G.V.F.Hēgelis: «Valsts ir tikumiskās idejas realitāte.»
«Patvaļa» – šādu vārdu tiesībsargs lieto iesniegumā ģenerālprokuroram ar lūgumu pārbaudīt VID rīcības tiesiskumu lietā par iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) piemērošanu darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem. Par šo lietu tad arī vēlējos sīkāk pievērsties šai blogā, jo katra no iesaistītajām personām, šķiet, nav bez vainas. Secinājums īsumā – kaut arī nepiekrītu AT Senāta viedoklim, ka ienākums no masveida nekustamā īpašuma pirkšanas un pārdošanas nebija IIN objekts, neesmu pārsteigts, ka VID atkal atradis formālu iemeslu, kādēļ tam nav jāpilda AT Senāta spriedumus. Cerams, tas novedīs pie plašākas diskusijas par dažām greizām VID rīcības tendencēm kopumā nodokļu strīdos.
Kas tad notika?
2010.gada 3.decembrī (526. lietā) AT Senāts nosprieda (kā to arī rekomendēja Nodokļu konsultantu asociācija (LNKA)), ka nav jāapliek ar IIN ienākums no nekustamā īpašuma pārdošanas (kas bijis īpašumā virs 12 mēnešiem, bet apmēros, kas liecina par saimniecisko darbību). Tātad, vienā Temīdas svaru kausā bija vispārīgā norma par saimnieciskās darbības ienākuma aplikšanu, bet otrā – izņēmums likumā neaplikt ienākumu no nekustamā īpašuma atsavināšanas pie noteiktu kritēriju izpildes. Šobrīd pat neskatīsimies, cik neitrāls var būt LNKA viedoklis, ja šādi nodokļu maksātāji LNKA biedriem varētu būt klienti.
Skats no malas uz attiecīgo IIN normu
Ar šo spriedumu būtībā tiesa pateica – viens cilvēks varēja pārdot 100 nekustamos īpašums par miljardu latu, bet likumdevēja nodoms nav bijis šādu ienākumu aplikt ar nodokli! Tādējādi šāds ienākums būtu apliekams tikai tad, ja nodokļu maksātājs nav bijis apķērīgs un šai «nodarbei» izveidojis SIA sevis kā privātpersonas vietā vai reģistrējis tam saimniecisko darbību un maksājis IIN. Šāds pārspīlēts piemērs tikai norāda, ka šoreiz jāpiekrīt VID, cik Senāta ieviestā prakse pagājušā gada beigās konkrētajā lietā ir absurda. Visa AT Senāta analīze 526. lietā veikta normām, kas neattiecas uz saimnieciskās darbības veikšanu ar nekustamo īpašumu. Pretējā gadījumā, kādēļ gan arī neattiecināt tādu pašu izņēmumu no aplikšanas ar UIN peļņai no SIA ilgtermiņa investīcijām nekustamajā īpašumā? Vai tad sagaidīsim nākamo dīvaino soli – SIA pieteikumu tiesā par diskrimināciju attiecībā pret fiziskām personām (vai ironiski – vēršanos pie tiesībsarga, jo viņa uzdevums ir «sekmēt jebkāda veida diskriminācijas novēršanu»)?
Jāpiebilst, ka arī vēsturiski paanalizējot attiecīgo normu evolūciju redzams, ka šāds «biznesa» ienākums bija apliekams ar IIN jau gadiem. Proti, likumā «Par iedzīvotāju ienākuma nodokli» blakus normai par nekustamā īpašuma neaplikšanu, turpat 9. panta izņēmumos bija norma, kas paredzēja, ka ienākums no pārdošanai iegādātas mantas atsavināšanas ir apliekams ar IIN. Šīs abas normas nav savstarpējā pretrunā. Tātad, nebija apliekams tikai ienākums no tāda nekustamā īpašuma pārdošanas, kas nebija iegādāts atsavināšanai, jeb citiem vārdiem – saimnieciskai darbībai. VID tikai apzināti vai nē, it īpaši «treknajos gados», trūka gribas šo viedokli popularizēt, lai novērstu nodokļu maksātājos valdošo (nekaunīgākajos gadījumos pat krimināli sodāmo) «strausa eiforiju»: «iespējamas divas pretējas interpretācijas, tādēļ izvēlamies izdevīgāko kā patiesu esam, tālāk neko neskaidrojot.»
Arī Senāta minētajā 526. lietā izdomāto piemēru par asins nodošanas regularitāti (ar IIN nav apliekams ienākums no asins nodošanas, neskatoties uz to, cik bieži tas notiek) grūti sasaistīt ar normu par pārdošanai iegādātas mantas aplikšanu. Tomēr nav šaubu, ka arī asinis kļūtu par saimnieciskās darbības objektu, ja fiziska persona tās «rūpnieciski» iegādātos Ķīnā, lai pēc tam tās katru dienu «nodotu» par augstāku cenu, tādējādi gūstot peļņu.
VID tik un tā spriedumi jāpilda!
Taču pat šāds VID labvēlīgs viedoklis par Senāta sprieduma nepareizību nedod tiesības VID ignorēt attiecīgo tiesu praksi. Te arī nevar būt runa par gaidīšanu, «kad tiesu prakse būs nostabilizējusies». Ja kādreiz mainīsies tiesu prakse šai jautājumā, tad atkarībā no tās var rasties iespēja «atvērt» attiecīgās lietas, pamatojoties uz jaunatklātiem apstākļiem. VID gan publiski ir paudis, ka tas vismaz ir apturējis lēmumu pret attiecīgajām fiziskām personām piespiedu izpildi un lūdzis tiesas apturēt tiesvedību līdz gaidāmajam Satversmes tiesas spriedumam.
Kas tad notika tālāk?
Redzot visu šo «jucekli», apgabaltiesa, vai nu pēc savas iniciatīvas vai redzot VID nesamierināšanos ar AT Senāta spriedumu, nu lūgusi Satversmes tiesai izvērtēt attiecīgo normu tiesiskumu, kā rezultātā š.g. 20.jūlijā ierosināta lieta ST. Kā jau sākumā minēju, šobrīd arī tiesībsargs lūdzis prokuratūrai izvērtēt VID rīcību, ignorējot AT Senāta spriedumu, bet VID publiski paudis, ka to uzskata par «deguna bāšanu tā iekšējās lietās».
Cita populārākā VID prakse nodokļu lietās
Jāpiebilst, ka šī nebūt nav vienīgā lieta, kur VID rīcība nodokļu lietās apdraud demokrātiskas valsts pastāvēšanas pamatprincipus. No prakses vien varu minēt tādus piemērus, kā:
- VID biežo praksi apstrīdēt tiesu spriedumus pat lietās, kur jau sākotnēji visiem lietā iesaistītajiem skaidrs, ka VID lietu zaudēs,
- vēlreiz jātiesājas, lai piespiestu VID izpildīt Satversmes tiesas spriedumu,
- viena no «mīļākām» VID atrunām ir, ka lietas apstākļi ir atšķirīgi, tāpēc Latvijas vai ES tiesu prakse (nemaz nerunājot par EK vadlīnijām, u.tml. mazāk saistošiem ekspertu dokumentiem, t.s. «soft law») nav piemērojama, neskatoties uz nemainīgi piemērojamo tiesību normu vai principu.
Ko darīt ar šādu VID praksi jau šobrīd? Pagaidu noregulējums.
Te zāles šādu situāciju risināšanai būtu salīdzinoši vienkāršas jau šobrīd bez grozījumiem tiesību aktos. Proti, tiesnešiem daudz biežāk būtu jāpieņem lēmumi par VID lēmuma darbības apturēšanu (pagaidu noregulējumu) nodokļu strīdos visas tiesvedības laikā, brīvāk interpretējot likuma prasību par būtisku zaudējumu pierādīšanu. Tad VID vairs neizskatīsies tik pievilcīgi apstrīdēt būtībā visu pēc kārtas. Jācer arī uz VID pārsūdzību politikas maiņu, kur VID kādreiz arī sāks izvērtēt kā jebkura persona – vai tiesāšanās atmaksājas. Tam gan vajadzīgs mehānisms, kas ierēdņiem liktu padomāt, ka būs arī negatīvas sekas, ja VID bez vajadzības tiesāsies un zaudēs lietu. Tad arī nebūs tādas sarunas kā man ar kādu VID auditoru, kam ieminējos, ka ES tiesa viņas lēmumā pausto viedokli jau sen atzinusi par nepareizu, uz ko auditors atbildēja: «Nu tad tiesājieties gadus četrus, tad redzēsim, kur būšu es un kur Jūsu uzņēmums!» Jāatzīst arī, ka it sevišķi augstākā līmeņa VID cilvēki tomēr ir ļoti atsaucīgi, saprotoši un parasti savu iespēju robežās cenšas iedziļināties un palīdzēt.
Ko darīt ilgtermiņā? Citu valstu prakse: specializācija, lietu ilguma samazināšana, nodokļu uzrēķina samaksa tikai pēc sprieduma!
Tur, kur, savukārt, tiesībsargam tiešām būtu aktīvi jāiesaistās nodokļu lietās diemžēl ir klusums.
Piemēram, tieši viņa jomā būtu censties izbeigt praksi, kur Latvijā jāmaksā nodokļus lietu iztiesāšanas laikā. Kā pamatojumu tam līdzšinējā praksē AT Senāts bieži atsaucas uz Janoseviča pret Zviedriju ECT lietu. Taču ir arī citas lietas, kam par pierādījumu kalpo kaut vai citu valstu prakse. Lietuvā, piemēram, nodokļa uzrēķinu (ne tikai soda naudas) tiesvedības laikā nav jāmaksā.
No citām valstīm būtu arī jāpārņem prakse, ka nodokļu lietu izskatīšanai ieviestas nodokļu tiesas vai vismaz tiesneši specializējas tikai uz šādām lietām. Pie mums tiesneši, kas izskata nodokļu lietas, specializējas arī uz konkurences tiesībām, ceļu satiksmes negadījumiem, cilvēktiesībām, utt. Nodokļu tiesības ir tik plašas, ka, piemēram, esmu jau samierinājies, ka man visas atlikušās dzīves laikā diez vai sanāks apgūt pilnībā kaut vai tikai PVN jomas nianses vien, visu laiku strādājot tikai nodokļu jomā. Strādājot arī ar citām tiesību jomām, diez vai var runāt par vērā ņemamu darba kvalitāti.
Pie līdzīgiem secinājumiem laikam nonākuši arī kaimiņi lietuvieši, kur ir iespējams VID gala lēmumu apstrīdēt neatkarīgā Nodokļu Strīdu komisijā. Lietuvieši visbiežāk arī apstrīd nodokļu lietas tieši šajā komisijā, ne tiesā (kas arī iespējams) divu iemeslu dēļ:
- lietu izskatīšanas ātrums: pāris mēnešu laikā iespējams saņemt gala lēmumu; arī 2 līmeņu tiesa nav tik smagnēja kā pie mums – visa tiesvedība kopā ilgst ne vairāk kā gadu (pie mums – vismaz 3-4 gadus!),
- nodokļu speciālisti komisijā izskata tikai nodokļu lietas, bet tiesneši tāpat kā pie mums nav specializējušies (kolēģi Lietuvā min, ka komisijas lēmumi ir labāk argumentēti kā tiesā).
Igaunijā, savukārt, sistēma ir līdzīga mūsējai, bet nodokļu lietas tur tiek iztiesātas visos 3 administratīvās tiesas līmeņos tik pāris gadu laikā, nevis 3-5 g., kā pie mums. Tur arī, tāpat kā Lietuvā, nodokļa uzrēķins nav jāmaksā tiesāšanās laikā, ja vien tiesa uzskata, ka, piemēram, nodoklis iemaksājams depozīta kontā.
Varbūt derētu arī kādreiz nodokļu pārsūdzību jomā palūkoties apkārt – kur un kā tas ritenis jau ir izdomāts? Vai tā arī mēs visi turpināsim zobus ārstēt pie augstākās raudzes ķirurgiem, turklāt mazohistiski paildzinot šo procesu? Turklāt pārējie kabinetā esošie ārsti ikdienā strādā tikai par zobārstiem; un pirms ārstēšanas pacientam ir jāiedod ārstam savs zobs, lai viņš pēc kāda laika to ieliktu atpakaļ! Tie nekādā gadījumā nav pārmetumi pašiem tiesnešiem (tiešām ļoti cienījami un ārkārtīgi gudri sava darba fanātiķi), bet gan sistēmai, kuras upuriem šāda «operācija» bieži var būt dzīvības vai nāves jautājums.