Šī būs divpadsmitā vasara, kad Salacgrīvu ieskandinās Positivus festivāls, pulcējot aptuveni 30 tūkstošus klausītāju gan no Latvijas, gan tuvākajām Eiropas valstīm, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.
Pasākuma idejas autors un organizators Ģirts Majors būs sarūpējis īpašus publikas «magnētus» – austrāliešu mūziķi Niku Keivu (Nick Cave) un britu elektronikas avangardistus – grupu The Prodigy.
Lai arī konkurence starp festivāliem pasaulē saasinās un mākslinieku honorāri aug, G. Majors uz festivāla attīstību raugās visnotaļ optimistiski, cenšoties turēt augstu kvalitātes latiņu un prognozējot Positivus ilgdzīvotāja statusu.
Fragments no intervijas
Vienpadsmit gados Positivus ir kļuvis par vērienīgāko brīvdabas festivālu Baltijā. Kas ir tā veiksmes pamatā?
Ir festivāli, kuri pulcē lielāku cilvēku skaitu, taču satura ziņā šis noteikti ir vērienīgākais Baltijā. Arī izmaksu ziņā. Tā budžets ir aptuveni divi miljoni eiro. Šāda nauda tiek «nokurināta» vienā nedēļas nogalē. (Smaida.)
Kā festivāla budžets ir audzis gadu gaitā?
Sākotnēji tie bija daži simti tūkstoši latu. Puse no šīs naudas aiziet mākslinieku honorāriem, otra puse – teritorijas iekārtošanai un mārketingam.
Kuri festivāla viesi ir bijuši tie dārgākie?
Tā kā visā pasaulē festivāli šobrīd ir tāds modes kliedziens, īpaši populāri tie ir kļuvuši pēdējos piecos, septiņos gados, konkurence par viesmāksliniekiem ir ļoti liela. Honorāri ir piedzīvojuši milzīgu inflāciju. Ar katru gadu tie palielinās. Katru gadu mēs vedam kādu dārgu t.s. headliner, šogad tas būs Niks Keivs un The Prodigy. Viņu honorāri ir mērāmi vairākos simtos tūkstošos eiro.
Kas ir Positivus fenomens? Kāpēc cilvēki brauc uz vietu, kas atrodas 100 kilometrus no Rīgas, pērk dārgas biļetes, lai klausītos grupas, no kurām plašākai auditorijai ir pazīstamas vien kādas pāris? Turklāt daudzi to dara jau kuru gadu pēc kārtas neatkarīgi no laika apstākļiem.
Visā pasaulē cilvēkiem patīk apmeklēt festivālus. Latvijā šāds pasākums ir tikai viens. Tajā ir iespējams baudīt koncertus pavisam citā atmosfērā, nekā, piemēram, arēnā. Katrā koncertā ir pilnīgi cita vide, kas dod pavisam atšķirīgu pieredzi. To ir grūti saprast cilvēkiem, kuri vispār neapmeklē koncertus vai uz tiem aiziet pāris reižu gadā. Ir cilvēki, kuri uz festivālu ir atveduši savus bērnus, sajutuši tur valdošo atmosfēru un ir gatavi braukt atkal, kaut arī viņi vispār no mūzikas neko nesaprot, neseko tai līdzi. Protams, piesaista lielie mākslinieki jeb zvaigznes, kas ir kā magnēts. Festivāls ir arī socializēšanās fenomens. Tur ir līdzīgi domājoši cilvēki ar līdzīgām interesēm. Turklāt viņus vieno muzikālā gaume, nevis dzeršana un zaļumballe. Varētu teikt, ka festivālus apmeklē rietumnieciski un progresīvi noskaņota sabiedrības daļa. Nedēļas nogalē cilvēkiem ir iespējams saņemt tādu emociju gammu, ka viņiem ir iespēja pilnībā atslēgties no ikdienas, darba problēmām. Pēc divām, trijām tur pavadītām dienām ir sajūta, ka ir būts kādā nelielā ceļojumā. Jauniešiem tā ir lieliska iespēja pavadīt nedēļas nogali prom no mājām, dzīvot kempingā, kur ir savs tusiņš. Festivāls dod milzīgu enerģijas lādiņu. Manuprāt, tā ir tā galvenā vērtība, pēc kuras cilvēki katru gadu tiecas atkal. Protams, festivālam ir jābūt forši uzbūvētam, ir jāpiedāvā labs ēdiens.
Kas ir festivāla mērķa auditorija?
Pirms divpadsmit gadiem sākām, uzrunājot savu paaudzi, kas dzimusi astoņdesmito gadu sākumā. To darījām ar slavenajām 90. gadu Rietumu grupām un ASV zvaigznēm. Festivālu būvējām uz tam lojālas auditorijas, kas ir vecumā no 25 līdz 50 un vairāk gadiem. Paralēli tam – no jauniešiem, pat sākot no 15 gadu vecuma. Viņiem ir savas grupas un zvaigznes, pieaugušajiem – savas. Šīs auditorijas viena otru lieliski papildina. Turklāt jāņem vērā, ka jaunieši ir festivāla nākotnes auditorija. Ja attīstītos tikai ar pieaugušo auditoriju, festivāla zvaigznes ar katru gadu kļūtu arvien vecākas un vecākas. (Smaida.) Turklāt šis festivāls nevarētu pretendēt uz kvalitatīvu saturu profesionālā, mūzikas melomānu līmenī. Mēs nevaram piedāvāt saturu, kas nepārstāv mūsdienu mūziku. Arī vecākiem ir interesanti piedzīvot tās grupas, kuras šobrīd klausās viņu bērni, tostarp arī hip-hop žanra pārstāvjus. Tā ir pavisam cita pasaule. Muzikālā gaume veidojas līdz kādiem 30 gadiem; jo vecāks cilvēks kļūst, jo vecākas kļūst viņa mīļākās grupas un izpildītāji.
Vai festivāla laikā nav izaugusi jauna Positivus klausītāju un skatītāju paaudze?
Jā, bet auditorija ir mainīga. Ir tādi, kuri brauc uz festivālu divus gadus pēc kārtas, taču reti kurš brauc piecus. Nebūt nav tā, ka Positivus publika ir nemainīga, ka uz pasākumu brauc vieni un tie paši cilvēki. Statistika liecina, ka lielākā daļa cilvēku festivālu ir apmeklējuši divus, trīs gadus pēc kārtas.
Kā jūs nokļuvāt mūzikas biznesā?
Jau kad mācījos skolā Saldū, biju aktīvs, rīkoju dažādu Latvijas grupu koncertus. Skolas mērogā tie bija lieli pasākumi. Kad sāku studēt Rīgā, vairākus gadus strādāju televīzijā un biju interneta portāla galvenais redaktors. Piecus gadus strādāju medijos kā žurnālists. Tolaik sapratu, ka negribu ar to nodarboties visu mūžu. Ar savu skolas biedru noorganizējām vācu grupas De Phazz koncertu Sapņu fabrikā. Pēc tam, kad pāris gadu bijām rīkojuši dažādus koncertus, sapratām, ka ir jārada kas pastāvīgs un paliekošs, kāda stabilāka vērtība. Mūzikas biznesā tās var būt vai nu konkrētas vietas – koncertzāles – vai festivāli. Organizējot koncertus, rīkotāji ir atkarīgi no viena konkrēta mākslinieka vai grupas, bet festivāls ir vesels pasākumu un aktivitāšu kopums. Nolēmām mērķtiecīgi doties festivāla rīkošanas virzienā. Tie bija laiki, kad tika dots padoms – ja vēlies, lai tavs pasākums bankrotētu, nosauc to par festivālu. (Smaida.) Tas atspoguļoja tajā laikā Latvijā esošās festivālu tradīcijas. Padomju laikos festivāli netika rīkoti, bija dažādi izpildītāju konkursi, piemēram, Liepājas dzintars, Jaunais vilnis u.c. Tajos tika likti pavisam citi uzsvari, tie notika pavisam atšķirīgi.
Jūs tomēr riskējāt un nosaucāt pasākumu par Positivus. Vai nosaukums tika izvēlēts par godu tiem pozitīvajiem cilvēkiem, kuri organizē un apmeklē pasākumu?
Nosaukums atspoguļo mūsu dzīves redzējumu. Meklēju nosaukumu, kuram būtu brīvi pieejams domēns. Meklēju latīņu valodas vārdnīcā, bet atradu filozofijas grāmatā, ko lasīju, studējot augstskolā.
Visu interviju Vienmēr pozitīvs lasiet piektdienas, 1.jūnija laikrakstā Dienas Bizness!