Tuvāko gadu laikā būs jāīsteno pasākumi, jo īpaši uzņēmējdarbības veicināšanā, kas ļautu valsts budžetam 2020. gadā iztikt bez ES finanšu palīdzības un budžeta deficīta pieauguma, neceļot nodokļus, būtiski nesamazinot tēriņus
To intervijā DB atzīst Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore Līga Menģelsone. Viņa saka, ka situācija Latvijā dinamiski mainās, priecīgās ziņas par ekonomikas augšupeju vienlaikus aptumšo iedzīvotāju skaita sarukums, ēnu ekonomikas pieaugums, kā arī paredzamais ES struktūrfondu samazinājums. Par šo aspektu gan līdz šim nav daudz runāts, tomēr jāsaprot, ka Latvijai jau tuvākajā laikā no ES attīstāmās jaunās dalībvalsts jākļūst par palīgu un atbalstu citām attīstāmajām valstīm, kas savukārt nozīmē fondu līdzekļu pārdali par labu tām. Lai šos negatīvos faktorus neitralizētu un Latvijas nodokļu maksātājiem nenāktos maksāt vēl lielākus nodokļus, ir vajadzīga jauna nodokļu politikas stratēģija 2015. – 2018. gadam, pie kuras LDDK strādā, organizējot diskusijas ar uzņēmējiem, ekspertiem un publiskā sektora pārstāvjiem, un kura būtu jāievēro valdībai, kas tiks izveidota pēc vēlēšanām. Ar jauno stratēģiju darba devēju skatījumā varēs iepazīties 19. septembrī Saeimā notiekošajā nodokļu politikas jautājumiem veltītajā konferencē.
Kāpēc nepieciešama jauna nodokļu politikas stratēģija?
Šogad noslēdzas darbības termiņš pirms trijiem gadiem LDDK, tās partneru un Finanšu ministrijas parakstītajai Nodokļu politikas stratēģijai 2011. – 2014. gadam, kas tapa krīzes perioda nogalē, kad būtiskākais bija nodrošināt tautsaimniecības atveseļošanai nepieciešamo stabilitāti. Patlaban sociālekonomiskā situācija ir mainījusies, tomēr uzņēmējiem joprojām viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem investīcijām Latvijā ir nodokļu sistēmas prognozējamība. Cik daudz būs uzņēmēju, kuri vēlēsies ieguldīt Latvijā, nezinot, pie kādām nodokļu sistēmas pamatnostādnēm pieturēsies valdība (Finanšu ministrija)? Baidos, ka daudz tādu nebūs. Latvija nebūt nav vienīgā valsts Baltijā vai Austrumeiropā, kura cīnās par investoru piesaisti, tāpēc negribētu, ka šādas stratēģijas neesamība Latvijai būtu trumpis konkurentvalstīm. Ir jāņem vērā arī citi būtiski aspekti. Proti, mūsu valsts budžets pašlaik ir aptuveni 7 miljardi eiro, un 16% no tā ir ES struktūrfondu finansējums, kas pēc 2020. g. būtiski samazināsies. Tas nozīmē, ka šie ieņēmumi valsts makā būs jāaizstāj ar citiem, faktiski lielākiem nodokļu ieņēmumiem vai arī jāpārvērtē visi izdevumu posteņi, jo īpaši tēriņu lietderība. Problēma kļūst vēl nopietnāka, jo pašlaik ceļu infrastruktūrā, arī skolās, slimnīcās valsts investīcijas tiek ieguldītas, pateicoties ES līdzfinansējumam. Neatrodot citu finanšu avotu, nebūs iespējama ne jaunu infrastruktūras objektu būvniecība, ne esošo ceļu rekonstrukcija.
Situāciju sarežģī fakts, ka kopbudžeta nodokļu ienākumu apmērs procentuāli pret IPK pēdējos gados sarūk. Tas, protams, ir saistīts ar IKP pieaugumu, kas transformējās uz kopējo nodokļu ieņēmumu pieaugumu 2012. g. salīdzinājumā ar 2011. g. – par 9,5% un 2013. g. salīdzinājumā ar 2012. g. – par 4,4%. Bet tas liecina, ka, atjaunojoties ekonomiskajai izaugsmei, atdzimusi arī ēnu ekonomika. Bez tā visa vēl palielinās nepieciešamība pēc valsts budžeta finansējuma valsts aizsardzībai, veselības aprūpei un daudzām citām valstij un sabiedrībai nepieciešamām jomām. Visu minēto iemeslu dēļ uzņēmējiem kopā ar politiķiem ir jāspēj veidot tādu nodokļu politiku, kas veicinātu uzņēmējdarbības attīstību, vienlaikus spējot nodrošināt adekvātus nodokļu ieņēmumus valsts budžetā. LDDK stratēģiskais mērķis ir sekmēt darba devēju interesēm atbilstošus apstākļus, kas izpaustos kā Global Competitiveness Index kāpums no pašreizējās 42. vietas uz 30. vietu un Doing Business – no pašreizējās 24. vietas uz 13. Tas ir ambiciozs mērķis, jo būtu naivi cerēt, ka konkurentvalstis neko nedarīs vai pasliktinās uzņēmējdarbības vidi. Publiskotais Global Competitiveness Index arī precīzi parāda Latvijas pašreizējās vājās vietas – tostarp viena no tām ir nodokļu sistēmas sarežģītība, par ko arī esam daudz runājuši un meklējuši risinājumus.
Bija ideja par PVN palielināšanu līdz 23% vai pat 25%, ir priekšlikums noteikt samazinātu PVN likmi pārtikas precēm. Kas tad īsti būtu jādara: jāpaaugstina vai jāsamazina nodokļu likmes?
Neesmu populiste un arī politiķe ne un, apzinoties iepriekš minēto, runāt par kopējā nodokļu sloga samazināšanu uzskatu par neiespējamu. Lai Latvijas valsts budžets bez ES struktūrfondu naudas varētu finansēt visas valsts vajadzības, nodokļu slogam pret IKP pašreizējo 26,9% vietā būtu jābūt 33% līmenī, valsts budžetam 7 miljardu eiro vietā jābūt aptuveni 10 miljardi eiro. Par vairāk nekā 40% valsts budžeta ieņēmumus nevar palielināt ar būtiski paaugstinātu PVN likmi, vēl jo mazāk to var sasniegt, samazinot PVN likmi kaut vai sociāli jutīgām precēm un pakalpojumiem.
Ilgtermiņā uz izaugsmi vērsta pieeja ir nodokļu bāzes palielināšana – piesaistot investīcijas, radot jaunas darbavietas ar augstu pievienoto vērtību, atvedot uz Latviju lielu uzņēmumu biznesa ārpakalpojumu centrus. Šajā jomā mēs konkurējam gan ar savām kaimiņvalstīm, gan Poliju. Lai to panāktu, nepieciešama investīciju piesaisti veicinoša nodokļu politika, piemēram, reinvestētās peļņas neaplikšana ar nodokļiem, arī atbalsts pētniecībai un attīstībai, arī atbilstoša infrastruktūra, likumdošana (tostarp tieslietu sistēmas sakārtošana), intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldība. Bez visa tā mums būs ļoti grūti atvest uz Latviju spēcīgus ārvalstu uzņēmumus un investorus un, kas arī ļoti būtiski, viņus ilgtermiņā noturēt. Gribu pievērst uzmanību faktam, ka galvenais naudas avots valsts makā ir darbaspēka nodokļi (IIN un socnodoklis), kuru īpatsvars ir 15%, tiem seko PVN ar 7% īpatsvaru, bet pārējie nodokļi kopumā dod tikai atlikušos 5%. Darbaspēka nodokļu īpatsvars ir milzīgs un salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm neproporcionāli liels, tāpēc ir loģiski, ka uzņēmēji vēlētos mazāku šo nodokļu slogu, taču to varētu kompensēt ar augstākiem patēriņa nodokļiem. Uzņēmējiem vienīgie atbalsta punkti 2014. – 2020. g. ES plānošanas periodā būs ES struktūrfondi, kuru programmas maksimāli ātri jāatver. Tas ir valdības uzdevums nr.1. Šo fondu administratoram ir jābūt kā servisa iestādei, kāda, piemēram, pašlaik ir LAD, kas palīdz uzņēmējam, nevis birokrātam, kurš baidās uzņemties atbildību un meklē, kur nav pareizi ielikts komats un atskaites prasa par ik katru sīkumu. Tā nav Briseles prasība, bet gan vietējo birokrātu trīskārtīgs nodrošinājuma un lietderības pierādīšanas izpausme. Ja tā būs arī perspektīvā, tad ES struktūrfondu naudu uzņēmēji izmantos maz, bet valsts iestādēs, tuvojoties 2020. g. būs spiestas pazemināt savu prasību latiņu, vienlaikus sūrōjoties par kūtriem uzņēmējiem.
Varbūt VID rūpīgāk jāapkaro ēnu ekonomika?
Pilnīgi pareizi. Ir ne tikai sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, bet to rāda arī skaitļi. Proti, 95% no visiem samaksātajiem nodokļu ieņēmumiem ir veikuši 7500 Latvijā strādājošu uzņēmumu, savukārt atlikušos 5% – 200 000. Vēl kāds rādītājs – pēc oficiālajiem datiem trešā daļa nodarbināto Latvijā saņem minimālo algu vai pat zem tās! Redzot situāciju reālajā dzīvē, ir pilnīgi skaidrs, ka tas neatbilst patiesībai. Tas ir šokējoši. Par šo jautājumu ir runāts ar VID vadību, kura ir paudusi izpratni un vēlmi šajā virzienā strādāt. Vienkāršāk ir doties kontrolēt legāli strādājošu uzņēmuma un censties atrast kādu kļūdu vai neprecizitāti un aprēķināt soda un kavējuma naudas, nevis sameklēt pelēkajā vai melnajā segmentā strādājošos un cīnīties ar tiem. Kāpēc šādā situācijā mēģināt paņemt vēl lielākus nodokļu maksājumus no šiem 7500, ja 200 000 maksā tikpat kā neko? Vai tas nav stimuls nodokļu nemaksāšanai, tiesiskajam nihilismam un labākas dzīves meklēšanai ārzemēs? VID ir arī citi uzdevumi, piem., ieviest vienotu kontu, kurā uzņēmējs pārskaita visu nodokļos maksājamo summu, nevis mēģina tos sadalīt pa atsevišķiem nodokļu kontiem. Tas palīdzētu izvairīties no absurdām situācijām, kad uzņēmumam ir viena nodokļa pārmaksa, bet otrā ir dažu simtu iztrūkums, kas to automātiski ierindo nodokļu parādnieku kategorijā ar liegumu piedalīties valsts un pašvaldību iepirkumos. Būtu apsveicami, ja nodokļu iekasētājiem būtu sistēma, kura uzņēmumu – nodokļu maksātāju – automātiski brīdinātu par kādu nodokļu maksājumu, kurš jāveic, piemēram, pēc divām – trim dienām, vai arī par to, ka kāds maksājums nav veikts. Igaunijā šāds serviss jau ir, kāpēc lai tā nevarētu būt Latvijā? Daudzus gadus ir runāts par to, lai katram cilvēkam būtu savs nodokļu konts, kurā viņš pats varētu redzēt, cik daudz naudas samaksāts, un vienlaikus jebkurā brīdī varētu papildināt ar summu, ko vēlas iemaksāt, piemēram, pensijai, bezdarbam vai slimības apdrošināšanai. Diemžēl joprojām nav. Vienlaikus ar cīņu pret ēnu ekonomikas apkarošanu ir būtiski arī veicināt kultūras maiņu, motivējot uzņēmumus būt tā dēvētajā baltajā sarakstā. Formāli tāds jau pastāv, tomēr nedod nekādu taustāmu ieguvumu, lai motivētu tajā iekļūt un arī saglabāt savu vietu, piemēram, ja esamība šajā sarakstā tiktu ņemta vērā iepirkumu procedūrās vai arī sniedzot atbalstu krīzes situācijās. Teiksim, ja tavs uzņēmums cieš zaudējumus Krievijas embargo dēļ, tev ir tiesības uz valsts atbalstu, bet tikai tad, ja līdz šim esi bijis apzinīgs nodokļu maksātājs. Ja ne – tad nekā.
Varbūt jāsāk pārskatīt valsts budžeta izdevumu daļu?
Labi, bet kurai jomai ņemsim nost naudu: infrastruktūrai, veselībai, izglītībai, aizsardzībai, kultūrai, pašvaldībām, valsts pārvaldei? Valsts investīcijām atņemt naudu nebūtu lietderīgi. Protams, ir jāpārvērtē visu tēriņu lietderība, efektivitāte, tostarp sadaļā par valsts un pat pašvaldību pārvaldi.
Varbūt politiķiem jāpārtrauc solīt, jo daudzi solījumi taču vispār nav izpildāmi?
Būtu apsveicami, ja politiķi, kuri paši lielākoties nav strādājuši biznesā, uzņēmēju viedokli ne tikai uzklausītu, bet arī respektētu, jo viņi ir tie, kuri ar saviem nodokļiem uztur valsti. Skumji noraudzīties, ka partiju «saspēles» rezultātā ministru krēslos nonāk neprofesionāli cilvēki, kuru zināšanu bagāža viņu pārraudzības jomās ievērojami atpaliek no ministrijas valsts sekretāra un viņa vietnieku līmeņa. Šāda ministru «skola» valstij maksā pārāk dārgi. Ļoti negribētos, lai nākamie ministri vadītos pēc principa «pēc manis kaut vai ūdens plūdi» un nerisinātu jautājumus, kas būs ļoti aktuāli pēc viņu ministrēšanas laika. Ja šāds scenārijs tiks pieļauts, tad sekas būs ļoti bēdīgas visiem šeit dzīvojošajiem un valstij.
Vai Krievijas un ES ekonomisko sankciju kara apstākļos vairāk nav jādomā par to, kā noturēt pašreizējo nodokļu ieņēmumu apmēru?
Vispirms ir jāsāk ar to, ka valsts amatpersonu izteikumi nevis samazina biznesa riskus produkcijas realizācijai Krievijā un šīs valsts preču tranzītam caur Latviju, bet tieši pretēji – tos paaugstina. Paradoksāli, ka politiķi, ierēdņi, valsts amatpersonas, kuras tiek atalgotas no nodokļu maksātāju naudas, faktiski zāģē zaru, uz kura pašas sēž – nodokļu ieņēmumus. Latvija ir ES dalībvalsts, kurai ir robeža ar Krieviju un tautsaimniecība, tostarp nodokļu ieņēmumi, ir atkarīgi no ekonomiskajiem sakariem, taču ES un Krievijas sankciju karā mūsu valsts, tāpat kā Lietuva un Polija, cieš vairāk nekā Portugāle, Spānija u.c. Bez sankciju tieši skartajiem piena, gaļas produkcijas ražotājiem un dārzeņu audzētājiem tās netieši skar arī šo produktu pārvadātājus. Nedaudz pārsteidzoši, bet ir uzņēmumi, kuru Krievijas darījumu partneri nevēlas riskēt un atsakās no Latvijā (tātad ES) ražotās produkcijas iepirkšanas. Ir izveidojusies sava veida force majeure situācija, kurā visiem uzņēmējiem, ierēdņiem un politiķiem ir ātri jārīkojas un jāpieņem adekvāti lēmumi.
#1/2
Līga Menģelsone
#2/2
Līga Menģelsone
