Lai varētu strādāt, sēklu pārdevēji drīkst tirgot tikai sertificētas sēklas, to paredz attiecīgais Latvijas normatīvais akts. Teorētiski... Sēklu sertificēšana gan ir dārgs prieks un uzņēmējiem nenoliedzami rada papildu izmaksas, taču ir arī savi plusi – tiek garantēts, ka šādas sēklas ir kvalitatīvas, ka no tām izaugs, piemēram, labība, kuru var samalt augsta labuma miltos, ka tās nav apsēstas ar dažādām kaitēm utt.
Tik tālu it kā viss būtu skaidrs, taču problēma sākas ar visu tālāko, kas skar šīs pašas sēklas. Tātad, kā jau minēts, pārdot nesertificētu sēklu nedrīkst, taču tās drīkst pirkt, sēt zemē un izaudzēto produkciju realizēt tālāk. Vismaz nevienā direktīvā, regulā vai noteikumos nav bilsts, ka to nevarētu darīt. Principā visa šīs sertificēto sēklu būšana ir atstāta tikai uz pārdevēju sirdsapziņas un vēlmes riskēt, veicot nelikumīgu tirdzniecību.
Protams, var teikt, ka smadzenes jākustina arī lauksaimniekiem, kuri šīs sēklas pērk. Proti, tie lauksaimnieki, kuri domā par savu saimniecību attīstību, saražotā produkta kvalitāti un spēju iekarot tirgus ilgtermiņā, jau šobrīd pērk sertificētas sēklas. Pārsvarā gadījumu tā rīkojas saimnieki, attiecībā uz kuriem var lietot terminu «lielie». Tie, kuri strādā pietiekami lielos apmēros un savu produkciju, visticamāk, eksportē. Jāņem gan vērā, ka lielāko īpatsvaru Latvijas lauksaimniecībā joprojām veido salīdzinoši mazie zemnieki, kuri tad arī sagādā ienākumus nesertificēto sēklu tirgotājiem. Un nevajag domāt, ka tikai lielie lauksaimnieki Latvijā grib būt likumpaklausīgi uzņēmēji, bet mazie – rūdīti recidīvisti, kuriem tik vien rūp, kā kaut kā pablēdīties. Viss nav tik vienkārši!
Šajā kontekstā jāatgādina par kādu sen labi zināmu problēmu – ES tiešmaksājumi Latvijai ir paši mazākie visā Eiropā, un to apmēram būtu piemērojams apzīmējums «zem katras kritikas». Tādējādi zemnieki vienkārši ir spiesti ekonomēt uz visu iespējamo, ieskaitot sēklu iegādi. Jā, tas ir īstermiņa risinājums, tomēr gadu no gada palīdz izdzīvot, un tas ir pamatīgs arguments. Piemēram, to nesertificēto sēklu cenā, kas tiek tirgotas vienkārši kā labība, nav iekļautas sertificēšanas izmaksas, autoratlīdzība selekcionāriem un tamlīdzīgas pozīcijas.
Raugoties no valsts lauksaimniecības sektora attīstības aspekta kopumā, protams, būtu labāk, ja sertificētās sēklas izmantotu iespējami vairāk lauksaimnieku. Pirmkārt, šeit ir runa par apsēto platību kvalitāti. Otrkārt, par vienādiem tirgus nosacījumiem – ir taču skaidrs, ka tie, kuri pērk nesertificētas sēklas, maksā mazāk, turklāt skaidrs, ka selekcionāriem jaunu šķirnes sēklu izstrāde un sertificēšana izmaksā pietiekami daudz, un rezultāts tam ir jau minētais. Respektīvi, šo darbu var neatmaksāties darīt, ja legāli to izmanto vien neliels ražotāju īpatsvars. Līdz ar to ir skaidrs, ka beidzot ir jābūt noteiktai Latvijas valdības politikai, kas šo jautājumu risinātu.