Lai cik daiļrunīga bija Francijas prezidenta Fransuā Olanda priekšvēlēšanu retorika pret savu sāncensi Nikolā Sarkozī par iešanu Vācijas pavadā, pats viņš vien dažas stundas pēc inaugurācijas jau atradās Berlīnē pie kancleres Angelas Merkeles.
Kad Francijas TV žurnālisti jautāja, kādas dāvanas viņš vedīs uz Berlīni, F. Olands atbildēja, ka «izaugsmes, darba vietu un ekonomiskās aktivitātes dāvanas», tomēr arī tas izskatās vairāk pēc krāšņa izteiciena nekā kādas specifiskas franču receptes kopējo ligu pārvarēšanai.
Pašreizējās visai ierobežotās iespējas manevrēt tradicionālajā politiskajā spektrā pa labi vai kreisi iezīmē nedēļas nogalē notikušās Ziemeļreinas-Vestfālenes parlamenta ārkārtas vēlēšanas. Formāli šī Vācijas lielākā federālā zeme ar gandrīz piektdaļu valsts iedzīvotāju ir izteikti nosvērusies «pa kreisi» un devusi līdzšinējai pavalsts premjerei sociāldemokrātei Hannelorei Kraftai un viņas zaļajiem koalīcijas partneriem izteiktu atbalstu. Attiecīgi šķiet, ka H. Kraftas personā prezidentam Olandam un viņa politikai ir savs cilvēks stratēģiski nozīmīgajā Diseldorfā un «spēka plecs» attiecībās ar kancleri Merkeli.
Vācu Spiegel norāda uz līdzību starp CDU un sociāldemokrātiem (SPD), un Merkeles partijas zaudējumu noraksta uz vietējo CDU neveiksminieku Norbertu Rotgenu. Zīmīgs ir arī pasaules sociālistu organizācijas – 4. Internacionāles –priekšvēlēšanu
novērojums, ka Ziemeļreinā-Vestfālenē «visas partijas cīnās par to, kura valsts tēriņus samazinās visefektīvāk». Proti, jautājums ir tehnisks, ne politisks. Tikai dažas no šīs vācu pavalsts apmēram 400 pilsētām ir ar sabalansētu budžetu, un Kraftas politika, dodot tām atbalsta fondus, rūpīgāk iedziļinoties, arī nav sevišķi sociālistiska. Proti, pašvaldības pie federālās naudas tiek, vien drastiski griežot savus budžetus.
Tā kā – jā, Olandam «pa partijas līniju» ir savs cilvēks Diseldorfā. Vai tas nozīmēs sociālistisku, uz sabiedriskā tēriņa balstītu politiku? Nē. Vācu Handelsblatt analizē, ka patiesībā Krafta plāno īstenu «mazās valdības» politiku, paredzot taupīt gan uz
budžeta griešanu, to savukārt nodrošinot ar daudzu iepriekš centralizēto sabiedrisko funkciju nodošanu citās rokās. Par spīti sociālistu panākumiem, Merkeles politikas pozīcijas Vācijā šķiet visai stabilas, un līdzīgi ir ar Olanda sociālistisko runu pieskandēto Franciju. Jau Sarkozī gados (pret kuru politiku taču iestājas Olands) tieši sociālo regulējumu jeb darbinieku
atlaišanas aizlieguma dēļ lielās enerģētikas, aviācijas un telekomunikāciju valsts kompānijas pēc Bloomberg aplēsēm zaudējušas 124,3 miljardus eiro. To vērtība biržā kritusies par 66% – no 224 miljardiem eiro 2007. gadā līdz 63,7 miljardiem pašlaik.
Izeja ir ļoti nesociālistisks gājiens – darba tirgus deregulācija. Pasaulē otra lielākā tirdzniecības ķēde Carrefoeur līdzīgi citiem Francijā ir sarunu procesā ar arodbiedrībām par pamatīgām atlaišanām. Un franču Demokrātiskās darba konfederācijas pārstāvis Bruno Mutrī komentē, ka jāatbalsta šāda spiesta politika. «Baidāmies, ka citādi zaudējumi pieaugs un būs vēl brutālāki,» viņš saka. Un, zīmējoties uz bezdarba un neefektīvas ekonomikas apburto loku, piebilst: «Mēs gribam šim hemoroīdam darīt galu.»