Plašsaziņas līdzekļu vainošana AirBaltic diskreditācijā, bet nevēlēšanās atklāt patiesību par investīcijām kompānijā un Bombardier lidmašīnu iegādi, tikai vairos aizdomu ēnu
Varētu šķist, ka nav nekā vienkāršāka, kā gadījumā, ja tevi kāds apmelo, cirst pretī faktos balstītu baltu patiesību, liekot ļaunajām mēlēm ja ne nokaunēties, tad vismaz apklust. Proti, pateikt, ka AirBaltic ieguldītie 52 milj. eiro ir paša Ralfa Dītera Montāga-Girmesa nauda, un nebūt nav tā, ka naudas avots būtu kāds cits, kurš par šo izlīdzēšanu saņems 20% kompānijas akciju un vēl pelnīs procentus no Bombardier lidmašīnu līzinga.
Diemžēl Satiksmes ministrija (SM) līdz ar nacionālo lidsabiedrību un tās privāto investoru izvēlējušies citas pieejas, ko darīt ar pašu izraisīto ne- smukumu. AirBaltic klusē kā ūdeni mutē ieņēmusi. Privātais investors ir tik ļoti pievērsies lidsabiedrības biznesa plāna īstenošanai un vērtības audzēšanai, ka nekādi nevar komentēt jelkādas baumas vai izdomājumus. Savukārt SM, šķiet, nolēmusi pāriet pretuzbrukumā. Noslēpumainā ministrija, kā to savulaik nodēvēja premjers Māris Kučinskis, vaino plašsaziņas līdzekļus, ka tajos izplatītā informācija ļoti diskreditē nacionālo lidsabiedrību.
Tas, ka SM nevēlējās pēc būtības atbildēt uz jautājumu, vai diskreditējošā informācija ir patiesa vai nepatiesa, tikai vairo aizdomas, ka visām iesaistītajām pusēm ir kaut kas slēpjams, aiz atslēgas turamas nebūt nav tikai kādas komercnoslēpuma cienīgas darījuma detaļas. Vēl jo dīvaināk no SM puses šajā gadījumā bija piesaukt tiesu, kura varot lemt par patiesību vai nepatiesību. Var tikai apjaust, cik laimīgi būtu politiķi, ierēdņi un valsts kapitālsabiedrību darboņi, ja plānoto Krimināllikuma grozījumu ietvaros cietumsods draudētu par jebkādiem mediju vai ziņotgribētāju centieniem atklāt iespējamās shēmas. Tad mēs, visdrīzāk, arvien retāk dzirdētu un redzētu, ka citadeļu pārdošanas un metalurgu glābšanas veiksmes stāsti tomēr ir tīrais bleķis.
Protams, ir skaidrs, ka neviens neieguldītu kādā pasākumā 52 milj. eiro, necerot tos atgūt un vēl nopelnīt no savām investīcijām. Iespējams, ka šis miglā tītais process tiešām bija teju vienīgais veids, lai nacionālajā lidsabiedrībā nebūtu, tā sakot, uzreiz jāizslēdz gaisma. Tikai līdz šim valsts regulāri praktizētā patiesības slēpšana no sabiedrības, aizbildinoties ar visa veida noslēpumiem, pie laba gala novest nevar, un arī šajā gadījumā nerada pārliecību, ka izvēlēts valstij izdevīgākais AirBaltic glābšanas variants. Rakstniece Gundega Repše LTV raidījumā 1:1 gan skaudri secina, ka meli kļuvuši par absolūtu Latvijas ikdienu un mūsu sabiedrībā nekad nav nicināti. Taču, kā zināms, meliem īsas kājas, un t.s. Panamas papīri to uzskatāmi nodemonstrēja. Katrā ziņā iesaistīto pušu klusēšana par investīcijām AirBaltic un lidmašīnu iegādi tikai paplašina aizdomu ēnu pār šiem darījumiem, vairojot neuzticību pret politiķiem un ierēdņiem, kuriem tad arī jāuzņemas atbildība par nacionālās lidsabiedrības diskreditāciju.