#Iedzīvotāju skaitam samazinoties, valsts parāda kurpe spiedīs vairāk.
Iedzīvotāju skaitam samazinoties, valsts parāda kurpe spiedīs vairāk. Tā secināms pēc 18.01. DB publikācijām. Valsts parāds pērn absolūtos skaitļos saglabājies 2016. gada līmenī, tomēr tā spiediens uz vienu iedzīvotāju faktiski palielinās un turpinās palielināties, proporcionāli sekojot demogrāfiskajām tendencēm. Lai gan Latvijas Bankas ekonomists Kristaps Svīķis DB skaidroja, ka vispārējais valdības parāds relatīvi pret tautsaimniecības apjomu ir starp zemākajiem Eiropas Savienībā, atmiņā palikuši Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča gandrīz ikgadējie izteikumi par to, ka lepoties ar savu parādu tomēr nevaram un arī nevajag to darīt. Tieši pretēji, neskatoties uz to, ka lielākajai daļai valstu ir lielāka parāda nasta, nav taču jāskrien līdzi pūlim, bet jādomā par sevi. Un domāt par sevi – tas šajā situācijā nozīmētu domāt par ietaupījumiem.
Gadi iet, parāds nepazūd ne par mata tiesu, tā «apsaimniekošana » prasa vairākus simtus miljonu eiro ik gadu. Arī secinājumi gadu no gada ir vieni un tie paši – jāveido drošības spilvens. Kā varējām novērot iepriekš, dažos gados parāda summa pieauga reizes piecas līdz pašlaik sasniegusi jau gandrīz septiņkārtīgu pieaugumu, salīdzinot ar pirmskrīzes gadiem. Arī procentos no iekšzemes kopprodukta parāds pieaudzis ievērojami. Labā ziņa – pērn parāds nav audzis, bet rātni stāvējis uz vietas, savukārt tā spiediens uz IKP pat sarucis par vienu procentu. Valsts kases prognozes liecina, ka ļoti līdzīgi parāds uzvedīsies arī nākamajos dažos gados – turoties 37% līdz 39% no IKP robežās. Interesanti, ka «pēdējā» vietā Eiropas Savienības valstu saimes vidū ar savu valsts parādu atrodas Igaunija. Ziemeļu kaimiņa ārējais parāds veido vien 9% no valsts IKP. ES vidējais rādītājs ir 83%, bet naskākās dzīves uz parāda baudītājas, kā zināms, ir tādas zemes kā parāda jomas triecienniece Grieķija kopā ar Itāliju, Portugāli un Kipru. Latvija atrodas vienā parāda zonā ar Zviedriju, tomēr nevaram samērīties dzīves līmeņa jomā, tāpēc, skatoties uz Zviedrijas parādu, mūsējo tomēr mēle niez nosaukt par disbalansu.
Atgriežoties pie demogrāfijas, jāsecina, ka nākotnē pie mazāka nodokļu maksātāju skaita un pieaugošas sociālo pakalpojumu saņēmēju proporcijas, iepriekš plecos uzveltā parāda nasta būs smagāka. Attiecīgi pašlaik, kad baudām ekonomiski labvēlīgāku laiku, būtu īstais brīdis sākt bāzt dūnas drošības spilvenā spiedīgākiem mirkļiem, kas, visai ticams, sagaida nākotnē. Un tieši tad nāksies atcerēties tos politiķus, kas ne tikai valsti iejūdza parādu jūgā, bet visvairāk tos, kas uz krahu devās bez ietaupījumiem. Kā piekodina K. Svīķis, nākamajos gados tirgi valdības patērniecisko politiku var iecenot procentu likmēs, tādējādi nodokļu maksātāju naudu varētu «nolaist drenāžā», izpelnoties bargākus procentu maksājumus. Ēnu ekonomikas samazināšanās un nodokļu ieņēmumu pieaugums, ko pretī liek finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, ir spēcīgas kārtis, bet tas joprojām, šķiet, neļauj runāt par drošības spilvena veidošanu. Līdz ar to nodoties pašapmierinātībai nav pamata, ja vien pašreizējā politika ir vērsta tālāk par šajā laika nogrieznī pie varas esošo ambīcijām.