Igauņi ar to nodarbojas jau sen, lietuvieši pie tā ķērās nesen, bet latvieši par to tikai runā, runā un runā. Kas tas ir?
Garā runāšana notiek par obligātās depozīta sistēmas ieviešanu dzērienu iepakojumam. Ar līdzšinējo pieeju šim jautājumam tas atkal draud iesprūst kaut kur ejās starp Saeimas sēdekļu rindām, ņemot vērā, ka likumprojekts iepriekš sāpīgi kritis pa Saeimas kāpnēm. Sabiedrības un biznesa interešu mērcē, kur pa vidu peld dažādu pušu lobija pipari, iecere politiķiem tā arī nav pa īstam iegaršojusies. Ik pārgadus apsūkāta, tā atkal un atkal tiek izspļauta nenorīta. Kamēr notikusi šī muļļāšanās, atkritumu kompānijas ieguldījušas lielas investīcijas šķirošanas infrastruktūras un pārstrādes attīstībā. Nu mums ir, kā runā, Baltijā lielākā un modernākā atkritumu šķirošanas rūpnīca. Tas arī izskaidro atkritumu pārstrādes biznesa iebildumus pret risinājumiem, kas, atņemot PET pudeles, draud samazināt vērtīgā iepakojuma daudzumu dalītās vākšanas konteineros, to apkalpošanu padarot nerentablāku.
Savukārt pārtikas ražotāji, kas gadu gaitā ir mainījuši savu viedokli, pašlaik ne tikai ir par depozīta sistēmas ieviešanu, bet arī gatavi uzņemties tās apkalpošanu, izvietojot lielveikalos taras automātus un nedaloties šajā «maizē» ar atkritumniekiem. Tā noprotams pēc sarunas ar Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas vadītāju Ināru Šuri. Tajā pašā laikā viņa aicina norobežoties no emocijām un ar vēsu prātu izvērtēt, vai varam atļauties ieviest otru sistēmu paralēli dalītajai vākšanai. Turklāt, jaunajai sistēmai kā krējumu nosmeļot PET pudeles no kopējā atkritumu apjoma, šķirošana būs mazāk ienesīga un, saprotams, var padarīt nervozu atkritumu biznesu. Biedrības Zaļā brīvība pārstāvis Jānis Brizga uzskata, ka tas ir labi, jo tas liktu atkritumniekiem izkāpt no līdzšinējiem pēļiem un domāt par to, kā šķirot arī «sarežģītākus» atkritumus, lai izpildītu izlietotā iepakojuma reģenerācijas normas. Arguments «par» ir arī Baltijas vienotība obligātās depozīta sistēmas jautājumā – Latvija šajā jomā ir baltais plankums. Pārliecinošu «par» teikuši arī iedzīvotāji aptaujās.
Kur tie gadi, kopš izskanēja pirmās iniciatīvas šādas sistēmas ieviešanai arī Latvijā! Pretinieki šai idejai līdz šim ir guvuši virsroku, un tiem ir spēcīgs arguments turpināt attīstīt dalītās vākšanas sistēmu. Tomēr tai sabiedrība līdz galam neuzticas – gan tāpēc, ka visiem nav pieejama šķirošanas infrastruktūra, gan tāpēc, ka «tāpat viss nonāk vienā atkritumu mašīnā».
Tā nu vieni šķiro, citi met parastajos konteineros, vēl kāds – nomet dabā. Citās zemēs lielveikalos sen pieejami tukšo dzērienu iepakojumu automāti, un atbalstu to izvietošanai jau pirms gadiem pieciem apstiprināja visi lielākie tirgotāji arī Latvijā. Viens no tiem «uz savu galvu» jau kādu laiku pieņem stikla pudeles. Iespējams, apspriestās depozīta sistēmas ieviešana būtu loģisks turpinājums atkritumu apsaimniekošanas attīstībai, kas mūsdienu latvieti attālinātu no tā latvieša, kam patika no grabažām atbrīvoties mežmalā. Jautājums – par kādu cenu un kam tā būs jāsamaksā.