Ekonomiskās krīzes apstākļos pasaule gaida teju jebkuru konstruktīvu ierosinājumu pēc iespējas ātrākai situācijas uzlabošanai.
Šajā kontekstā lielas cerības tika liktas uz ietekmīgāko 20 valstu līderu samitu, kas pagājušajā nedēļā norisinājās ASV. Vai var teikt, ka G20 samita laikā tika panāktas reālas vienošanās par pasākumiem, kas būtu jāveic? Diez vai! Tajā pašā laikā nevar teikt, ka šis samits nebūtu devis neko — pēc tā norises skaidri var noprast, ka pasaules lielākās ekonomikas, gluži tāpat kā līdz šim, nodarbosies ar risinājumu meklēšanu iekšējā tirgū, lielā mērā ignorējot citus spēlētājus, un par to lieki neapvainojoties vieni uz otru. Spilgtākais piemērs tam ir vienošanās, ka pasaules ekonomikas atveseļošanas vārdā būtu nepieciešams izskaust savā valstī saražoto preču protekcionismu, taču… Līdz krīzes beigām katra valsts var turpināt piemērot antikrīzes pasākumus, kā arī aizsargāt savu tirgu saviem spēkiem.
Citiem vārdiem sakot, protekcionisms gan ir slikti, taču pašreizējos apstākļos nekas labāks acīm redzot nav izdomāts. Jāteic, ka šāda pieeja vismaz ir godīga, jo pērn G20 samita laikā arī tika nopriests, ka protekcionisma pasākumu veikšana ir negatīva parādība, taču drīz pēc tam 17 no šīm 20 valstīm ķērās pie to īstenošanas. Proti, no pērnā gada oktobra līdz šā gada februārim 17 no visām G20 valstīm kopumā paspēja īstenot 47 dažādus protekcionisma pasākumus. Patiesību sakot gan jāteic, ka arī pirmskrīzes jeb tā saucamo treko gadu laikā pietiekami daudzas valstis, rūpējoties par savu labklājību, patiesībā vairāk vai mazāk slēpti veicināja iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu ģenerēšanu, vienīgi tagad, ekonomiskās lejupslīdes laikā, šie procesi ir kļuvuši ievērojami spilgtāki, turklāt daļa valstu par to nebūt nekautrējas.
Jāuzsver, ka arī starptautiskie eksperti ir atzinuši — G20 samita dalībnieki nespēs pildīt tos solījumus, ko ir devuši šā pasākuma laikā, un tāpēc visas pasaules kontekstā ir gaidāma problemātiskās situācijas turpināšanās. Patiesībā gan jāteic, ka jau pirms šā samita norises gaidīt no tā kadas receptes ekonomikas atlabšanas veicināšanai bija diezgan naivi. Kā savulaik intervijā Db norādīja pašreizējais Latvijas vēstnieks ANO Normans Penke, nav skaidrs, kāds ir G20 samitā pieņemo lēmumu turpmākās ieviešanas juridiskais segums. Proti, sarunāt jau tur var visu ko, bet nav nekāda normatīvā regulējuma, kas katras konkrētās valsts līderi piespiestu rīkoties tā, kā ir lēmis sammita vairākums.
Tādējādi kā primārās joprojām ir katras konkrētās valsts, nevis pasaules kopumā intereses. Jāatzīst, ka šādas atziņas visai negatīvi var ietekmēt Latviju, jo ir skaidrs, ka lielos spēlētājus mūsu liktenis diez vai īpaši interesē. Turklāt interesants ir fakts, ka otra protekcionistiskākā valsts pasaulē (tūlīt aiz Krievijas) ir pietiekami liels mūsu tirdzniecības partneris — Vācija. Un tas nozīmē, ka mums pašiem beidzot ir jāsāk domāt, kā mēs kaut vai daļēji spējam aizsargāt un pabalstīt savus uzņēmējus no konkurentiem, kas darbojas salīdzinoši izdevīgākos apstākļos.
