā cerēts vasaras sākumā – tās apjomi būtiski samazinājušies. Ja 2021. gadā ziemas rapša ražība bija 2,68 tonnas no hektāra, tad šogad tā bijusi 2,18 t/ha. Neraugoties uz to, ka pieaugusi ziemas rapša kopplatība – no 132 tūkst./ha pērn līdz 139 tūkst./ha šogad, kopraža samazinājusies līdz 303 tūkst./t (2021.gadā – 354,4 tūkst./t).

Oskars Balodis, LLKC Augkopības nodaļas vadītājs: “Labāka šosezon varēja būt ziemāju graudaugu kvalitāte – saimnieki atzīst, ka vairumam graudu kāda no kvalitātes prasībām tomēr nav sasniegta. Visbiežāk minētais rādītājs – pārlieku maza graudu tilpummasa, kas nozīmē, ka graudi bijuši par sīku. Tomēr nedz augkopības speciālisti, nedz saimnieki šo faktu vēl nesliecas saistīt ar šogad nedaudz mazāk lietoto slāpekļa mēslojumu.”

Pārtikas izejvielu tirgus atrodas mini supercikla sākumā, norādījuši vairāki pasaules lielākie šādu izejvielu tirgotāji.

Financial Times izceļ, ka tādu pārtikas nozares kompāniju kā Cargill, Cofco, Viterra un Scoular vadītāji pauž pārliecību, ka kukurūzas, kviešu un sojas pupiņu cena augsta var saglabāties nākamos divus līdz četrus gadus. Pamatā pieprasījums pēc pārtikas izejvielām liels saglabāšoties no Ķīnas puses. Tāpat sava loma būšot ekonomiku zaļināšanai. Proti, lielāka daļa no pārtikas izejvielām tikšot novirzīta biodegvielas ieguvei.

"Mēs noteikti redzam mini superciklu. Mēs esam vidē, kur noteikumus diktē liels pieprasījums - cilvēku populācija aug, to bagātība aug un tie arī patērē vairāk. Un tam vēl ir jāpievieno uz augu valsts bāzēts degvielas pieprasījums," FT teic, piemēram, Viterra vadība.

Pasauli pāršalkusi ziņa par to, ka 85 gadu vecumā miris ikoniskās japāņu sojas mērces pudelītes dizainers Kenji Ekuans (Kenji Ekuan), vēsta BBC.

K. Ekuans gan radījis arī citus dizainus, bet slavu visā pasaulē guvis, tieši pateicoties sojas mērces pudelītei.

Ekuans, bijušais budistu mūks, piltuves formas sojas mērces pudeli ar sarkano vāciņu radīja 1961. gadā.

Šis dizains, kuru pirmā izmantoja japāņu pārtikas kompānija Kikkoman, starptautisku atpazīstamību ieguva, japāņu ēšanas tradīcijām izplatoties pa visu pasauli.

Kurzemes graudaudzētājs Sergejs Virts sācis audzēt sojas pupas un pārstrādāt tās eļļā, otrdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Šogad zemnieku saimniecībā Rubuļi plānots iesēt 86 ha sojas. Jau iegādātas iekārtas un sākta sojas eļļas spiešana. Sojas spraukumus saimnieki izbaros cūkām, bet eļļu, iespējams, pēc visu nepieciešamo formalitāšu nokārtošanas piegādās patērētājiem.

Saldus novada z/s Rubuļi saimnieki Benita un Sergejs Virti Zaņas pagastā saimnieko jau 25 gadus. Kā atceras B. Virta, saimniekot sākuši ar 18 ha, ko tolaik piešķīrusi kolhoza valde. Tas bijis pārejas laiks, un šis zemes daudzums, ko piešķīra Virtiem, tam laikam bijis salīdzinoši liels. «Tolaik domāju – ko ar to darīsim, jo mums vienīgie instrumenti bija mēslu dakša un lāpsta, bet kūtī gan bija cūkas un govis,» atceras saimniece. Pamazām izdevies iegādāties zemi savā īpašumā. Sergejs Virts stāsta, ka deviņdesmitajos gados daudzi sākuši atgūt zemi īpašumā, bet saimniekot uz tās nevēlējās, vai arī gados vecākie ļaudis baidījās iegūt zemi īpašumā, zinot vēsturiskos notikumus, kad turīgāki saimnieki tika izvesti. Līdz ar to cilvēki bijuši priecīgi, ka kāds vēlas to apsaimniekot. Šobrīd jau Rubuļi izaugusi par vienu no lielākajām saimniecībām Dienvidkurzemē un apsaimnieko teju 1000 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

2018. gadā graudu kopraža bija 2,1 milj. tonnu, kas ir par 635,2 tūkst. tonnu jeb 23,6 % mazāk nekā iepriekšējā gadā un ir zemākais graudu kopievākums pēdējo piecu gadu laikā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie provizoriskie dati.

Vidējā graudaugu ražība no viena hektāra bija tikai 29,8 centneri (2017. gadā – 38,3 centneri), kas ir zemākā pēdējos 7 gados. Ar graudaugiem bija apsēti 690,9 tūkst. hektāru, kas ir par 12,7 tūkst. hektāru jeb 1,8 % mazāk nekā iepriekšējā gadā.

Graudu kopražu būtiski ietekmēja ilgstošais sausuma periods, kā arī ziemāju sējumu platību ievērojams samazinājums – par 131,0 tūkst. hektāru jeb 34,9 %, tai skaitā ziemas kviešu par 116,1 tūkst. hektāru jeb 35,0 %, jo 2017. gada rudens lietavu ietekmē bija apgrūtināta ziemāju sēja. Ziemāju īpatsvars graudu kopražā samazinājās no 69,6 % 2017. gadā līdz 48,7 % 2018. gadā.

Lai gan vasarāju graudaugu platības pieauga par 118,4 tūkst. hektāru jeb 36,1 % salīdzinot ar iepriekšējo gadu, to vidējā ražība no viena hektāra sausuma ietekmē bija zemākā kopš 2010. gada un 2018. gadā sasniedza tikai 23,7 centnerus (2017. gadā – 24,9 centneri).