Līdzīgi kā Karību reģionu pašlaik plosa desmitgadē baisākā viesuļvētra Metjū, tā, manuprāt, Latvijai tuvojas nodokļu orkāns – jau pavisam drīz, nākamajā gadā, un tas varētu būt pat spēcīgāks nekā 2008.-2009. gada krīzes zemākais punkts un, iespējams, spēs noslaucīt no biznesa vides lielu daļu uzņēmumu, vissmagāk skarot tieši visneaizsargātāko daļu – mazos uzņēmējus.
3.oktobrī presē lasāms, ka valdībai «vēl esot savdabīgas rezerves patēriņa nodokļu izmaiņām» un ka, «visticamāk, visām pusēm būs jāiznāk no savas komforta zonas».
Ar šo publiski paziņoju, ka «man kā mazajam uzņēmējam šādu rezervju potenciāliem nodokļu pieaugumiem nav» un aicinu no komforta zonas iznākt visupirms jau politiķus.
Jau šobrīd veicam klientu apziņošanu par cenu kāpumu un darbinieku algu samazinājumu no 2017. gada 1. janvāra. Mums nauda ir tik, cik ir, pēc algu, izdevumu un nodokļu nomaksas peļņas daļa, kas veidojas, ir tik minimāla, ka nav vērā ņemama, līdz ar to – nē, man patiešām nav kur ņemt jaunu nodokļu nomaksai paredzētus līdzekļus. Alternatīvas ir skarbas – cenu celšana, algu samazināšana vai biznesa slēgšana Latvijā un tā pārcelšana uz uzņēmējiem labvēlīgākām jurisdikcijām vai arī došanās pieteikties darbā par ierēdni, jo valdība, paziņojot, ka nevis tiks apcirpti izdevumi, bet gan celti nodokļi, publiski atzīst, ka ierēdniecība ir neaizskarama, tātad apmaksājama!
1942. gadā viena armija, nespējot noķert mežā paslēpušos otras armijas atbalstītājus – partizānus, pieņēma lēmumu sodīt tos, kam tika klāt – Audriņu iedzīvotājus par iebiedēšanu tiem, kam klāt netika. Lasot presē par šobrīd notiekošo Latvijas biznesa vidē, rodas jautājums – vai vēsture atkārtojas? Vai tas, ka valdībai ir rokas par īsām, lai sodītu milzīgos nodokļu nemaksātājus, dod tai tiesības iznīcināt tos, kas ir vieglāk pieejami, mazos uzņēmējus? Vai vienas augsta līmeņa valsts amatpersonas paziņojums, ka Latvijai ir nepieciešami lieli un spēcīgi uzņēmumi (bet, ja uzņēmums tā arī nespēj trīs gadu laikā izaugt par lielo uzņēmumu, tad šādam uzņēmumam nav vietas Latvijas biznesa vidē), patiesībā nozīmē lielo uzņēmumu papildu aizsardzību un mazo apzinātu iznīcināšanu?
Vadības deklarācijā lasāmi skaisti un skaļi saukļi, piemēram, Nr. 23 «…kopīgi ar sociālajiem un sadarbības partneriem veidosim līdzsvarotu un paredzamu nodokļu politiku, kas palīdz sasniegt valsts izaugsmes stratēģiskos mērķus…» un Nr. 24 «Īstenosim nodokļu sloga pārnešanu no darbaspēka uz ienākumu no kapitāla un kapitāla pieauguma, uz patēriņu, uz nekustamo īpašumu un uz dabas resursu izmantošanu».
Manuprāt, vārds «pārnešana» nozīmē to, ka mainās saskaitāmie, bet kopsumma nemainās, jeb darbinieku nodokļiem ir jākļūst mazākiem, bet patēriņa nodokļiem – attiecīgi lielākiem. Kā rezultātā kopējā nodokļu sloga masa paliek tāda pati, tikai mainās maksājumu sadalījums.
Taču realitātē mēs vērojam tikai pretējo – nodokļu maksājumi pieaugs un kopējais slogs palielināsies. No 2017. gada mūs sagaida milzīga nodokļu bedre, ko izraisīs minimālo sociālo iemaksu ieviešana darbiniekiem, kas nozīmē darbaspēka izmaksu pieaugumu, nevis samazinājumu, pretēji valdības deklarācijā ierakstītajam, bez tam mikrouzņēmumu nodoklis vecajiem uzņēmumiem, kas strādā 3 un vairāk gadus, samazināsies par 1%, ko vairākas reizes pārsniegs 75% no minimālajām sociālajām iemaksām (nākamgad 97,16 eiro mēnesī par karu darbinieku), kas atkal nozīmē faktisku darbaspēka izmaksu pieaugumu. Parastajā nodokļu režīmā strādājošiem uzņēmumiem būs jāmaksā sociālās iemaksas avansā, no kurām Valsts ieņēmumu dienests, iespējams, šobrīd nezināmā laika sprīdī atdos pārmaksāto. Kur šeit ir solītā samazināšana? Nākamais – diferencētais neapliekamais minimums (šobrīd izmaksājamās algas ieguvums katram ir 17,25 eiro mēnesī), kas tiks iesaldēts uz 1,5 gadiem – ko varēs atgūt tikai pēc gada deklarācijas iesniegšanas. Tā atkal ir reāla darba algas samazināšana katru mēnesi. Kur samazinājums? Samazinājuma nav. Tā vietā ir naudas iesaldēšana uz nenoteiktu laiku, t.i. – mēs visi aizdosim savu naudiņu valstij.
Tai pašā laikā būs arī solītais patēriņa nodokļu masas pieaugums. Jau šobrīd ir skaidri pateikts sabiedrībai, ka pieaugs transporta nodoklis, dabas resursu nodoklis, piemēram, ūdens izmaksas, tiek runāts par uzņēmumu ienākuma nodokļa izmaiņām, iespējams, tiks aizliegta iepriekšējo zaudējumu kompensēšana ar tekošā gada peļņu. Ir diezgan naivi iedomāties, ka tas skars tikai mistisku uzņēmēju daļu, nekādu iespaidu neatstājot uz mūsu ikdienu, nē, tā ir ķēde, kas ietekmēs visus! Ja dārgāks kļūs ūdens, dārgāki kļūs arī, piemēram, apkopēju, veļas un auto mazgāšanas, sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumi, kas atkal ietekmēs nākamās, saistītās jomas cenu pieaugumu. Tam būtu jātiek kompensētam ar mūsu algu nodokļu samazinājumu, respektīvi, ar saņemtās algas palielinājumu maciņā, bet tā nebūs. Maksāsim mēs visi un ne mazās summas.
Ko tas viss nozīmē? Manuprāt, tas nozīmē melus – nekāda nodokļu pārnešana uz patēriņu nebūs, būs tikai un vienīgi nodokļu faktiska celšana visās jomās. Visnotaļ tuvredzīga politika, manuprāt, – jā, iespējams, 2017. gadā būs neliels īstermiņa nodokļu pieaugums, jo ne visi uzņēmumi spēs pārorientēties jaunajos apstākļos, bet, ja netiks izveidota ilgtermiņa nodokļu politika, kas vērsta uz uzņēmumu vides pilnveidošanu un atbalstu (ne tikai jaunuzņēmumiem un biznesa iesācējiem, bet tieši jau esošiem uzņēmumiem), ir sagaidāms, ka pēc gada vai diviem kopējā situācija kļūs vēl smagāka, un, ja skatāmies kontekstā ar ES fondu pieejamību – 2016. gads, kurā reāli ES naudas pieplūduma nav bijis vai tas ir bijis ļoti minimāls, skaidri iezīmē strauji krītošu līkni, kas skaudri ieskicē mūsu nākotni pēc 2020. gada, kad nav zināma ES fondu nākotne. Diemžēl šajā laikā būs tikai «žmiegti» esošie uzņēmumi, nevis radīta vide, lai Latvijas valsts būtu pievilcīga investīcijām, kas nestu ilgtermiņa nodokļu pieaugumu.
Var jau būt, ka man ar visu manu ekonomikas zinātņu maģistra grādu un turpat 20 gadu finanšu pieredzi vadošajos Latvijas uzņēmumos kaut kas nav līdz galam skaidrs, bet tomēr pat es saprotu, ka pie augošas ekonomikas (saskaņā ar IKP pieaugumu) un krītošas nodokļu iekasējamības fakts, ka ārvalstu investīcijas strauji aizplūst un eksports ir kļuvis negatīvs, bet imports pieaudzis dramatiski, nozīmē tikai to, ka mēs netiekam uzskatīti nedz par valsti, kurā ir līdzsvarota un paredzama nodokļu sistēma, kas sniegtu investīciju drošumu, nedz par valsti, kurā atbalstīti tiek darbinieki. Daļa uzņēmēju ir jau emigrējuši biznesa ziņā un kā mītnes zemi izvēlējušies kādu citu valsti, kā arī mēs turpinām aizbaidīt reālos ārvalstu investorus. Tā vietā, lai «uz rokām nēsātu» vēl palikušos, tiem tiek izvirzīts arvien jauns un vēl baisāks nodokļu slogs. Tas tikai padziļinās problēmu, nevis to atrisinās.
Es esmu par godīgu nodokļu maksāšanu un vēl aizvien ticu, ka mēs, tie, kas esam palikuši un gatavojamies jaunā nodokļu orkāna iespējamiem postījumiem, spēsim izdzīvot, bet tikai tad, ja saņemsim reāli izpildītu solījumu par stabilu un paredzamu nodokļu sistēmu. Tās nav vienas nakts laikā radītas negaidītas izmaiņas, bet, ja reiz nodokļu izmaiņām ir jābūt, tad tās tiek diskutētas gan ar sociālajiem partneriem un nozaru pārstāvjiem un ieviestas pārredzamā nākotnē.
Esmu pret meliem un aicinu valdības amatpersonas nekavējoties apturēt faktisku nodokļu celšanu un patiesības sagrozīšanu, aizbildinoties ar to, ka nekas jau netiek celts, jo viss ir izlemts jau iepriekš jeb «vairāki būtiski likumu grozījumi jau ir pieņemti 2015. gadā, vienīgi to spēkā stāšanās datums ir noteikts vēlāk», ko Finanšu ministrija pauda man adresētā šā gada 13. septembra vēstulē, atbildot uz manām bažām par to, ka tiek realizēta nodokļu celšana.
Esmu par taisnīgumu un kā finansiste, kas nevar savās mēslu dakšās iespraust plakātu un iet piketēt, jo šādu dakšu man nav, lūdzu man piebiedroties arī citus – ja tiešām netiks nekavējoties apturēta nodokļu celšana, aicinu uz protestu – aicinu finanšu un nodokļu konsultantus, grāmatvežus un citus finanšu un ekonomikas speciālistus atteikties no samaksas par sākotnējās konsultācijas sniegšanu par iespējām optimizēt esošo situāciju uzņēmumu struktūrās un politikās, protams, strikti ievērojot likumdošanas normas, taču izmantojot, iespējams, apzināti atstātos «caurumus».
Orkāns tuvojas, taču tas var aiziet secen, jo ikgadējais «žurku skrējiens» budžeta caurumu aizlāpīšanai uz mana rēķina ir vienreiz jāizbeidz.
