Laiku pa laikam Latvijā klusiņām izskanējusi ideja, ka varbūt mūsu valstī vajadzētu ieviest kaut ko līdzīgu cenu policijai, nosakot maksimālo piecenojumu mazumtirdzniecībā nonākušajām precēm.
Tik tālu šis jautājums par laimi vēl nav nonācis, taču Saeimas deputāti sākuši apspriest ne mazāk absurdu ieceri — ieviest sistēmu, ka Latvijas tirgotāji ar valsts institūcijām varētu parakstīt Savstarpējās solidaritātes un sociālās atbildības memorandu, nosakot, ka daļai pārtikas preču tiek noteikts minimālais uzcenojums 5 līdz 8 % apmērā.
Faktiski, pieņemot šādu normu, pārtikas preču ražotāji, kā arī tirgotāji tiktu spiesti mākslīgi samazināt savas produkcijas cenas. Protams,var teikt, ka vairākus gadus cenas dažādām precēm, it īpaši pārtikai bija neadekvāti augstas. Ne reizi vien varēja dzirdēt cilvēkus kurnam, ka par vienu un to pašu preci Latvijā ir jāmaksā vairāk, nekā Vācijā, Holandē vai Spānijā. Taču kaut ko pārmest uzņēmējiem šajā jomā diez vai varētu, jo patērētāji šādas cenas akceptēja, no attiecīgām naudas summām šķiroties veikalu kasēs. Nepagāja īpaši ilgs laiks, un situācija mainījās — iedzīvotāju pirktspēja mazinājās, un mēs visi vairāk sākām skatīties, cik kas maksā, bet no atsevišķām produktu grupām esam atteikušies vispār. Un šajā brīdī vairs nav vajadzīga nekāda valstsvīru izdomātā solidaritātes cena, jo gan ražotāji, gan arī tirgotāji cenas sāka samazināt.
Kā ar burvju mājienu ļoti lielā daļā tirdzniecības vietu parādījās labi pamanāmi uzraksti, kas vēstīja par superlielajām atlaidēm, krīzes cenām, mūžīgām Ziemassvētku-Lieldienu-Jāņu akcijām utt. Citiem vārdiem sakot, pircējs, ejot uz veikalu un kaut ko pērkot vai nepērkot, «balso» ar savu naudas maku. Tiesa, ir arī tādi tirgotāji, kas joprojām nav sapratuši, ka Latvijā un pasaulē valda ekonomiskā krīze, un cenas nav samazinājuši. Šādus uzņēmumus nākotnē gaida viens no trīs variantiem. Pirmkārt, tiem tomēr var nākties saprast, ka ir krīze, otrkārt, tiem ir iespēja absolūtā nelokāmībā noiet «pa burbuli», treškārt — nav izslēgts, ka to piedāvātajai produkcijai ir tik laba kvalitāte, ka pircējs par to joprojām ir gatavs maksāt ļoti augstu cenu. Savukārt runājot par jau pieminēto solidaritātes cenu… Vispirms jau interesanti būtu zināt, kā valsts gatavojas izkontrolēt, vai tiešām konkrētajam produktam ir minētais minimālais uzcenojums. Tāpat nav nekādas garantijas, ka atsevišķi tirgotāji neizlems pie katras otrās preces piekārt šilti «Solidaritātes cena», bet potenciāli neiegūtās naudas daudzumu necentīsies piedzīt no ražotājiem, lai pašiem nebūtu jācieš zaudējumi.
Bet nu pats galvenais — turpinot samazināties Latvijas ekonomikai, likumsakarīgi ruks arī iedzīvotāju pirktspēja, un tas nozīmē, ka (jau drīz vien) gan tirgotāji, gan ražotāji būs spiesti noteikt tik solidāras cenas, ka neviena politiķu pirmsvēlēšanu aktivitāte šajā jomā neturēs līdzi. Pretējā gadījumā cilvēki vēl vairāk «nobalsos» ar maciņu, pārtikas produktus pērkot vienīgi pie zemniekiem «no rokas».
