Jau fakts vien, ka parādsaistības ievērojami pārsniedz kādas valsts amatpersonas gada ienākumus, met šaubu ēnu uz konkrētā ministra vai deputāta spēju neatkarīgi un objektīvi rīkoties
Valsts ieņēmumu dienesta (VID) mājaslapā var aplūkot to cilvēku ieņēmumus un parādus, kas pieņem valstiski svarīgus lēmumus. Ar Latvijas ministru un lielāko parādnieku topu LR Saeimā var iepazīties arī DB 25.08.2014. numurā. Tiesa, publiski pieejamā informācija par valsts amatpersonām nav pilnīga, jo netiek atklāts, kurš naudu konkrētai amatpersonai ir aizdevis. KNAB gan ir noteicis, ka amatpersonām pašām jāizvērtē sava rīcība, iespējamā nonākšana interešu konfliktā un no lēmumu pieņemšanas savās interesēs jāatturas, bet cilvēki, kā zināms, nereti ir vāji, parādu akmens kaklā smags un, kā dzīvē pierādījies, arī godīguma slieksnis ne visiem ir vienāds.
Varētu jau teikt, lai pirmais akmeni met tas, kurš pats bez grēka vai parāda, kaut vai hipotekāra, tomēr attiecībā uz valsts amatpersonām nianse ir sīka, bet būtiska. Ierindas pilsoņa Pētera parādi Jānim vai bankai ir viņa paša problēma, bet Pēterim, kļūstot par attiecīgas nozares ministru, var rasties tīri cilvēcīga vēlme cīnīties pret nebanku kreditētājiem. Un tā varbūt ir tikai sagadīšanās, ka tādējādi tiek pūsts banku lobija stabulē, bet banka pirms neilga laika Pēterim izrādījusi lielu pretimnākšanu, atliekot kredīta pamatsummas maksājumu, ko Pēteris no savas ministra algas nav varējis samaksāt. Īpatnēji arī izskatās tādas amatpersonu deklarācijas, kur pie samērā nelielās valsts amatpersonas algas apjomīgais parāds tomēr ir krietni sadilis vai ticis cedēts, vai varbūt pat pārdots kādai citai personai. Tas ir gandrīz tikpat liels brīnums kā paņemt dažus desmitus tūkstošus no jau vairākus gadus nestrādājošas sievas «tumbočkas», un pēc tam uz žurnālistu jautājumiem, kur ņēmis naudu, skaidroties, ka sieva taču to iedevusi, kurai savulaik pats naudu iedevis, kuru izņēmis no «tumbočkas». Un ja galīgi visi striķi trūkst, tad vienmēr var ekspremjeriskā manierē vaimanāt par publisku nomelnošanas kampaņu un politisku pasūtījumu, vienlaikus tomēr izvairoties mest izskaidrojošu gaismas staru uz savām vai savas ģimenes parādsaistībām un lēmumiem, kas tikuši pieņemti slēgtās sēdēs, piedaloties ierobežotam personu lokam.
Neminot kā sekošanas vērtus piemērus nedz tādas valstis, kur par ministriem vai parlamenta deputātiem var kļūt tikai izredzēti, ļoti turīgi sabiedrības pārstāvji, nedz arī tās, kur bez kādām grūtībām var vadīt valstī nozīmīgu uzņēmumu, tad pabūt par ministru un pēc tam atkal turpināt vadīt to pašu ietekmīgo uzņēmumu, jāsaka, ka kopumā Rietumeiropā amatpersonu parādsaistības, kas ievērojami pārsniedz deklarētos ienākumus, tiek vērtētas kā būtisks riska moments. Piemēram, Vācijā potenciālo ministru parādsaistības tiek izvērtētas jau partijas iekšienē, pirms viņš vispār uz atbildīgo amatu tiek virzīts. Tāpat arī citām valsts un pašvaldības amatpersonām Vācijā jārēķinās ar to, ka jebkurā brīdī, kad radīsies bažas par viņu spēju segt savas parādsaistības, pret viņām tiks rosināta izmeklēšana. Parasti jau izmeklēšanas uzsākšana vien ir iemesls, lai konkrētā persona no amata atkāptos, kā tas nule notika ar Vācijas Pirātu partijas izvirzīto Ziemeļreinas – Vestfālenes viceprezidentu Danielu Dingelu. Radušās aizdomas par lēmumu pieņemšanu savās interesēs bija arī iemesls, lai pirms diviem gadiem atkāptos Vācijas prezidents Kristians Vulfs. Kā no šiem piemēriem redzams, šaubas un aizdomas vien ir pietiekams iemesls, lai konkrētā amatpersona zaudētu uzticību. Latvijā gan nereti ir piedzīvots, ka pat viskliedzošākie parādnieku gadījumi, kur aizdomu mākonis jau sabiezējis melnum melns, netraucē konkrētai personai ilgstoši saglabāt amatu un turpināt kandidēt vēl arī nākamajās vēlēšanās. Šeit būtu visu kontrolējošo un represīvo Latvijas dienestu darba lauks, lai rūpīgi izvērtētu, cik lielā mērā konkrētā, parādos iegrimusī persona vispār var strādāt tautas labā. Tāpat arī visai sabiedrībai ir pirms vēlēšanām ko padomāt, cik gudri ir atbildīgas valsts jomas uzticēt vadīt tādiem, kas pat savas personīgās finanses nav pratuši nomenedžēt tā, lai negrimtu parādos līdz ausīm.