Tagad atjēgties, ka valsts jābūvē uz vietējā kapitāla pamatiem, ir kā pamosties no ziemas miega nākamajā rudenī
Saskaņā ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieka eiro un sociālā dialoga jautājumos Valda Dombrovska medijiem sacīto pērn lēnāka izaugsme Latvijai un «praktiski visām jaunajām dalībvalstīm» nāca komplektā ar ES fondu naudas plūsmas aizdambēšanos, pateicoties mūžīgo jauno dalībvalstu kolektīvi neveikli mestajam tiltam uz jauno plānošanas periodu 2014.–2020. gadam.
Savukārt turpmākajiem gadiem Latvijas ekspolitiķis līdz ar Eiropas kopekonomikas atveseļošanos paredz izaugsmes tempu paātrināšanos arī savā dzimtenē. Iekšzemes kopprodukts varētu sadūšoties uz labāku izaugsmi, taču – ir daži priekšnosacījumi, piemēram, eksporta tirgu plēšu aktīvāka darbināšana, patēriņa izaicinājumi un – arī investīciju atgriešanās. Pērn investīciju jomu draudīgi apspīdēja investīciju bilances dilstošais mēness. No ģeopolitiskajiem riskiem pat savilkās melni mākoņi un mētāja zibeņus par militāra apdraudējuma potenciālu. Šīs šautras trāpīja nekam citam kā investoru vēlmei investēt potenciālajā karadarbības zonā.
Saskaņā ar Lursoft pētījumu janvārī izdevies atgūt desmito daļu no pērn zaudētajām ārvalstu investīcijām Latvijā reģistrēto uzņēmumu pamatkapitālā, (plašāk 10.02.2017. DB). 17 milj. eiro, kas veido investoru ieguldījumus šī gada pirmajā mēnesī, no vienas puses, signalizē par investīciju avota atjaunošanos. No otras – nesignalizē ne par ko, jo viena mēneša rezultātus nosaukt par investīciju atgriešanos būtu pat ļoti pārgalvīgi. Neiespējami prognozēt, vai šim avotam pietiks jaudas arī turpmākajiem mēnešiem. Turklāt jāņem vērā tas, ka investoru nepievilinās tikai skaisti iztapsēts «peļu slazds», nepieciešams arī izcils «siers» ar labu un ilgu pēcgaršu.
Vienīgais arguments investoram lūkoties Latvijas virzienā ir peļņa. Un kā gan citādi? Ārvalstnieks nekad neieguldīs rūpnīcā, ja pretī nesaņems resursu ekonomiju vai skaidras peļņas iespēju, kamēr vietējais uzņēmējs varbūt būs gatavs uzturēt darbavietas nomales ražotnē arī ar mazāku peļņu, tādā veidā zināmā mērā apliecinot arī sociālās atbildības jūtas pret savu miestu un savu valsti. Diemžēl valsts prasības abiem potenciālajiem rūpniekiem ir vienādas – kā ārvalstu korporācijai, tā vietējam bāleliņam. Deviņdesmitajos gados ārvalstu investori Latvijā varēja baudīt pat visai protekcionisku pretimnākšanu. Tolaik tika pieļauta kļūda, ļaujot dažādās nozarēs stabili ienākt ārvalstu kapitālam, bet vietējo atstājot uz sēkļa. Kamēr ārzemnieks neveiksmes gadījumā paceļ cepuri un aiziet, vietējais investors, jācer, visu ar zemi nenolīdzina. Skaudrs piemērs ir Liepājas metalurgs – kamēr gaidām naudīgāko no ārvalstu brīnumdariem, valsts ir atteikusies no iespējas, ka ražotni varētu par saprātīgiem nosacījumiem dot darbināt pašmāju uzņēmējiem, kamēr tas vēl ir (bija) iespējams. Līdz ar to tagad atjēgties, ka valsts jābūvē uz vietējā kapitāla pamatiem, ir kā pamosties no ziemas miega nākamajā rudenī. Novēloti.