Arvien vairāk sniedzoties pāri budžeta pārkarei, valsts parāds signalizē par potenciālām nepatikšanām nebaltā dienā
DB iepriekš (26.10.15. DB) visai precīzi prognozēja scenāriju, pēc kāda pašlaik attīstās valsts parāds. Pērn tas atkārtojis 2010. gada rādītājus, sasniedzot vēsturiski augtāko punktu pret IKP, savukārt naudas izteiksmē pieaudzis kā nekad – pietuvojoties turpat 10 mljrd. eiro un gandrīz 40% no IKP. Tikmēr valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi šogad – 8,1 mljrd. eiro, bet izdevumi – 8,4 mljrd. eiro apmērā. Lēciens noticis, pateicoties tam, ka pērn Latvija starptautiskajos finanšu tirgos aizņēmusies 1,3 mljrd. eiro, kā šonedēļ, atsaucoties uz Valsts kases datiem, ziņoja Latvijas Radio. Valsts parāds, no šodienas viedokļa raugoties, bijis neliels un līdz pat 2007. gadam pat nav pārsniedzis pusotru miljardu eiro jeb septiņus procentus no IKP. Desmit gadu laikā tas ir ievērojami uzpumpēts, tostarp līdz ar krīzes bedrē ņemtajiem aizņēmumiem. Tolaik Ministru kabinetu stūrēja Ivars Godmanis un pēcāk arī valsts parāda vēsturiski lielākais pieaudzētājs Valdis Dombrovskis. Katram aizņemšanās manevram ir bijis konteksts un arī zemteksts, bet tie, kopā ņemti, valsti noveduši situācijā, kad parāds sācis audzēt sevi pats. Valsts spiesta aizņemties, lai atdotu, jo budžets no reizes uz reizi tiek plānots ar iztrūkumu. Kamēr ejam šo ceļu, aizņemšanās neaprims, turklāt parāds ir jāapsaimnieko, un tas neprasa maz, bet gan pāris simtus miljonu eiro ik gadu. Aizņemšanās nav ibumetīns, kas, ja ne ārstē, tad vismaz uz pieklusina zobu sāpes. Valsts parādam ir spēcīgākas atkarību izraisošas vielas pazīmes, turklāt, kā rāda parāda apmēra dinamika, atkarība pieņemas spēkā. Tā kā ne tikai parādu atdošanai, bet arī valsts budžeta apetītes apmierināšanai ar valsts iekšējiem līdzekļiem vairs nepietiek, no jauna aizņemamies tirgos, kuri tiek plosīti tādos globālos vējos kā Brexit vai Trampa ievēlēšana. Kas to zina, kādas brāzmas nesīs nule iesāktais gads.
Valsts parāda izmaiņas nākotnē būs atkarīgas no tā, cik liels būs valsts budžeta deficīts. Budžets ar cienījamu pārpalikumu tuvākajos gados, no kura varētu atvēlēt līdzekļus kreditoru apmierināšanai, visticamāk, mums nespīd. Savukārt valsts parāda apmērs, kas sācis atrauties no valsts budžeta apjoma, rada bažas par to, kādā neapskaužamā situācijā var nonākt valsts, vēlreiz nonākot krīzē.
Aizbildināties par to, ka daudzās attīstītajās valstīs parāda nasta pret IKP ir krietni lielāka, ir nevietā, jo pirmklasnieks nevar sevi salīdzināt ar vidusskolas beidzēju. Abi mācās skolā, bet tikai viens no viņiem regulāri aizmirst mājās burtnīcas un sporta tērpu, ja vien vecāki somā neieliek. Tā ir attīstības plaisa, kas jāpieņem kā fakts. Tiesa, parādus mīlošās Rietumeiropas valstis arī sirgst ar globālas konkurētspējas problēmām, nejēdzīgiem publiskajiem tēriņiem un citām arī mūsu zemei mīļām kaitēm. Par nastām runājot, ik gadu pieaug arī valsts parāda nesamais, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Iedzīvotāju skaitam sarūkot, valsts parāds tikai audzis. Dzīvojot pēc šādas formulas, nākotne sola izaicinājumus. Vismaz mūsu platuma grādos, kur politiķi pierādījuši, ka viņi un aizņemta nauda ir savstarpēji nesavietojami lielumi.