Gatavošanās kārtējām Saeimas vēlēšanām šoreiz sākās agri – vairāk nekā gadu pirms gaidāmās došanās pie urnām. Par to liecināja gan dažādi paziņojumi un ultimāti, gan demisiju veikšanas un to pieprasīšana. Īsi sakot, jau zināmu laiku valsts politiskā dzīve vairāk līdzinās balagānam.
Tomēr, domājams, neviens tā īsti negaidīja, ka šajās partiju spēlēs iesaistīsies arī Valsts prezidents Andris Bērziņš. Visus gadus kopš Latvijas valsts atjaunošanas prezidenta loma politiskajos procesos ir bijusi visai pasīva – priekšvēlēšanu periodā būt iespējami neitrālākam, pozēt fotogrāfiem, metot urnā vēlēšanu biļetenu, un skaļi nosaukt to prejera amata kandidātu, par kuru jau iepriekš vienojušies partiju līderi. Izņēmums gan ir bijis Valdis Zatlers, kurš, jūtot, ka vairs viņu prezidenta amatā neievēlēs, rosināja Saeimas atlaišanu, lai pats turpinātu karjeru kā parlamenta deputāts.
Savukārt Bērziņš acīm redzami ir nolēmis uzsākt savu spēli priekšvēlēšanu cīņu kontekstā. Vispirms viņš faktiski patrieca no amata ilglaicīgāko demokrātiski ievēlēto Latvijas valdības vadītāju Valdi Dombrovski, bet pēc tam sāka meklēt pats savus premjera amata kandidātus, turklāt pirmām kārtām uzrunājot «smago artilēriju» – vienu no Eiropas Komisijas (EK) līderiem Andri Piebalgu. Cik zināms, Piebalgam šāds piedāvājums ir nācis par agru, jo tā pieņemšana pašreizējā brīdī, proti, nesagaidot oficiālo komisāra darba termiņa beigu datumu, viņam varētu nozīmēt diezgan pamatīgu EK finansiālo garantiju zaudēšanu. Varam tikai minēt, ar ko saistītas šādas Bērziņa aktivitātes, taču tās ir diezgan pamatīgā opozīcijā tam, ko mēģina darīt līdzšinējais vadošais koalīcijas spēlētājs Vienotība. Neoficiālās sarunās netiek slēpts, ka premjera amatam Vienotība jau bijusi izraudzījusi Arti Pabriku, pārējos divus kandidātus (Intu Dālderi un Krišjāni Kariņu) «piekarinot» pēc tam, kad saņēmuši mājienus no prezidenta biroja, ka izvēlētais potenciālais līderis nebūšot gana labs. Pārējās labējās Saeimas partijas par saviem premjera amata kandidātiem šobrīd faktiski nerunā, bet tas nenozīmē, ka katrai no tām azotē nav vismaz pa vienam tādam.
Citiem vārdiem sakot, stratēģiskās spēles par tiesībām ietekmēt politisko skatuvi jeb uz tas notiekošās izrādes rit pilnā sparā. Turklāt galvenie opozicionāri šobrīd ir vadošā politiskā partija un valsts galva.
Protams, varētu jautāt, kāds tam visam ir sakars ar valsts turpmāko stratēģiju, tautsaimniecības attīstību un tamlīdzīgiem jautājumiem, par kuru risināšanu tiek maksāta nauda dažādām amatpersonām. Visticamāk, pilnīgi nekāds! Kuluāros netiek arī slēpts, ka šobrīd notiekošajam, proti, Dombrovska demisijai tā īsti nav arī saistības ar nupat piedzīvoto Zolitūdes traģēdiju, kas kalpojusi vien par ieganstu, lai panāktu valdības krišanu. Tātad runa tiešām ir par politiskām un, iespējams, arī ekonomiskām spēlēm, kuru reālos organizatorus un iemeslus, kā arī iznākumu varam tikai minēt.