Jautājums par nebanku kreditēšanas biznesu Latvijā allaž ir bijis diskutabls. Vienmēr ir spriests par to, cik apdromīgi vai neapdomīgi tiek izsniegti šādi kredīti, vai tas notiek pietiekami atbildīgi, kādi ir procentmaksājumi utt.
Pašreiz politiķi ir ķērušies klāt šai nozarei, Ekonomikas ministrijai izrādot iniciatīvu noteikt ierobežojumus procentmaksājumiem, ko varētu noteikt nebanku kredītiem. Grūti pateikt, kāpēc ir vēlme pieķerties tieši procentiem, ņemot vērā, ka tieši šo parametru lielā mērā nosaka konkurences cīņa starp dažādiem kreditētājiem – gan banku, gan nebanku. Ievērojami interesantāks un arī būtiskāks jautājums ir par to, kāds šābrīža Latvijā ir nebanku kreditētāju sektora regulējums, un jāatzīst, ka tas ir nepietiekams.
Ja uzņēmums tiek reģistrēts kā banka, tam ir jāpakļaujas visām iespējamām Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) prasībām, turklāt vēl uzturot šo institūciju. Savukārt nebanku sektoru uzrauga tikai Patērētāju tiesību aizsardzības centrs – institūcija ar ievērojami mazākiem resursiem un ietekmi nekā FKTK. Un tas nav pareizi! Vienkārši sakot, vienā un tajā pašā spēles laukumā esošiem spēlētājiem ir jābūt vienādiem noteikumiem! Tas ir attiecināms gan uz procentlikmēm, gan nepieciešamību pārliecināties par kredītņēmēju spēju maksāt parādus, gan dažādu dokumentu pārbaudi, lemjot par aizdevuma piešķiršanu. Jebkurā gadījumā nav pareizi, ka kredītu neatkarīgi no tā apmēra var saņemt, piemēram, ar tālruņa īsziņas palīdzību, nesniedzot kaut cik nopietnu informāciju par sevi.
Jā, pirms vairākiem gadiem varēja atļauties teikt, ka katram pieaugušam cilvēkam ir jādomā pašam ar savu galvu par to, kādās parādsaistībās viņš iedzīvojas, un kā viņš plāno aizdevumus atmaksāt. Diemžēl tā dēvētie treknie gadi ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā kopumā ļoti uzskatāmi pierādīja, ka ir pārāk daudz cilvēku, kuri labprāt aizņemas tik, cik kāds viņiem ir ar mieru aizdot, nevis tik, cik viņi spēj atmaksāt. Arī šobrīd dažādu tirgus pētnieku iegūtie dati liecina, ka nereti nebanku kredītiem cilvēki dod priekšroku tāpēc, ka tas ir vienkāršāk. Tātad vismaz kaut kādā mērā atgriezusies, lai strādātu, ir politika, kad ne vienmēr apdomīgiem cilvēkiem tiek piedāvāta ātra nauda. Un nevajag apgalvot, ka 100 vai 200 latu ir maza summa, ko vienmēr varēs atdot – diez vai, ja aizņēmējs ir minimālās algas saņēmējs. Nevar noliegt, ka arī banku realizētā politika laiku pa laikam ir bijusi diskutabla, tomēr ir skaidrs, ka tās, izdāļājot «treknajos» gados kredītus katram, kam nebija slinkums uzrakstīt atbilstošu iesniegumu, ir pamatīgi apdedzinājušās, ciešot zaudējumus krīzes gados un joprojām mēģinot tikt vaļā no nelikvīdiem īpašumiem. Tas vien pierāda, ka šim tirgum ir jābūt stingri regulētam neatkarīgi no tā, kas aizdod naudu – banka vai nebanka. Tā ir interesanta situācija, kad likumdošana nepieļauj neaptieku medikamentu tirgotājus vai neveikalu degvīna pārdevējus, bet nebanku kreditētāji, kā jau minēts, pat netiek pakļauti FKTK.