Atkal jau sākušās runas, kas Latvijas gadījumā reti kad rezultējas ar konkrētiem pasākumiem — vajag vai nevajag samazināt ministriju skaitu. Šoreiz reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns (TP) ir izteicies, ka varētu likvidēt četras institūcijas — Satiksmes, Vides, Ekonomikas ministriju, kā arī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju.
Pirmkārt, maz ticams, ka mūsu politiķiem kaut kas tāds varētu izdoties, nemainot pašreizējo — Valda Dombrovska (JL) vadīto valdību. Proti… Droši vien katra pašreizējās koalīcijas partija ir gatava atzīt, ka ministriju skaits ir jāsamazina, taču ne jau tās, ko vada konkrētā politiskā spēka pārstāvis. Citiem vārdiem sakot, runājot par ministriju skaitu, allaž virsroku ir ņēmis politiskais tirgus, nevis jebkāda veida racionāli aprēķini.
Otrkārt, ja arī kaut kas tāds tiek īstenots, jāraugās, lai šis process nekļūst par izrādīšanos sabiedrībai pirms nākamajā gadā paredzētajām Saeimas vēlēšanām. Respektīvi, jau tagad ir dzirdēts, ka praktiskā labuma no lielas daļas valsts aģentūru likvidēšanas nemaz nav, jo lielākā daļa tajā strādājošo pāriet darbā uz citām valsts institūcijām. Tādējādi, ja apvieno kaut vai Vides un Ekonomikas ministriju, bet administratīvais aparāts jaunizveidotajam organismam pārsniedz 50% no abās institūcijās strādājošo kopskaita, tad tam visam ir stipri vien pamaza jēga. Tāpat jācer, ka četru ministriju apvienošanas gadījumā jaunā struktūra aizņems tikai vienu, nevis četras ēkas. Tāpat var turpināt par auto transportu un daudz ko citu.
Un vēl… Savulaik kuluāros bija dzirdams, ka ministriju skaita samazināšana esot nevis mūsu pašu politiķu izdomājums (nu nevar taču cilvēks pats sev slazdus izlikt), bet gan Starptautiskā valūtas fonda ieteikums. Tad varbūt, lai mums būtu vismaz kaut kāda priekšrocība nākamajās «smagajās» sarunās ar aizdevējiem, mēs varētu iet vēl tālāk un veikt gana loģisku soli, apvienojot Labklājības un Veselības ministriju, kā arī Izglītības un Kultūras ministriju. Jāatgādina, ka pārāk liela valsts aparāta esamība pat politiķu aprindās tika atzīta jau pagājušajā gadā. Diemžēl līdz šim tā apmēri nav kļuvuši īpaši mazāki, jo lielākajai daļai ministriju kaut kā ir izdevies «pierādīt», ka bez to eksistences Latvijas tautsaimniecība nekādi nevar iztikt. Rezultātā tēriņu apcirpšanu pārsvarā nākas veikt uz sociāli neaizsargātākās sabiedrības daļas un investīciju projektu rēķina, tādējādi absolūti neveicinot ekonomikas sildīšanu.
Jāteic, ka viens nopietns arguments, kas varētu iedrošināt valdošās partijas mainīt ministriju skaitu, ir fakts, ka Latvijā ne jau no ministru skaita ir atkarīga valdībā pieņemto lēmumu kvalitāte, bet gan no starptautisko aizdevēju un dažādu organizāciju prasībām un koalīcijas padomes vēlmēm. Tādējādi vienīgais zaudējums, kas politiķiem varētu būt ministriju optimizācijas rezultātā, ir labi apmaksātu darba vietu zaudēšana dažiem partiju «savējiem» večiem.