Kā «savilkt galus» - tas pēdējo gadu laikā ir būtisks jautājums ne tikai valstij, bet arī faktiski katrai Latvijas pašvaldībai. Redzot, ka jau esošo nodokļu un nodevu ienākumi nedod plānotos rezultātus, gan vieni, gan arī otri domā, kādus vēl maksājumus varētu ieviest, diemžēl nereti neaizdomājoties par to, ka šāds solis var dot arī pretējo efektu.
Šobrīd viena otra pašvaldība ir atminējusies, ka vispār jau lielās Eiropas pilsētas mēdz iegūt papildu līdzekļus, ar atsevišķu nodevu apliekot, piemēram, bankomātus, azartspēļu vietas, taksometrus utt.
Principā jāatzīst, ka teorētiski ar nodevu var aplikt pinīgi jebko, taču būtisks ir jautājums, kāds tam būs praktiskais rezultāts. Iespējams, varētu nerasties īpaši lielas problēmas, ja šadas nodevas saprātīgā apmērā tiktu piemērotas, piemēram, jau minētajām azartspēļu zālēm, diskotēkām vai taksometriem. Tiesa, tas būtu nepatīkami konkrētajā nozarē strādājošajiem uzņēmējiem, tomēr te runa ir par tām jomām, kas iedzīvotājiem ikdienā nav nepiecešamas. Pat apsveicama ir to pilsētu rīcība, kas ir ieviesušas nodevu par reklāmas bukletu izvietošanu pastkastītēs. Diez vai šāds solis radītu papildu ienākumus pilsētu budžetā, taču tādējādi varētu pasargāt iedzīvotājus no pastkastīšu piesārņošanas ar šādu drazu, it īpaši priekšvēlēšanu periodā. Tajā pašā laikā par pieņemamu diez vai var nosaukt, piemēram, Briseles soli, ieviešot nodevu bankomātiem. Vismaz Latvijas gadījumā rezultātu šādai rīcībai prognozēt ir viesai viegli - jaunās izmaksas segtu gala patērētājs. Jāteic gan, ka tālu no šāda varianta mēs neesam jebkurā gadījumā, ņemot vērā ES intensīvi apspriesto ideju par vienota kredītiestāžu nodokļa ieviešanu nākotnē.
Savukārt kā viens no absurdākajiem līdz šim Eiropā ieviestajiem maksājumiem ir jāmin nodeva par ēkām, kuru izskats bojā pilsētas ainavu. Var ilgi strīdēties par to, kura ēka, piemēram, Rīgas vidi izskaistina, bet kura to kropļo. Tomēr jāņem vērā, ka tieši pašvaldība ir tā, kas dod atļauju tās teritorijā veikt katras konkrētās ēkas būvniecību. Nevajag ļaut celt tādas ēkas, kas bojā pilsētas ainavu. Pretējā gadījumā pašvaldības varētu sākt praktizēt absurdu piepelnīšanās veidu - vispirms ļaut celt pilsētainavu bojājošas ēkas, bet pēc tam iekasēt par tām nodevu. Turklāt šādas nodevas ieviešana radītu nopietnu korupcijas risku. Citiem vārdiem sakot, ir jābūt nodrošinātai pieņemto lēmumu pēctecībai.
Šādus piemērus no Rietumeiropas pilsētu dzīves varētu minēt bez sava gala. Svarīgi šeit ir ievērot divus būtiskus aspektus. Pirmkārt, šādas nodevas var ieviest, lai kaut ko veicinātu vai gluži pretēji - ierobežotu, nevis vienkārši mēģinātu aizštopēt budžeta caurumu. Otrkārt, visas valsts nodokļu un nodevu politikai beidzot jābūt vienotai un sabalansētai - nedrīkst vienkārši izdomāt kādu jaunu maksājumu un to uz karstām pēdām ieviest, tādējādi cerot saraust pēc iespējas vairāk naudas. Šim procesam jābūt sabalansētam, lai dažādu maksājumu slogs sabiedrībai neizveidojas pārāk smags. It īpaši jau krīzes laikā.