Izmaksas jāsamazina, darbinieki jāatlaiž, bet valstij jāpārskata, no kurām funkcijām tā varētu atteikties, turpmāk priekšroku dodot ārpakalpojumiem. Šādas tēzes Latvijā skan jau vairākus mēnešus un pat gadus, turklāt jāteic, ka nekā nepareiza jau tur nav.
Tā saucamo trekno gadu laikā valsts un pašvaldību institūcijas tiešām bija paspējušas uzaudzēt tādu tauku slāni, ka nereti pat neradās skaidrība, ar ko viens otrs no valsts budžeta līdzekļiem pārtiekošs strādājošais vispār nodarbojas, vienlaikus saņemot tik solīdu atalgojumu, ka privātais sektors nekādi konkurēt nespēj. Citiem vārdiem sakot, sistēma ir jāmaina — tas nu ir skaidrs. LTV raidījums De facto ir atklājis, cik interesantā veidā visus minētos uzstādījumus ir izpildījusi Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA).
Tā ir atlaidusi daļu darbinieku, kā arī atteikusies no konkrētās funkcijas, slēdzot līgumu par ārpakalpojumu veikšanu. Viss jau izklausās labi, tomēr izrādījies, ka ārpakalpojumu veidā ir nolīgti mirkli iepriekš atlaistie darbinieki, viņiem maksājot ievērojami lielākas summas, nekā viņu darbs izmaksāja, kamēr šie cilvēki strādāja pašā NVA.
Domājams, ka šajā kontekstā ar steigu ir jāpārbauda tas, cik korekti savu darbu šajā jomā veic ne tikai NVA, bet pilnīgi visas valsts struktūras. Pretējā gadījumā nav izslēgts, ka ne viens vien veikls darbonis var būt pamanījies izmantot esošo situāciju sev par labu. Proti, nav izslēgts, ka vēl daža laba valsts iestāde varētu būt atlaidusi daļu darbinieku, lai vēlāk viņu sniegtos pakalpojumus pirktu jau par lielāku samaksu. Un paradoksālākais šajā situācijā ir tas, ka formāli viss jau ir pareizi, jo ir izpildīti visi uzstādījumi. Tā vien šķiet, ka, sākot veikt pārmaiņas, to veicēji nav uzskatījuši par nepieciešamu ņemt vērā galveno pamatprincipu — tām ir jābūt ekonomiski izdevīgām. Respektīvi, valsts var un tai pat vajag atteikties no daļas šobrīd veicamo funkciju, turpmāk tās pērkot no privātuzņēmējiem, ja vien tas ir kaut par latu izdevīgāk. Pretējā gadījumā ir jārunā vismaz par diviem gana negatīviem efektiem. Pirmkārt, pārlieku nepamatots var izrādīties mūsu prieks par to, ka pieaug jaundibināto uzņēmumu skaits. Ja šis pieaugums notiek uz šāda veida naudas izpumpēšanas rēķina no valsts iestādēm, tad tam nav nekādas ekonomiskas jēgas. Otrkārt, ir pagrūti runāt par valsts līdzekļu ekonomiju, jo realitātē atsevišķās jomās, kā redzams, tiek tērēts vēl vairāk, nekā pirms taupības politikas sākšanās.
Vienkārši sakot, joprojām tiek izniekota nodokļu maksātāju nauda. Tātad kaut kādā mērā sanāk, ka nodokļu slogs, sākot ar šo gadu, tika palielināts tāpēc, lai varētu nodrošināt solīdus ienākumus no valsts iestādēm atlaistajiem. Citiem vārdiem sakot, nav šaubu, ka Latvijai ir vajadzīgas reformas, taču tās acīmredzot nav iespējamas, kamēr nav mainījusies domāšana atslēgas posteņos sēdošajiem personāžiem — ja uz reformas rēķina var uztaisīt kādu jaunu shēmu, tad reformējam...