"Es nevaru palīdzēt saviem radiem un paziņām Ukrainā, man ir nepieciešami līdzekļi, lai uzsāktu dzīvi Latvijā, jo šobrīd Maskavā pret ukraiņiem izturas briesmīgi, tomēr mani līdzekļi Latvijā ir arestēti, un pat nav īsti saprotams, kādēļ," tā savu stāstu iesāk Ukrainas pilsone Irina Jarošenko.
Irina Jarošenko un viņas brālis Staņislavs Savčenko ir Ukrainas pilsoņi, kuru problēmas sākās krietni pirms pašreizējās Krievijas invāzijas Ukrainā. Viņi dzīvoja Kromatorskas pilsētā Doneckas apgabalā, kur karadarbība sākās jau tālajā 2014. gadā. Irina jau pirmajās dienās zaudēja savu vīru.
"Viņš gāja bojā, un es paliku ar diviem maziem bērniem. Jau toreiz devāmies prom no Kromatorskas, bērniem tur nebija droši, jo realitātē notika karadarbība. Turklāt es biju palikusi bez vīra," atceras I. Jarošenko. Irinas brālis Staņislavs uzturēšanās atļauju Latvijā nokārtojis pirmais un palīdzējis māsai gan ar juridiskām formalitātēm, gan uzdāvinot prāvus naudas līdzekļus, lai viņa varētu risināt savas ikdienas problēmas.
"Es plānoju savu dzīvi Latvijā, jo brālis jau šeit bija pārvācies. Biju izdomājusi, ka abi bērni te varētu iet skolā un varētu dzīvi sākt no jauna. Naudu ieliku Latvijas bankā ABLV," atklāja I. Jarošenko.
Aizdomu dēļ par naudas izcelsmi jāpamet Latvija
"No 2015. gada, kad jau biju noguldījusi naudu ABLV bankā, mēģināju nokārtot savu dzīvi Latvijā, bet tajā pašā laikā braukāju arī uz Ukrainu, lai palīdzētu savai vecmāmiņai, un bija arī daudz nepabeigtu lietu. Bija nepieciešami dažādi dokumenti, izziņas un citi papīri. Vajadzēja arī izziņu, ka mans vīrs patiešām gājis bojā un man vienai ir jāuztur divi bērni," intervijā Dienas Biznesam pastāstīja I. Jarošenko.
2018. gadā, kad vienam no Irinas bērniem vajadzēja uzsākt mācības pirmajā klasē Latvijā, ABLV banku slēdza un iespējas dzīvot Latvijā beidzās. Detalizētāku skaidrojumu par iemesliem, kādēļ bija jāpamet Latvija, sniedz Irinas brālis Staņislavs.
"Es paskaidrošu, kādēļ Irinai nepagarināja uzturēšanās atļauju. Viņa ar Latvijas kārtību nav tik labi iepazinusies. Atslēga ir apstāklī, ka Baltikums banka 2018. gadā atteicās pagarināt subordinēto depozītu, kas savukārt tieši ir saistīts ar FID lēmumu bloķēt līdzekļus ABLV bankā un eksistējošu negatīvu AML ziņojumu. Nekāds noziegums jau nav fiksēts, dokumentos cirkulē trīskārt pastarpinātas aizdomas, ka kaut kas ar Irinas naudu, iespējams, nav kārtībā. Tas ietekmēja uzturēšanās atļaujas pagarināšanu no 2018. gada, un Irinai vajadzēja braukt projām no valsts. Man bija līdzīgas problēmas, bet esmu spējis aizstāvēt savas pozīcijas, lai gan teikšu atklāti – tas nebija viegli. Ja papīru un dokumentu cirkulārā ir kaut kādas aizdomas, šobrīd ir grūti pierādīt, ka neesi ēzelis. Man ir četri bērni, visiem ir uzturēšanās atļaujas Latvijā, un es jūtos atbildīgs par māsas bērniem, kuriem esmu vienīgais aizgādnis. Ja runājam par jautājumu, ko mēs esam noziegušies, kur ir kaut kāda apsūdzība, tad nav jau nekā! Jēga slēpjas divu brokeru kompāniju strīdā, kur ar Irinu vispār nekādas saiknes nav. Visas tās Krievijas patriotisma stundas nav paciešamas, un skaidrs, ka Irinai jābrauc uz Latviju, jo citās mierīgās zemēs viņai radu nav. Tā summa, ar ko varēju palīdzēt māsai, tika uzdāvināta jau pirms sešiem gadiem un šobrīd ir arestēta. Tāda, lūk, situācija."
Sīkāku juridisku situācijas skaidrojumu lasiet zvērināta advokāta Oskara Rodes, kurš pārstāv Irinas intereses, viedoklī pēc raksta. Pēc 2018. gada Irina nonāca Maskavā, kur atrada darbu, strādāja līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā.
Dzīve Maskavā Ukrainas pilsoņiem nav ciešama
"Man bija jāaizbrauc no Latvijas, jo līdz ar aizdomām par manu naudu tika pārtraukta arī uzturēšanās atļauja Latvijā. Vienīgā vieta, kurp es varēju doties un ātri iekārtoties darbā, bija Maskava. Izvēles jau nebija, jo bērniem vajadzēja ēst un iet skolā. Turp arī devos. Līdz ar karadarbību Ukrainā viss kļuva slikti. Pret Ukrainas pilsoņiem izturas briesmīgi, un šeit, Maskavā, vairs neredzu iespējas palikt. Es negribu, lai mani bērni redz visas tās "Z" zīmes uz mašīnām, apsaukāšanos un nicinājumu, ko viņi nav pelnījuši. Es nevēlos, lai bērni uzaugtu naidā un negatīvās emocijās," tā pauž Irina Zoom intervijā no Maskavas Dienas Biznesam. Viņa apgalvo, ka pa pilsētu braukā mašīnas ar zīmi "Z", ja zināms, ka cilvēks ir Ukrainas pilsonis, attieksme ir nicīga, un viņa baiļojas, ka var sākties arī bērnu fiziska iespaidošana.
"Lēmums ir pieņemts. Jābrauc uz Latviju, kaut vai palikt pie brāļa. Lai uz kādu valsti es nedotos, man ir jāveic pilna procedūra. Jāapstiprina sava izglītība, identitāte, jāpierāda, kas es esmu, vesela gūzma birokrātisku procedūru. Latvijā tas viss ir daļēji izdarīts. Iesākumā, līdz 2018. gadam, daudz ko esmu paspējusi. Tomēr arī Latvijā vēl nav tā, ka uzreiz varu sākt darbu savā profesijā. Man valoda ir jāapgūst un vajadzīgā līmenī, tas nav iespējams pāris mēnešos. Lai šo laiku es un bērni varētu dzīvot, nauda ir nepieciešama!" izsaucas Irina, lauzot rokas.
Nauda vajadzīga arī palīdzībai tuvajiem Ukrainā
"Es uzskatu, ka tas viss nav pareizi, kā notiek lieta ar manu līdzekļu aizturēšanu, jo reāli jau ir pagājuši trīs gadi, bet pie saviem līdzekļiem es netieku," norāda Irina, uzsverot, ka šobrīd naudas līdzekļi nepieciešami pat ne viņai pašai un bērniem, bet noderētu palīdzībai ģimenes locekļiem un draugiem Ukrainā, kam tā vairāk vajadzīga. "Nauda ir vitāli nepieciešama! Tas ir vienīgais veids, kā varu palīdzēt savai vecmāmiņai, savai draudzenei. Māsa man dzīvo Harkivā, tur notiek pilnīgs vājprāts. Viņa regulāri sēž pagrabā, un viņiem patiešām klājas ļoti grūti. Viņiem nav īsti nekādas humānās palīdzības un nav arī iespējas no turienes aizbraukt. Visā Ukrainā ir tik daudz cilvēku, kuriem vajadzīga palīdzība, ka šobrīd arestēto naudu es dēvētu par dzīvības naudu maniem radiem, paziņām un draugiem, turklāt no Latvijas es varētu reāli palīdzēt. Kāpēc ar mums tā izrīkojas?" jautā Irina. Viņa arī norādīja, ka kopīgi ar brāli izdevies palīdzēt reāliem cilvēkiem, piemēram, Irinas draudzenei, kura Latvijā ieradās 8. martā.
"Mēs atradām viņiem dzīvesvietu, tomēr arī visām šīm lietām ir vajadzīga nauda, bet tā ir bloķēta man nesaprotamu iemeslu dēļ! Es nesaprotu to visu. It kā Latvija Ukrainu atbalsta, es esmu Ukrainas pilsone, mana ģimene ir cietusi no šīm zvērībām, un tajā pašā laikā naudas jautājumu trīs gadu laikā nevar sakārtot. Es nevēlos uz Latviju braukt un kādam sēdēt uz kakla, un saņemt pabalstus. Es esmu ārste pēc profesijas. Pirmā izglītība ir pediatrijā, pēc tam dermatoloģijā. Es nešaubos, ka gada laikā atrastu darbu un spētu nopelnīt iztiku pati, kā arī maksātu nodokļus Latvijas valstij, nevis prasītu no tās kaut ko. Šobrīd esmu nolikta tādā kā bezizejas situācijā, kas īpaši apgrūtina visu, ko vēlos darīt. Lai visu varētu paveikt un izdarīt pēc iespējas ātrāk un efektīvāk, man ir nepieciešami līdzekļi. Tik vienkārši! Es nelūdzu no Latvijas palīdzību, bet tikai to, kas man pieder. Vai tiešām trīs gadu laikā nav iespējams saprast, ka neesmu noziedzniece?" jautā Irina Jarošenko.
