Katalonijas separātisms Eiropas kopbildei atkal piesviedis klāt politisko risku nokrāsu, kur jau kādu laiku runas par straujāku reģiona ekonomikas izaugsmi (un dati, kas to apliecina) bija radījušas gluži saulainu fonu. Pašlaik tiek gaidīts, vai Katalonijas situācijas atrisināšanās būs mierīga, bet daži mēģina piesaukt arī kaut ko līdzīgu Brexit scenārijam. Katrā ziņā tas nebūt neliecina par vecā kontinenta virzīšanos daudziem politiķiem tīkamajā ciešākas Eiropas integrācijas virzienā.
Protams, šī ideja mirusi nav, un, ekonomikai atgūstoties, tā saucamo alternatīvo politisko spēku popularitāte, visticamāk, mazināsies. Tāpat, lai pieliktu punktu spekulācijām par Eiropas vienotības spēku, nomanāmas runas par eirozonas kopēju budžetu, finanšu ministru un parādzīmēm. Šādu Eiropas vīziju septembra beigās atklāja, piemēram, Francijas prezidents Emanuels Makrons. Būtībā kopējs reģiona parāds tiek uztverts kā viens no stūrakmeņiem, kas pasargātu no eirozonas sadalīšanās riska un uzturētu aizņemšanās izmaksas zemas arī tad, kad Eiropas Centrālā banka būs pārstājusi savas kvantitatīvās mīkstināšanas ietvaros uzpirkt valstu parādus.
Vismaz pašlaik doma šajā ziņā, šķiet, attīstījusies tā, ka kāds «augstākais spēks» masveidā uzpērk reģiona dažādo valdību obligācijas (par no investoriem piesaistīto naudu) un pēc tam tās sapako divas daļās – superdrošajā parādā un mazāk drošajā parādā. Šaubīgākās valstis veidos mazāk drošo parādu, un kādas tās defolts nozīmētu to, kas investoriem, kas tur šo parādu daļu, visticamāk, būs jācieš kādi zaudējumi. Bet tas nenozīmētu totālu kāda indivīda (valsts) sabrukumu, neziņu un banku krahu, kas lielā mērā Eiropā ir šādu parādzīmju uzpircējas (proti, pircēji būs mazāk atkarīgi no individuālu valstu parāda). Tajā pašā laikā šo obligāciju (mazāk drošās daļas) ienesīgums būs augstāks, kas to pircējiem ļaus gūt lielāku ienesīgumu.