ASV un Klusā okeāna valstu noslēgtais brīvās tirdzniecības līgums ir mēģinājums samazināt Ķīnas ietekmi; ES jāpieņem stratēģiski lēmumi
ASV un Klusā okeāna valstu noslēgtais brīvās tirdzniecības līgums ir vērtējams kā ASV Baraka Obamas ārpolitikas panākums. Šis līgums gan vēl ir jāratificē tā dalībvalstīm, taču vienota tirdzniecības telpa ar ekonomisko jaudu 77,3 triljoni ASV dolāru, kurā sadarbosies ASV, Japāna, Kanāda, Austrālija, Meksika, Malaizija, Singapūra, Čīle, Peru, Jaunzēlande, Vjetnama un Bruneja, nenoliedzami ir vērienīgs projekts. Jautājums, protams, kā šī sadarbība izpaudīsies praksē, jo nevar noliegt, ka šajā līgumā ir apvienotas ļoti dažādas valstis ar ļoti atšķirīgu sociāli ekonomisko vidi. Malaizija, piemēram, tiek dēvēta par cilvēku tirdzniecības centru, Vjetnama apņēmusies atļaut brīvo arodbiedrību darbību, taču tas var nopietni satricināt tās komunistiskās partijas varu, savukārt Bruneja ir pilnībā autokrātiska valsts, kur visa vara pieder sultānam. Tāpēc vēl ir pāragri spriest, kā izveidotā šo valstu partnerība funkcionēs, taču tas vismaz ir solis uz priekšu ASV brīvo tirdzniecības līgumu jomā, jo īpaši tāpēc, ka sarunas ar Eiropas Savienību par līdzīgu līgumu rit smagi un pagaidām nekas neliecina par to, ka B. Obamas valdīšanas laikā šāds līgums ar ES tiks parakstīts.
ASV un Klusā okeāna valstu līgums ir panākums tādā ziņā, ka tas ļaus samazināt milzīgo Ķīnas ietekmi šajā reģionā. No ekonomikas viedokļa Ķīna būtībā jau ir otra lielākā pasaules lielvara un tās attiecības ar pirmo pasaules ekonomikas lielvaru ASV – balstās uz savstarpēju atkarību. Ja Ķīna pēkšņi nolemtu atteikties no savām ap triljonu dolāru vērtajām ASV obligācijām, šāda rīcība neapšaubāmi izraisītu globālu ekonomisko krīzi. Savukārt ASV obligācijas Ķīna savulaik iegādājās tāpēc, lai nodrošinātu savām precēm ļoti svarīgo ASV noieta tirgu. Pēc Ķīnas iniciatīvas dibinātā Āzijas Attīstības banka, kuras pastarpinātais mērķis ir vājināt Pasaules Bankas un ASV dolāra globālo ietekmi, ASV nebija pa prātam, tāpēc tagad noslēgtais brīvās tirdzniecības līgums vērtējams kā zināms ASV atbildes gājiens Ķīnai.
Runājot par pašreizējiem ekonomiskās sadarbības blokiem, lielākie ir ES, NAFTA (ASV, Kanāda un Meksika), Mercosur, kas apvieno Dienvidamerikas valstis, un ASEAN grupa Āzijā. Jautājums, kur un vai kādreiz pievienosies Krievija, Indija un Ķīna, kā arī – kādu fokusu sev izvēlēsies Āfrikas kontinenta valstis? Kas attiecas uz Eiropu, neskatoties uz bēgļu un Dienvideiropas valstu krīzēm, ES joprojām ir ekonomiski nozīmīgs spēks, kam nākotnē ir paplašināšanās potenciāls, iekļaujot Balkānu valstis, Ukrainu un Gruziju, taču ir jāizdara arī savi mājasdarbi. Ir skaidri jānodefinē, cik cieša Eiropas valstu integrācija ir vēlama, savukārt eirozonā paralēli vienotai valūtai ir jārada vienota ekonomikas, finanšu, budžeta un darbatirgus politika. ES nākotne vairs nav balstāma uz abstraktiem, Ziemassvētku vēlējumu tipa «lai viss būtu labi» mērķiem, nepieciešama konkrēta stratēģija, izšķiršanās un atbilstoša rīcība.
