Eiropas Centrālajai bankai (ECB) palielinot procentu likmes, vairumam mājsaimniecību ikmēneša maksājums pieaugs līdz 60 eiro robežās, pirmdien Latvijas Bankas diskusijā "Procentu likmju celšana - rūgtas zāles, lai neielaistu infekciju" sacīja Latvijas Bankas ekonomists Kārlis Vilerts.

Viņš minēja, ka vidējais ikmēneša kredītmaksājuma pieaugums mājsaimniecībām būs ap 50 eiro. Vienlaikus aptuveni katram ceturtajam kredītņēmējam ikmēneša maksājuma pieaugums pārsniegs 100 eiro, bet aptuveni 5% - pieaugums būs par vairāk nekā 200 eiro.

Vilerts skaidroja, ka ECB, cīnoties pret inflāciju, paaugstina procentu likmes. Tostarp finanšu tirgi sagaida, ka trīs mēnešu EURIBOR likme līdz 2022.gada beigām sasniegs 2,5%, bet tuvākajos gados nostabilizēsies 3-3,5% robežās.

Ekonomists informēja, ka Latvijā kopumā kredītos mājsaimniecībām ir izsniegti vairāk nekā pieci miljardi eiro, no kuriem pārliecinoši lielākā daļa jeb gandrīz 85% ir mājokļu kredīti. Hipotekārās saistības ir aptuveni 147 000 mājsaimniecību.

Lētās naudas laiks ir beidzies, un turpmākajos gados gan valsts parāda apkalpošanas izmaksas, gan valsts aizņemšanās cena pieaugs, pirmdien Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēdē sacīja finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV).

Ministrs uzsvēra, ka Latvijas valsts parāds joprojām ir viens no zemākajiem Eiropas Savienības un eirozonas dalībvalstu vidū.

Sagaidāms, ka vispārējās valdības parāds 2023.gada beigās būs 40% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet nākamajos gados parāda līmenis stabilizēsies ap 41% no IKP. Fiskālās disciplīnas likumā noteiktais parāda nosacījums (60% no IKP) vidējā termiņā tiks ievērots.

Nākamajos trijos gados Latvijai ir jāpārfinansē uzņemtās parādsaistības 5,5 miljardu eiro apmērā. Ņemot vērā, ka kopš 2022.gada sākuma eiro procentu likmes ir būtiski palielinājušās, kas tieši ietekmē aizņemšanās izmaksas, vidējā termiņā pieaugs parāda apkalpošanas izdevumi, informēja Ašeradens.

Tirdzniecības kari un to ietekme uz ekonomiku topa tēma pasaulē bija pirms pandēmijas.

1. Pakaros vēl tirdzniecības frontē

ASV un Ķīnas attiecības, kuras jau pirms pandēmijas nevarēja saukt par tām labākajām, kļūst arvien saspīlētākas. ASV amatpersonas Ķīnu vaino pie tā, ka tā pārējo pasauli maldinājusi par COVID-19 apmēriem un risku. Augstākajā līmenī runāts par to, ka šis vīruss patiesībā varētu būt "izbēdzis" no Ķīnas laboratorijām. Rezultātā ASV prezidents Donalds Tramps, lai gūtu kāda veida kompensāciju, piedraudējis ar jauniem tarifiem pret šo valsti. Daži tik karstasinīgu ASV vēršanos pret Ķīnu saista ar arvien tuvākajām ASV prezidenta vēlēšanām. Savukārt Ķīna norādījusi, ka ASV vadītāji cenšas uz citiem novelt atbildību par to, ka tie paši slikti tiek galā ar pandēmijas krīzi. No Ķīnas pat pretī likta informācija, ka vīrusu šajā valstī gaisā palaiduši savukārt jau ASV militāristi. Valdot šādam fonam, piesaukta nesen panāktā šo valstu tirdzniecības vienošanās laušana. Tirdzniecības kari un to ietekme uz ekonomiku topa tēma pasaulē bija pirms pandēmijas.Vēl šā gada sākumā - neilgi pirms COVID-19 sāgas eskalēšanās - ASV un Ķīna parakstīja kaut ko līdzīgu tirdzniecības pamieram. Ķīna bija tā, kas, apmaiņā pret pakāpenisku daļēju tarifu atcelšanu, piekrita pirkt ASV preces papildu 200 miljardu ASV dolāru vērtībā. "Bloomberg" ziņo, ka pagaidām Ķīnas pirkumi atpaliek no grafika, ko aizkavējusi arī pandēmija. Pastāv uzskats, ka, patērētāju tēriņiem brūkot un biznesiem aizveroties, tas pat īsti vairs nav iespējams. Tramps gan norādījis, ja tas netiks pildīts, agrākā vienošanās tiks lauzta. Jauna tirdzniecības karu eskalēšanās šādā brīdī radītu papildu slogu jau tā faktiski nokdaunā esošajai globālajai ekonomikai.Katrā ziņā abu šo lielvaru sastapējā vārdu apmaiņa kļuvusi visai asa un dažkārt ļoti haotiska. Piemēram, šīs nedēļas beigās abu minēto valstu amatpersonas jau bija neaudz nomierinājušās un ziņoja par to, ka tirdzniecības ziņā tomēr virzīsies uz kompromisu.Kopumā nepatika par Ķīna rīcību saistībā ar pandēmiju aug ne tikai ASV. "Šajos trīs mēnešos Ķīna ir zaudējusi Eiropu," "Bloomberg" pirms kāda laika norādījis Vācijas Zaļās partijas pārstāvis Reinards Butikofers, kas vada Eiropas Parlamenta delegāciju attiecībām ar Ķīnu. Viņš izcēla Ķīnas "patiesības menedžmentu" vīrusa agrīnajā fāzē, ārkārtīgi agresīvo šīs valsts Ārlietu ministrijas nostāju un "stingrās līnijas propagandu", kas atbalsta Komunistiskās partijas pārākumu pār demokrātiju. Kopumā šāda attieksme liek domāt, ka daudzu valstu stratēģija varētu būt vērsta, lai mazinātu savu dažāda veida atkarību no Ķīnas. Tāpat šīs valsts un tās kompāniju ieguldījumi citur arvien lielākā mērā var tikt uzskatīti par stratēģiski mazāk vēlamiem vai pat vienkārši nepieņemamiem.

Eirozonas valdību aizņemšanās izmaksas sarukušas līdz līmenim, kāds bija vērojams pirms pandēmijas krīzes.

Šādu situāciju lielā mērā noteikusi Eiropas Centrālās bankas (ECB) aktivitāte. Šī iestāde savas jaunās kvantitatīvās mīkstināšanas ietvaros iegādājusies (un vēl vien plāno iegādāties) gigantiskus eirozonas valdību un uzņēmumu parāda kalnus. Tas attiecīgi liek domāt par to, ka pieprasījums pēc valdību parāda saglabāsies ļoti liels un nozīmē obligāciju cenu pieaugumu un to ienesīguma kritumu.

Pandēmijas izaicinājumiem vēršoties plašumā, sākotnēji bija vērojamas bažas, ka dažām Eiropas valstīm būs lielas grūtības tos pārvarēt. Piemēram, pavasara sākumā strauji palēcās Itālijas obligāciju ienesīgums. Pie strauja tautsaimniecības sabrukuma un ļoti spēji augošiem parādiem, kas tika likti pretī pandēmijas krīzei, bija vērojamas bažas par to atdošanu. Kopumā gan centrālo baņķieru un valdību stimulēšana šoreiz bijusi ļoti pārliecinoša, kas šāda veida satraukumu atvirzījis kaut kad tālākā nākotnē.

Straujais procentu likmju pieaugums pēdējā pusotra gada laikā ir izrādījies nepatīkams pārsteigums daudziem kredītu ņēmējiem Latvijā, kam ir būtiski palielinājušies kredītu maksājumi.

Laikā, kad iedzīvotāju maciņi jau ir kļuvuši plānāki augstās inflācijas dēļ un banku peļņa aug, procentu likmju kāpums sabiedrībā ir radījis neizpratni un jautājumus gan par likmju kāpumu pamatotību, gan par to kāpēc tas ietekmē jau esošos kredītus. Publiski ir izteikti priekšlikumi ar likumu fiksēt vai pat samazināt procentu likmes. Galvenais iemesls procentu likmju kāpumam ir augstā inflācija un Eiropas Centrālās bankas cīņa ar to. Ceļot procentu likmes, aizņemšanās kļūst dārgāka, savukārt uzkrāšana izdevīgāka, un ECB bāzes procentu likmes mazāk kā pusotra gada laikā no 0% ir pārsniegušas pat 2008. gada augstāko līmeni.

Kāpēc pieaug kredītu maksājumi arī esošajiem kredītņēmējiem?

Eirozonas ekonomikas izaugsmei nostabilizējoties un inflācijai vidējā termiņā tuvojoties 2%, arvien skaļākas kļūs diskusijas par monetārās politikas atbalsta mazināšanu jeb, citiem vārdiem, - normalizāciju. Šajā kontekstā vēsturē ieies Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padomes sēde, kas jūnija vidū norisinājās Rīgā un iezīmēja nozīmīgu pavērsienu eiro zonas monetārajā politikā.

ECB Padomes sēdē Rīgā tika nolemts pārtraukt nestandarta monetārās politikas instrumentu ekspansiju un ieskicēt periodu, kad pēc vairāku gadu pārtraukuma procentu likmes varētu atkal pieaugt. Tas gan ir tikai pats sākums normalizācijas procesam, ko caurvij virkne neatbildētu jautājumu.

Vēsturiskās ekspansijas sekas – neredzēti zemas procentu likmes un liela bilancePirms gandrīz deviņiem gadiem, kad Eiropa pieredzēja smagāko ekonomisko lejupslīdi kopš Otrā pasaules kara, ECB sāka galveno procentu likmju samazināšanu, kas turpinājās gandrīz desmitgadi. Pašreiz ECB noteiktās procentu likmes sasniegušas līdz šim neredzēti zemu līmeni, kas atspoguļojies arī labākos kreditēšanas nosacījumos uzņēmumiem un mājsaimniecībām.

Pasaules ekonomikai rudens ir iesācies ar zināmu nolemtības sajūtu. Iemesli pesimismam nav ilgi jāmeklē – visaptverošs cenu kāpums liek Rietumvalstu patērētājam būt izvēlīgākam savos tēriņos, biznesa noskaņojums pasaulē kļūst vājāks, un, kamēr Eiropa turpina gatavoties “bargai” ziemai, Centrālās bankas izmanto katru iespēju, lai uzsvērtu savu nelokāmību inflācijas apkarošanas jautājumos, pat ja tās cena ir vēl zemāki izaugsmes tempi vai pat recesija.

Pasaules ekonomikas lejupslīdes dažādās sejas

Kaut arī pašreizējais pasaules ekonomikas atslābums izskatās sinhronizēts, globālajai lejupslīdei ir ļoti dažādas sejas. Bažas par ASV lielākoties ir saistītas ar vienu no straujākajiem procentu likmju celšanas cikliem Federālās rezerves sistēmas (FRS) vēsturē ar mērķi atvēsināt ar pandēmijas stimuliem pārkarsētu ekonomiku. Ķīnā valdības nulles kovida politika turpina traucēt valsts ekonomikas procesiem, ko pastiprina strukturāls sagurums Ķīnas nekustamā īpašuma sektorā. Atšķirībā no ASV un Ķīnas Eiropā atslābums lielā mērā ir saistīts ar ārējiem faktoriem, kurus iespaidot ir grūtāk – energoresursu cenu šoka ietekmē recesijas scenārijs monetārajā savienībā un citās Eiropas valstīs kļūst arvien reālāks.

Jūlija izskaņā ASV Federālā Rezervju sistēma (FRS) un Eiropas Centrālā banka (ECB) paaugstināja bāzes likmes par 0.25 procenta punktiem. Iepriekš centrālās bankas šos lēmumus bija plaši skaidrojušas, tāpēc tie nevienam nesagādāja pārsteigumu. Tādējādi FRS dolāru likme sasniedza 5.25 - 5.50% diapazonu, ECB depozīta likme 3.75% un refinansēšanas likme 4.25% apgabalu.

Vai pasaules lielākās centrālās bankas rudenī turpinās celt likmes, vai jau tagad esam sasnieguši virsotni likmju ciklā? Pašlaik uz šo jautājumu pareizās atbildes nav nevienam, arī centrālo banku vadītājiem.

Līdz šim centrālo banku rīcības plāns ir bijis pilnīgi skaidrs – patēriņa cenām augot ar nepieņemami lielu ātrumu, FRS un ECB strauji cēla likmes, lai savu iespēju robežās šo kāpumu apslāpētu. Jo straujāk inflācija palielinājās, jo agresīvāk centrālo banku pārstāvji rīkojās. Redzot pirmās inflācijas bremzēšanas pazīmes, centrālās bankas arī pārslēdzās uz zemāku ātrumu – mazināja likmju celšanas soli. Tagad FRS un ECB ir nonākušas punktā, kad tālākie plāni kļūst maksimāli nekonkrēti – katra likmju pacelšana (arī jūlijā) varētu izrādīties pēdējā šajā likmju celšanas ciklā.

Katalonijas separātisms Eiropas kopbildei atkal piesviedis klāt politisko risku nokrāsu, kur jau kādu laiku runas par straujāku reģiona ekonomikas izaugsmi (un dati, kas to apliecina) bija radījušas gluži saulainu fonu. Pašlaik tiek gaidīts, vai Katalonijas situācijas atrisināšanās būs mierīga, bet daži mēģina piesaukt arī kaut ko līdzīgu Brexit scenārijam. Katrā ziņā tas nebūt neliecina par vecā kontinenta virzīšanos daudziem politiķiem tīkamajā ciešākas Eiropas integrācijas virzienā.

Protams, šī ideja mirusi nav, un, ekonomikai atgūstoties, tā saucamo alternatīvo politisko spēku popularitāte, visticamāk, mazināsies. Tāpat, lai pieliktu punktu spekulācijām par Eiropas vienotības spēku, nomanāmas runas par eirozonas kopēju budžetu, finanšu ministru un parādzīmēm. Šādu Eiropas vīziju septembra beigās atklāja, piemēram, Francijas prezidents Emanuels Makrons. Būtībā kopējs reģiona parāds tiek uztverts kā viens no stūrakmeņiem, kas pasargātu no eirozonas sadalīšanās riska un uzturētu aizņemšanās izmaksas zemas arī tad, kad Eiropas Centrālā banka būs pārstājusi savas kvantitatīvās mīkstināšanas ietvaros uzpirkt valstu parādus.

Vismaz pašlaik doma šajā ziņā, šķiet, attīstījusies tā, ka kāds «augstākais spēks» masveidā uzpērk reģiona dažādo valdību obligācijas (par no investoriem piesaistīto naudu) un pēc tam tās sapako divas daļās – superdrošajā parādā un mazāk drošajā parādā. Šaubīgākās valstis veidos mazāk drošo parādu, un kādas tās defolts nozīmētu to, kas investoriem, kas tur šo parādu daļu, visticamāk, būs jācieš kādi zaudējumi. Bet tas nenozīmētu totālu kāda indivīda (valsts) sabrukumu, neziņu un banku krahu, kas lielā mērā Eiropā ir šādu parādzīmju uzpircējas (proti, pircēji būs mazāk atkarīgi no individuālu valstu parāda). Tajā pašā laikā šo obligāciju (mazāk drošās daļas) ienesīgums būs augstāks, kas to pircējiem ļaus gūt lielāku ienesīgumu.

Pasaulē un Eiropā valdošie nenoteiktības vēji ietekmēs ekonomiskās izaugsmes apmērus arī Latvijā, vienlaikus tie investorus padara piesardzīgākus un tādējādi lēmumi par ieguldījumiem var tikt atlikti.

Tādu ainu Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdē par to, ko 2020. gads nesīs ekonomikai Eiropā un Latvijā, atklāja Latvijas Bankas eksperti.

Latvijas Banka IKP pieaugumu 2020. gadam rēķina 2,6% (izlīdzinātie dati), inflāciju 2,4%. Pasaules ekonomika, lai arī lēnāk, bet aug. Ekonomika aug divu faktoru dēļ - pieaug strādājošo skaits un pieaug darba ražīgums, turklāt bezdarba līmenis tādās valstīs kā Vācijā, ASV, Jāpānā ir nepieredzēti zems.

Vienlaikus ir vairāki nenoteiktības faktori -- tirdzniecības kari, Brexit, politiskā nestabilitāte, arī koronovīrusa jautājumi utml.. Tam pretī ir vairākas ekonomisko izaugsmi balstošās sviras, viena no tām monetārā politika, taču ar to vien varot nepietikt.

Uz bažu radara atgriezušies daži būtiski temati, par kuriem runāja arī pirms pandēmijas.

1. Uzmanība atkal uz riskiem

Maijā pasaules finanšu tirgos tomēr sākusi iezagties zināma nepārliecība. Uz bažu radara atgriezušies daži būtiski temati, par kuriem runāja arī pirms pandēmijas. Viens no tiem ir ASV un Ķīnas attiecības, kuras kļūst arvien saspīlētākas.

ASV politiķu vidū izskanējusi eksperimentālā ideja par ASV parāda "atcelšanu", ko tur Ķīna (tā savas rezerves nobāzē galvenokārt ASV obligācijās). Daži politikas komentētāji to pat salīdzinājuši ar kaut ko līdzīgu kara pieteikšanai. ASV vadība paudusi milzīgu neapmierinātību, ka Ķīnas apsolītā ASV preču pirkšana nenotiek tik strauji. Piemēram, "Bloomberg" ziņo, ka ASV un Ķīnas attiecības izskatās sliktākās kopš 1979. gada. Tāpat ASV prezidents Donalds Tramps solījis cieši "skatīties" uz Ņujorkas biržā kotētajām Ķīnas kompānijām. Tiek arī runāts par to, ka ASV valdība grib panākt Ķīnas uzņēmumu izņemšanu no ASV piegāžu ķēdēm. Piemēram, piektdien ASV jau lēma, ka Ķīnas Huawei rada draudus ASV drošībai, un tā vairs nepiegādās tai vajadzīgos mikročipus. Augusi ASV un Ķīnas konfrontācija arī gandrīz visos citos iespējamos jautājumos.

Rekordzemo procentlikmju laiki mūžīgi neilgs, bet tas daudziem kādā brīdī sadārdzinās aizņemšanās un parādu pārfinansēšanas izmaksas, un norēķināties par apjomīgām saistībām būs arvien grūtāk.

Pagājušonedēļ, piemēram, Eiropas Centrālā banka centās tirgus dalībniekus mierināt, ka iestāde strādās pie tā, lai zemu likmju laiki būtu aktuāli vēl ilgi. Tiesa gan, šobrīd daudzi tāpat gaida, ka Vecā kontinenta centrālie baņķieri par pakāpenisku bezprecedenta ekonomikas stimulēšanas pasākumu beigu sākumu mājienus dos jau rudenī. Nešaubīgi milzīgas ieguvējas no pēdējo gadu centrālo banku politikas ir bijušas valdības, kurām viss notiekošais starptautiskajā finanšu tirgū ļāvis ļoti lēti piesaistīt naudu pat uz ļoti gariem termiņiem. Vēl nesen nebija brīnums tas, ka negatīvā teritorijā atradās vidēja un pat garāka termiņa (Vācijas 10 gadu) obligāciju ienesīgums. Arī Latvijai starptautiskajā tirgū izdevies emitēt obligācijas ar vēsturiski viszemākajām likmēm.

Pēdējo gadu laikā parādu tirgū vērojama visai interesanta aina, kur arī ļoti gara termiņa obligāciju ienesīguma likmes piespiedušās tuvu nullei vai dažos gadījumos bijušas pat negatīvas.

Šāda situācija daudzām valdībām ļāvusi piesaistīt naudu uz visai gariem termiņiem par bezprecedenta zemiem procentiem, un arī Latvija šajā ziņā nav bijusi nekāds izņēmums. Tiesa gan, pašlaik tautsaimniecības izaugsme Eiropā kļūst arvien straujāka un savu galvu droši vien uzstājīgāk sāks pacelt arī inflācija. Tas nozīmē, ka reģiona centrālajiem baņķieriem būs jāsāk domāt par ekonomikas pārkaršanas risku nepieļaušanu. Protams, par pārkaršanu droši vien runāt vēl ir pāragri, lai gan uz labāku datu fona pašreizējos ekonomikas sildīšanas pasākumus attaisnot kļūs arvien grūtāk. Rezultātā nākamā mēneša Eiropas Centrālās bankas (ECB) sanāksmē tiek gaidīti paziņojumi par to, kā banka grasās ierobežot savu kvantitatīvās mīkstināšanas programmu. Pašlaik tā paredz, ka ECB otrreizējā tirgū katru mēnesi uzpērk reģiona parāda vērtspapīrus (galvenokārt valdību parādu) 60 miljardu eiro vērtībā. Lielā mērā tas arī palīdzējis dažkārt zem ūdens līmeņa paraut daudzu reģiona valdību parāda papīru ienesīgumu.

Eirozonai aizvien ir nepieciešami ievērojami monetārās stimulēšanas pasākumi, lai palīdzētu veicināt inflāciju, sacījis Eiropas Centrālās bankas vadītājs Mario Dragi.

Banka pamazām samazina savu vērtspapīru iegādes programmas apjomu, taču varētu to turpināt arī pēc septembra.

Eirozonas ekonomikas bremzēšanās varētu būt lielāka nekā lēsts un var mazināt arī inflācijas kāpumu, viņš sacījis.

ECB aktīvu iegādes programma tika uzsākta pirms trim gadiem un centrālā banka iztērēja 2,55 triljonus eiro, lai iegādātos valdības parādzīmes un citus finanšu aktīvus. Šīs iegādes ir palīdzējušas noturēt aizņemšanās izmaksas zemā līmenī, kas veicinājis patēriņu un investīcijas eirozonā.

Atbildot uz pandēmijas izraisīto ekonomikas brīvo kritienu, Eiropa tomēr emitēs kopēju parādu. ASV un Ķīna turpina strīdēties. Pagaidām prieks un laime akciju tirgū, kur nobirst arī pa rekordam.

1.Atgriežamies pie rekordiem!

Pagaidām izcili turpina klāties akcijām – sevišķi dažu ASV tehnoloģiju gigantu vērtspapīriem. Piemēram, "Amazon.com" akcijas cena kopš marta vidus ir palēkusies jau gandrīz par 85% (un kopš gada sākuma par 65%). Jāsecina – tie, kas šajā neskaidrajā laikā turpinājuši turēt šos vērtspapīrus, savu bagātību spējuši gandrīz dubultot. "Netflix" akcijas cena šogad pieaugusi uz pusi. Savukārt "Microsoft" un "Apple" akcijas cena kopš gada sākuma palēkusies par trešo daļu un gan "Alphabet", gan "Facebook" – par 15%. Faktiski – kas vienam slikti, otram ir labi. Pandēmija nozīmējusi, ka vērtība turpina augt gan tehnoloģiju, gan arī, piemēram, farmācijas nozares uzņēmumiem.

Pandēmija nozīmējusi, ka turpina šķobīties izpratne par to, kas ir vai nav pieļaujams monetārās politikas frontē.

Faktiski visas pasaules ietekmīgākās centrālās bankas savas likviditātes drukāšanas programmas līdz ar jaunajiem izaicinājumiem ielikušas “kvadrātā”. Pamatā šīs programmas savā pašreizējā stadijā paredz, ka centrālās bankas otrreizējā tirgū izpērk valdību un arī vairākos gadījumos uzņēmumu parādu, kurš tad attiecīgi nonāk uz to bilances.

Pandēmijas rēķina finansēšana Eiropas valdībām nozīmējusi ievērojamu parādu pieaugumu. Šajā pašā laikā šīm saistībām ir garantēts milzīgs pircējs (Eiropas Centrālā banka jeb ECB), kas šī parāda likmes palīdz uzturēt rekordzemas un pat negatīvas. Lai nu kā - centrālajām bankām var nākties domāt vēl pat par papildu veidiem, kā risināt reģiona aizņemšanās problēmu. Piemēram, Itālijas premjerministra Džuzepes Kontes tuvākie padomdevēji šonedēļ ieteikušies, ka ECB vajadzētu apsvērt dzēst to valdību parādu, kas nonācis uz tās bilances, lai palīdzētu valstīm pēc pandēmijas atgūties.

Rietumvalstu ekonomikām veroties vaļā un visai strauji augot arī, piemēram, izejvielu vērtībai, sevi piesaka arvien lielāka inflācija. Pagaidām kā pamata scenārijs tiek sludināts tas, ka patēriņa cenu pieaugums pēc īslaicīgas patrakošanas gan tomēr nomierināsies.

Šodienas Eurostat dati atklāja, ka gada inflācija eiro monetārajā reģionā maijā palielinājusies līdz 2% atzīmei. Savukārt pamatinflācija, kas izslēdz parasti vairāk svārstīgo enerģijas un pārtikas cenu ietekmi, bijusi 0,9% apmērā.

Šīs nedēļas sākumā publicētie dati arī atklāja, ka gada inflācija Vācijā maijā sasniegusi 2,4% atzīmi. Vācijas centrālā banka arī paudusi prognozi, ka šogad inflācija var aizsniegties līdz 4% atzīmei, kas uz vairāku pēdējo gadu fona izskatās gluži kā kosmoss. Cenu pieaugumam labs balsts tuvākajā laikā Rietumvalstīs būs patēriņa slūžu atvēršanās, kas nāks komplektā progresam ar sabiedrību vakcinēšanu. Apsekojumi rāda, ka Rietumvalstu patērētājam pandēmijas laikā izdevies visai pamatīgi uzkrāt, kas var nozīmēt, ka šī nauda plūdīs ekonomikā. Cenas palīdz celt arī dažādu materiālu trūkumu un piegāžu problēmas.