Diemžēl mēs nevaram pārvarēt nelāgu ieradumu – tiklīdz kāds saimnieciskais mehānisms sāk pietiekami veiksmīgi darboties, to noteikti gribas par visu varu «uzlabot». Īpašais nodoklis mikrouzņēmumiem bija pats skaļākais, pārliecinošākais un arī rezultatīvākais politiķu vēstījums Latvijas sabiedrībai, ka valsts ir patiesi ieinteresēta cilvēku uzņēmības veicināšanā, biznesa vides attīstībā un tautsaimniecības izrāvienā. Protams, ekonomikas valstiskā stimulēšanā tika izdarīts vēl daudz kas, taču vienmēr kaut kas traucēja šiem pasākumiem būt patiesi efektīviem un radīt pozitīvu rezonansi – sarežģītas procedūras, piekasīga šķirošana, grūtības sarūpēt iesācējiem «sēklas naudu» vai patiesi noderīgas konsultācijas.
«Mikronodoklis» tiešām beidzot atrāva vaļā slūžas, dodot ceļu spēcīgai straumei. Tas ļāva noticēt, ka mēs sākam pārvarēt Latvijas saimnieciskās pasivitātes inerci, ko joprojām nežēlīgi apliecina mūsu valsts zemās vietas ES tautsaimniecības labklājības rādītājos, Eurostat mums atgādina, ka ES pērn trešais zemākais iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju bija Latvijā, 62 procenti no vidējā ES līmeņa (mūs «apsteidz» tikai Bulgārija un Rumānija).
Savukārt dziļā nabadzībā dzīvojošu iedzīvotāju īpatsvara ziņā, kur rekordiste ir Bulgārija, mums pienākas ES «sudrabs» – 30,9% iedzīvotāju 2011. gadā. Zīmīgs indikators šķiet tas, ka, neraugoties uz Latvijas relatīvi augsto 24. pozīciju Doing Business 2014 kopējā reitingā, kategorijā «uzņēmumu reģistrācija» mūsu valsts ir tikai 57. vietā. Mēs joprojām savā ekonomikā «kuļamies pa bedri», taču nez kāpēc sabotējam vērtīgu iniciatīvu uzņēmējdarbības aktivizēšanai!