Kamēr pasaules lielvalstu līderi vēl apsver, kādā veidā ierobežot Krievijas agresiju Ukrainā, tie, kuru dzīve nav tik daudz pietuvināta politikai, bet gan reālām taustāmām lietām, uz notiekošo jau ir reaģējuši
Šeit ir runa gan par tiem, kuri dažādās valstīs pie Krievijas vēstniecībām piketē un pauž neatkarīgu viedokli pašā Krievijā, gan arī par tiem, kurus notiekošais skar finansiāli. Šoreiz stāts par tiem otriem. Krievijas neprognozējamība izpaužas ne tikai politikas arēnā, bet arī finanšu tirgos. Visiem ir zināms par rubļa kursa kritumu līdz jauniem minimumiem, taču no vispārēja kaimiņvalsts naudas tirgus sabrukuma pagaidām ir atturējušas Krievijas centrālās bankas aktivitātes, veicot valūtas tirgus intervences, tādējādi dedzinot savas ārvalstu valūtas rezerves. Tomēr daudz smagāk klājas tur, kur paniku nav iespējams novērst. Runa ir par Maskavas fondu biržu, kuras indekss pirmdien zaudēja apmēram 12% vērtības. Daudziem tas var likties vien abstrakts virtuāls skaitlis. Tomēr atskārsme par notikušā nopietnību sākas brīdī, kad tiek aprēķināti zaudējumi naudas izteiksmē. Saskaņā ar tiem vienas dienas laikā ieguldījumu vērtība Krievijā ir sarukusi apmēram par 40 miljardiem eiro. Ja pārvēršam to salīdzinošās kategorijās, šī vērtība ir vairāk nekā 2,5% no Krievijas ekonomikas kopējā apjoma. Tas nekādā ziņā nav maz un vēl vairāk pasliktina kaimiņvalsts jau tā ne pārāk labo ekonomisko situāciju un turpina aizbaidīt investorus. Stāvokļa nopietnību lielā mērā apliecina arī fakts, ka investoru nedrošība attiecībā uz Krieviju ir ievērojami augstāka nekā Gruzijas konflikta laikā, kad finanšu tirgus reaģēja uz reālas karadarbības sākšanos.
Notiekošais vistiešāk atspoguļosies ne tikai finanšu sektorā, bet arī pārējā Krievijas tautsaimniecībā, turklāt šīm izmaiņām būs ilgtermiņa raksturs. Lai arī daudzu Krievijai samērā draudzīgo Rietumvalstu, piemēram, Francijas vai Itālijas, līderi nesteidzas ar kritikas veltīšanu tās nepamatoti agresīvajai nostājai Krimas jautājumā, domājams, arī šo valstu dažāda līmeņa amatpersonām pamazām sāk «pielēkt», cik liela var būs šī Austrumu partnera neprognozējamība. Tādēļ, tas, ko var gaidīt tuvākajā laikā, ir paklusa, bet aktīvāka darbība pie enerģētisko resursu piegāžu diversifikācijas. Iespējas šajā ziņā ir plašas – sākot no lielām un potenciāli palielināmām sašķidrinātās gāzes piegādes jaudām Persijas līča piekrastē un Eiropai jau tradicionāli pierastajām zilā kurināmā piegādēm no Norvēģijas, Alžīrijas un Nīderlandes līdz varbūtējām piegādēm no slānekļa enerģētisko resursu bumu šobrīd piedzīvojošās Ziemeļamerikas.
Ņemot vērā to, ka kurināmā resursi veido vairāk nekā pusi no Krievijas eksporta ieņēmumu, bet investīcijas no kaimiņvalsts mūk, par spīti vakar vērojamajam kāpumam šīs valsts akciju tirgū, pašreizējā valsts kursa saglabāšana ir solis pretī izolācijai. Iespējams, ka šādu politiku varēja atļauties vēl deviņdesmitajos gados, kad valsts iedzīvotāji bija pieraduši pie PSRS laiku nomācošās pelēcības, taču diezin vai kaut ko tādu ilgtermiņā būs gatava akceptēt XXI gadsimta Krievijas vidusšķira. Papildu tam jāņem vērā, ka jau šobrīd Krievijas ekonomiskā izaugsme ir gandrīz apstājusies, bet potenciālie nabadzības riski aug. Ņemot vērā notiekošo, diezin vai Krievija var atļauties ilgstošu militāro konfrontāciju ar Ukrainu. Vilšanos, visticamāk, piedzīvos arī Krievijas atbalstītāji Ukrainā, jo diezin vai viņi ir gatavi izbaudīt to, ko piedzīvo Dienvidosetijas, Abhāzijas vai Moldovas Piedņestras reģionu iedzīvotāji.