Kā divi lauku puiši ar sirdsapziņu un humorizjūtu uzbūvējuši lielu biznesu.
Tas bija viens no pirmajiem hipijbiznesiem, ko aprija konglomerātu haizivis. Tam pareģoja bēdīgu galu, bet Ben&Jerry’s saldējums vēl joprojām tiek pārdots un ne bez finansiāliem panākumiem. Tas pat ir kļuvis par savdabīgu zīmolikonu alternatīvajiem un sociāli atbildīgajiem, ne vienmēr gan pozitīvā nozīmē.
Gandrīz mašīna
Žozefīnes lidojošā mašīna. Gandrīz, gandrīz tāds būtu šī slavenā saldējuma nosaukums. To ierosināja viens no līdzdibinātājiem, Bens Koens (Ben Kohen), bet diemžēl to noraidīja otrs līdzdibinātājs Džerijs Grīnfilds (Jerry Grienfield). Divi bērnības draugi, kuri abi bija pametuši skolas un nezinādami, ko pasākt ar dzīvi, izdomāja taisīt augšā biznesu. Kā būtu ar beigeļiem? Tām mīkstajām, sēklām nobērtajām maizītēm ar caurumu vidū? O, jā! To cepšanas aprīkojums gan bija pārāk dārgs un ne pa kabatai abiem draugiem. Un kā būtu ar saldējumu? O, jā! Viņi samaksāja piecus dolārus par tālmācības kursiem saldējuma meistarošanā un dabūja sertifikātu ar izcilību (gala eksāmenā varēja izmantot pierakstus).
Pirms pāris gadiem Reddit lasītāju intervijā abi gan bilda, ka padoms visiem jaunajiem uzņēmējiem būtu sekot savai sirdij: darīt to, kas patīk, nevis to, kur kāds cits ir spējis nopelnīt lielo naudu. Var jau būt, ka beigeļi un saldējums atrodami gandrīz tajā pašā sirds nostūrī, var jau būt...
Lai vai kā, 1978. gadā atjaunotā degvielas uzpildes stacijā Vermontas mazpilsētā Bērlingtonā tapa pirmie Ben&Jerry’s saldējumi, kas gan neviens nav izdzīvojis līdz šai dienai (izdzīvojušas nav arī zupas un pankūkas, kuras pārdeva līdzās saldējumam). Tā kā Koens cieš no anosmijas – pilnīgas nespējas uztvert smaržu un līdz ar to arī garšu –, viņi nolēma, ka uzsvari jāliek ne tikai uz saldējuma garšu un skatu, bet arī konsistenci. Tieši pateicoties anosmijai, radās saldējumi ar visāda veida gabaliņiem: kūku, karameļu, konfekšu, šokolādes, riekstu, augļu. Vārdsakot, tipiskais Ben&Jerry’s saldējums: nekāds tur itālis, bet gan īstens amerikānis. Tikai trīs gadus pēc pirmā veikala atvēršanas žurnāls Time viņu saldējumu nodēvēja par labāko visā valstī, un uzvaras gājiens varēja sākties.
Dāvids vai Goliāts
Kopā ar lauciniecisko kiču, popmūzikas referencēm un tikai amerikāņiem raksturīgo jestrumu (fun), mazliet vairāk nekā piecu gadu laikā viņi bija pamanījušies iekarot tādas patērētāju simpātijas, ka uztraukties sāka milzis Häagen-Dazs. Pillsburry Company, kas tolaik bija šī zīmola īpašniece, esot brīdinājusi savus distributorus Bostonā, ka, turpinot pārdot arī Ben&Jerry’s saldējumu, tiem tiks liegta iespēja pārdot Häagen-Dazs. Kā Koenam un Grīnfildam slepenas tikšanās laikā apliecināja viens no šādiem izplatītājiem, viņam nekas cits neatliks kā atteikties no Ben&Jerry’s, jo Häagen-Dazs ir tas, kas ienes naudu. Ko darīt? Kā Dāvidam cīnīties pret Goliātu? «Mēs, protams, varējam iesūdzēt Pillsbury, bet nekur tālu netiktu, cīnoties ar kompāniju, kuras vērtība bija vairāk nekā četri miljardi dolāru,» internetvietnei Innovations rakstīja pats B. Koens.
Tiesa atkrita, bet arī padoties viņi negribēja. Un tā dzima kampaņa What’s the Doughboy Afraid Of?. Sākumā gan tai neveicās, jo bostonieši nešķita dikti pārdzīvojam par tādiem biznesa kašķiem. Grīnfilds pat pamanījās vienatnē piketēt pie Pillsbury galvenā biroja, bet tā arī tas palika tikai starp... Jā, starp Grīnfildu un Pillsburry. Galu galā, Koens raksta, viņi ķērās pie savu tiešo patērētāju uzrunāšanas. Uz katra saldējuma iepakojuma uzlīmēja uzlīmi ar slaveno saukli un īpašu numuru, uz kuru piezvanot, varēja noklausīties Koena un Grīnfilda stāstu par to, ko Pillsbury cenšas viņiem nodarīt. Tur viņi lūdza arī atstāt kontaktinformāciju, lai nosūtītu Doughboy Kit. Tajā bija vēstules paraugs Pillsbury direktoram ar virsrakstu Kāpēc tu neizvēlies kādu sava izmēra?, vēstules paraugs Federālajai tirdzniecības komisijai, autobufera uzlīmes un iespēja ziedot 10 dolārus, un par to dabūt T-kreklu ar uzrakstu Ben&Jerry’s juridiskās aizstāvības fonds: lielākais ziedotājs. Kampaņa nostrādāja: kamēr viņi dienā saņēma simtiem zvanu, tikmēr Pillsbury – simtiem vēstuļu. Cilvēki sāka runāt, un galu galā pat New Yorker ieinteresējās par šo vietēja mēroga kašķi. Pillsbury neizturēja spiedienu un padevās.
Visu rakstu lasiet 3. maija laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
