Cik sensitīvu informāciju īsti izplata starptautiskais portāls WikiLeaks un kā tas var ietekmēt vairāku pasaules valstu, tostarp, Latvijas nacionālo drošību? Šis jautājums zināmu laika posmu nodarbina daudzu prātus.
Savukārt dažāda līmeņa ārvalstu un vietējās amatpersonas, piemēram, aizsardzības ministrs Artis Pabriks uzsvēris, ka «WikiLeaks spekulē ar demokrātijas principiem, tas pielīdzināms visatļautībai», to attiecinādams uz publiskotajiem dokumentiem par ASV un NATO it kā noslēgto vienošanos par Baltijas valstu (arī Latvijas) aizsardzības plānu.
Šī polemika lielā mērā atgādina pirms vairākiem mēnešiem notikušos, nu jau lielā mērā aizmirstos procesus, kad aktīvi tika spriests, kas ir svarīgāk - tas, ka kāds NEO (Ivars Poikāns) atļaujas publiskot VID datus, ka VID savu klientu informāciju nespēj nosargāt, vai arī tas, par ko liecina nopludinātā informācija, proti, kāds ir tās saturs. Tāpat ir bijis kuriozs, kad informācija, kas tiek uzskatīta par klasificētu, mierīgi ir izlasāma kādas Latvijas valsts institūcijas interneta mājaslapā, bet tās darbinieki pat nenojauš, ka ir izdarījuši kādu pārkāpumu.
Protams, var teikt, ka WikiLeaks ir nopludinājis informāciju, iespējams, radot draudus vienas vai otras valsts drošībai. Taču faktiski jau publiskots tiek tas, ko ASV atbildīgie dienesti nav spējīgi nosargāt. Šajā jomā pilnībā jāpiekrīt bijušajai Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, kura ir skaidri pateikusi - tā ir izgāšanās! Citiem vārdiem sakot, ASV ir parādījušas visai pasaulei, ka nav spējīgas nosargāt klasificēto informāciju. Savukārt atsevišķu valstu amatpersonu vēršanās pret WikiLeaks tikai pastiprina šo muļķīgo situāciju. Proti, ir dīvaini vērsties pret informācijas publiskotāju, nevis pret to, kurš nav spējis to nosargāt. Runājot par to, kāda informācija līdz šim bijusi publiskota… Lielā daļā līdz šim atklātībā nonākušo dokumentu vairāk atgādina tādu kā diplomātisko čatu, kurā sarunvalodā aprunā dažādu valstu līderus. Jā, Vācijas skanclerei Angelai Merkelei varētu būt nelāga sajūta, ka viņa tikusi salīdzināta ar teflonu, taču nekādu starpvalstu katastrofu tas neradīs. Savukārt, runājot par attiecīgajos dokumentos figurējošiem Latvijas politiķu vārdiem, jāteic tā - kurš gan nezina, ka daļai mūsu valstsvīru tieši vai pastarpināti ir biznesa intereses saistībā ar Krieviju? Vienkārši sanāk, ka Latvijā iedzīvotāji zina to, kas ASV ir (bija) klasificētā informācija. Ir skaidrs, ka katrai valstij nacionālās drošības aizsardzībai, kā arī cita rakstura sensitīvu datu aizsardzībai ir sava klasificētā informācija.
Nenoliedzami mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, tomēr ierobežotas pieejamības informācija vienmēr bija un būs. Tomēr… Pirmkārt, nevajag jaukt jēdzienu «drošība» ar amatpersonu papļāpāšanu par dažādām tēmām. Otrkārt, ja jau informācija ir slepena, tad to vajag arī atbilstoši sargāt, nevis vispirms pieļaut, ka viens medijs var dabūt teju visus datus, ko tam gribas, bet pēc tam mēģināt traucēt tā darbību.