Katalonijas separātisms Eiropas kopbildei atkal piesviedis klāt politisko risku nokrāsu, kur jau kādu laiku runas par straujāku reģiona ekonomikas izaugsmi (un dati, kas to apliecina) bija radījušas gluži saulainu fonu. Pašlaik tiek gaidīts, vai Katalonijas situācijas atrisināšanās būs mierīga, bet daži mēģina piesaukt arī kaut ko līdzīgu Brexit scenārijam. Katrā ziņā tas nebūt neliecina par vecā kontinenta virzīšanos daudziem politiķiem tīkamajā ciešākas Eiropas integrācijas virzienā.
Protams, šī ideja mirusi nav, un, ekonomikai atgūstoties, tā saucamo alternatīvo politisko spēku popularitāte, visticamāk, mazināsies. Tāpat, lai pieliktu punktu spekulācijām par Eiropas vienotības spēku, nomanāmas runas par eirozonas kopēju budžetu, finanšu ministru un parādzīmēm. Šādu Eiropas vīziju septembra beigās atklāja, piemēram, Francijas prezidents Emanuels Makrons. Būtībā kopējs reģiona parāds tiek uztverts kā viens no stūrakmeņiem, kas pasargātu no eirozonas sadalīšanās riska un uzturētu aizņemšanās izmaksas zemas arī tad, kad Eiropas Centrālā banka būs pārstājusi savas kvantitatīvās mīkstināšanas ietvaros uzpirkt valstu parādus.
Vismaz pašlaik doma šajā ziņā, šķiet, attīstījusies tā, ka kāds «augstākais spēks» masveidā uzpērk reģiona dažādo valdību obligācijas (par no investoriem piesaistīto naudu) un pēc tam tās sapako divas daļās – superdrošajā parādā un mazāk drošajā parādā. Šaubīgākās valstis veidos mazāk drošo parādu, un kādas tās defolts nozīmētu to, kas investoriem, kas tur šo parādu daļu, visticamāk, būs jācieš kādi zaudējumi. Bet tas nenozīmētu totālu kāda indivīda (valsts) sabrukumu, neziņu un banku krahu, kas lielā mērā Eiropā ir šādu parādzīmju uzpircējas (proti, pircēji būs mazāk atkarīgi no individuālu valstu parāda). Tajā pašā laikā šo obligāciju (mazāk drošās daļas) ienesīgums būs augstāks, kas to pircējiem ļaus gūt lielāku ienesīgumu.
Līdz kādiem reāliem darbiem gan šajā ziņā, visticamāk, ir patālu. Ciešākas Eiropas integrācijas spriedumi dzirdami ik pa laikam, lai gan tie vienmēr kādā brīdī līdz šim ir noplakuši.
Tieši daudz aprunātās reģiona parādu krīzes laikā arī iezīmējās ideja par to, ka Eiropas integrācijas process ir bijis visai nepilnīgs. Savienības valstīm ir kopēja valūta un centrālā banka. Tajā pašā laikā tās emitē parādu valūtā, kuru tās nekontrolē. Pēc idejas kopējs reģiona parāds un finanšu ministrija ir nākamais loģiskais solis. Tas gan nāk komplektā ar bailēm, ka vienmēr kādam nāksies samaksāt par citu neizdarībām. Vēl grūtāk būtu atvadīties no domas, ka šādā veidā tiek pazaudēta teikšana pār savām finansēm, kas lielākā mērā tiktu nodota Briselei. Droši vien kādu noteikumu ietvaros darboties varēs, lai gan tas būs arī viss. Pagaidām, šķiet, pret šādiem kopēja parāda variantiem iestājas reģiona ietekmīgā valsts – Vācija (tai ir sajūta, ka tai būs jāatmaksā rēķins) un bez tās akcepta nekur tālu ar kādiem grandioziem plāniem netikt.