Nīderlandes parlamenta vēlēšanu iznākums vērtējams kā labējo populistu zaudējums, taču ne kā iemesls grimt pašapmierinātībā
Pēc pērnā gada Brexit balsojuma un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās nevarēja izslēgt, ka šo tendenci turpinās arī Nīderlande, tās parlamenta vēlēšanās uzvarot galēji labējai Gērta Vildersa partijai. Šāda notikumu gaita savukārt būtu ļoti nopietna uvertīra Francijas prezidenta vēlēšanām šā gada pavasarī ar attiecīgo kandidāti Marinu Lepēnu un Vācijas parlamenta vēlēšanām šā gada rudenī ar radikāli labējo, eiroskeptisko politisko spēku AfD. Tomēr Nīderlandes vēlēšanu iznākums šo scenāriju izjauca, jo uzvaras laurus plūca līdzšinējā premjera Marka Rites liberāli konservatīvā Tautas partija.
Ir saprotams pašreizējo Eiropas Savienības līderu prieks par šādu rezultātu, jo nevar aizmirst, ka Nīderlandes kā vienas no ES dibinātājvalstīm vēlēšanu rezultāts tomēr ir uzskatāms par zināmu līmeņatzīmi kopējā ES noskaņojuma mērīšanā. Uz šiem notikumiem priecīgi reaģēja arī ES vienotā valūta eiro, vērtībā uzlecot līdz augstākajām rādītājam pēdējo piecu nedēļu laikā, un tas, neskatoties uz neseno ASV Federālās rezervju sistēmas paziņojumu par kārtējo reizi paaugstināto bāzes procentlikmi. Nīderlandes vēlēšanu iznākums parādīja arī, ka vismaz šobrīd populistisko spēku jājamzirdziņi kā bēgļi un anti-islāms vismaz konkrētajā laikā un vietā nav pietiekami jaudīgi. Tomēr nevar arī ignorēt faktu, ka šajās vēlēšanās G. Vildersa partija uzrādīja par 3% labāku rezultātu nekā, 2012. gadā, kamēr daža laba līdzšinējā koalīcijas partija piedzīvoja dramatisku vēlētāju simpātiju kritumu.
Tieši šis rezultāts nedod nekādu pamatu grimt eiforijā, ka ES viss ir un būs kārtībā pats no sevis. ES politiķiem ir daudz aktīvāk jāskaidro un ar darbiem saviem iedzīvotājiem jāpierāda, kāpēc tāda ES vispār pastāv un kas ir tās vērtības. Ne visi galēji labējo politisko spēku atbalstītāji pēc savas būtības ir radikāli fašisti. Daudz vairāk starp tiem ir vienkārši nobijušies cilvēki lielo šodienas izaicinājumu, piemēram, bēgļu un digitalizācijas priekšā. Taču pret bailēm var cīnīties tikai ar atbilstošu rīcību, un no Eiropas politiķu puses tā būtu aktīva iesaistīšanās lielo šā brīža problēmu risināšanā ne tikai kara skartajos apgabalos, bet arī Āfrikā un Āzijā. Labs, sevi pierādījis veids, kā panākt politisku sadarbību, ir veidot ekonomisku sadarbību, piemēram, enerģētikas vai ūdensapgādes jomās. Svarīgi ir īpaši jaunajiem cilvēkiem demonstrēt Eiropu kā rīcībspējīgu un dzīvotspējīgu projektu. Līdz šim gan eiropieši vairāk ir demonstrējuši teju vai letarģisku mieru un neizsmeļamu pašapmierinātību, kas likumsakarīgi ir novedis pie problēmu ignorēšanas. Bērnišķīga acu aizklāšana ar rokām nenozīmē kļūt neredzamam, tāpat kā problēmu neredzēšana nenozīmē, ka tās neeksistē, taču to pavēnī var nobriest arī visai radikālas revolūcijas ar sāpīgām sekām.